Birons.
Jā gan!
Pie ieročiem, jūs mīlas bruņnieki!
Un lieciet vērā, ko jūs zvērējuši:
Tik gavēt, mācīties, no sievām bēgt, —
Tā tīrā nodevība jaunekļvalstī.
Vai gavēt varat? Vēders jums tik jauns,
No atturības tikai kaites rodas.
Un, kad jūs, kungi, studēt solījāties,
Tad zvērestu jūs lauzāt grāmatai:
Vai varat vienmēr snaust un gudrot, nīkt?
Vai varat, karali, un jūs, un jūs
Rast, katras atzīšanas pamatus,
Ja nestudējat daiļas sieviešsejas?
No sieviešacīm doktrīnu šo smeļos,
Tur ir tas pamats, grāmata un skola,
Tur Prometeja uguns pretī plīvo.
Par daudz ja pārmācās, tad dzīslās sastingst
Tie spēki, kuros strāvo dzīvība,
Kā ceļniekam, kas pārāk ilgi gājis,
Viss miesas spēks pamazām siek un zūd.
Un, solīdamies sieviešsejas neskatīt,
Jūs savu pašu acis aizlieguši
Un arī studijas, kam zvērējāt.
Kur ir tāds autors visā pasaulē,
Kas spētu to, ko sieviešacis māca?
Tik mūsu piedevas ir zināšana,
Kur ejam mēs, tur viņas līdzi nāk.
Ja meiču acīs paveramies mēs,
Vai neredzam tur savas zināšanas?
Ak kungi! Mācīties mēs zvērējām,
Un grāmatas tā paši aizliedzām.
Kā, karali, un jūs, un jūs, un jūs
Gan drūmā vērojumā atrast spētu
Tos ugunīgos ritmus, kuriem meičas skats
Tik bagātīgi apveltījis jus?
Mīt citas smagas zinības tik galvā,
Un tāpēc viņu kalpi pacietīgie
Tik lielām pūlēm labumu tur gusl.
Bet mīla, sieviešacīs mācījusies,
Vien galvā ieslodzīta nepaliek,
Ar spēku divkāršu dzen katru spēku
Daudz vairāk veikt, kā viņai dols un domāts.
Tā acīm piešķir asredzības veiksmi,
Kas mīl, tam ērgļa acis liekas aklas.
Kas mīl, tam auss vissmalko skaņu dzird,
Pat zagļa pieradusi dzirde nieks.
Kas mīl, tas sajūt jūtīgāk un maigāk
Kā gliemezis ar kairiem taustiņiem.
Kas mīl, tam mēle Bakha garšu veic.
Kā Hērakllauvai mīlētājam spēks,
Kas Hesperides kokos viegli kāpj.
Kā Sfinkss ir mīla gudra; skanīga
Un salda tā kā Apollona lira.
Kad runā mīla, dievu balsis trauc,
Lai debestelpā harmoniju viestu.
Nekad lai dzejnieks nemēģina rakstīt,
Pirms spalvu mīlas sāpēs apslacījis, —
Vien tad tā panti rupjas ausis skar
Un tirāniem liek cilvēcīgi just.
No sieviešacīm doktrīnu šo ņemu:
Tās allaž spridz kā Prometeja uguns,
Tās grāmata, tās māksla, tās ir skola.
Tās vēro, uztur, sarga pasauli,
Bez viņām pilnība nav sasniedzama.
Tas nelgu zvērests bij pret sievietēm,
Vai, turēdami to, jūs nelgas būsit?
Par gudrību — šo vārdu visi mīlam —
Un mīlas dēļ — šis vārds mūs visus mīl, —
To vīru vārdā, sievietes kas rada,
Un sievu vārdā, kas mūs dar' par vīriem,
Lai laužam zvērestu un rodam sevi
Vai, sevi lauzdami, lai turam zvērestu.
Šī vārda laušana ir reliģija,
i Iii dievišķīgais likums — žēlsirdība,
Kas mīlu spēj no žēlsirdības šķirt?
Karalis.
Sveiks, Amor svētais! Bruņinieki, seglos!
Birons.
Uz priekšu, karogi! Mēs sekosim,
Mēs viņus satrieksim! Bet lieciet vērā,
Lai cīņā pašu sauli nesaskaldām.
Longvils.
Nu skaidriem vārdiem — frāzes metam nost
Vai sāksim tagad apcelt franču dāmas?
Karalis.
Un iekarot. Un tāpēc padomāsim,
Kā izpriecu tām rīkot nometnē.
Birons.
Vispirms no parka aizvedīsim tās,
Lai katrs savu izredzēto ved
Zem rokas. Pēc tam vēlāk pēcpusdienā
Ar izpriecu tām laiku pakavēsim,
Cik īsais sprīdis to vēl atļaus mums.
Lai dzīres, dejas, maskas, jautras stundas
Tais' ceļu mīlai un to rozēm kaisa.
Karalis.
Uz priekšu tad, lai laiku nekavējam,
Šais īsās stundās paveicam, ko spējam.
Birons.
Uz priekšu! Graudus nevāks, nezāles kas sēj,
Met patiesība abos kausos svaru.
Par zvērestgrēku meičas sodīt spēj,
To izpirkt raudzīsim ar lētu varu.
Visi aiziet.
PIEKTAIS CĒLIENS
PIRMĀ AINA
Parks.
Uznāk Nātaniēls, Oloierns un Dulnis.
Oloferns. Satis quod sufficit.
Nātaniēls. Pateicos dievam par jums, kungs: jūsu runas
pie pusdienu galda bij asas un sentencēm bagātas,
rotajīgas bez lauzīšanās, asprātīgas bez afektācijas,
pārdrošas bez nekautrības, pamācošas bez pedan-
tisma un īpatnas bez ķecerības. Es šajās quondam
dienās runāju ar kādu no karaJa galminiekiem, ko
titulē, dēvē vai sauc par donu Adriāno de Armādo.
Oloferns. Novi hominem tanquam te. Sis cilvēks ir iedo-
mīgs, viņa runas augstprātīgas, viņa mēle asa kā
nazis, viņa acis godkāras, viņa gaita majestātiska,
visa viņa izveiksme uzpūsta, smieklīga un trasoni-
kāla. Viņš ir par daudz izsmalcināts, par daudz pār-
spīlēts, par daudz afektēts un, ja tā var teikt, pārāk
klaidonīgs, pārāk svešzemniecisks.
Nātaniēls. īpatns un sevišķi izmeklēts epitets.
Ieraksta kabatas grāmatiņā.
Oloferns. Savas daijrunas pavedienu viņš izvērpj smal-
kāku nekā savas argumentācijas virvi. Es nevaru
ciest tādu fanātisku fantastismu, tādus nesabiedriskus
un stūrainus sarunu biedrus, tādus ortogrāfijas
mocītājus. Piemēram, viņš saka dout, kad jāsaka
doubt, un det, kad jāizrunā debt, — d, e, b, t, nevis
d, e, I; tāpat calf— half, cauf— haul; neighbour viņš
Izrunā nebour, bet neigh vienkārši saīsina par ne.
Tas ir pretīgi — viņš droši vien teiktu «pretišķi».