Tas mani noved līdz insania! Ne intelligis, dominē.
Tas mani padara traku, nevaldīgu.
Nātaniēls. Laus Deo, bone intelligo.
Oloferns. Bon, bone — kur jāsaka bene? Prisciāns reiz
dabūja pļauku, bet nekas.
Nātaniēls. Videsne quis venit?
Oloferns. Video, et gaudeo.
Uznāk Armādo, Kode un Paurītis.
Armādo. Puiš!
Oloferns. Quare puiš, nevis puis?
Armādo. Miera vīri, esiet sveicināti!
Oloferns. Sveicināti, viskareiviskākais kungs.
Kode
sāņus, Paurītim.
Tie nāk no liela valodu mielasta, kur sazagušies dru-
patu.
Paurītis. O, tie jau ilgus gadus pārtiek no tā, ko izvelk
no valodas ubagdāvanu groza. Brīnos, kā tavs kungs
tevi nav vēl aprijis kā kādu vārdu: no galvas līdz
papēžiem tu taču neesi tik garš kā honorificabilitudi-
nitatibus;' Tevi taču vieglāk norīt nekā vēža ļipiņu.
Kode. Klusu! Nu sāksies klaboņa.
Armādo
Oloternam.
Mosjē, vai jūs esat zinību vīrs?
Kode. Jā, jā, viņš māca puikām ābeci. Kas iznāk, kad
«ē» un «b» pārstāda otrādi, un kam ragi virs galvas?
Oloferns. «Bē» iznāk, pueritia.
Kode. Bē — blej kā īsts auns ar ragiem! Nu jūs redzat
zinātnību.
Oloferns. Quis, quis, tu konsonant?
Kode. Jūsu zināšana ir patiešām spulga. Spulga ir jauks,
jauns vārds. Sadaliet to atsevišķos burtos.
Oloferns. S, p, u, 1, g, a.
Kode. To «a» es paņemu sev. Lasiet tos pārējos otrādā
kārtībā.
Oloferns. G, 1, u, p, s — glups. Glups?
Armādo. Nē, pie Vidusjūras sāļajiem viļņiem! Tas bij
jauks belziens, veikls asprātības tvēriens! Viens,
divi, trīs — un viens tāds īss! Mana sapratne līksmo
par to — ass prāts!
Kode. Ko bērns ieliek vecam vīram galvā, — labāk
sakot, uz galvas?
Oloferns. Ko tāds izteiciens apzīmē?
Kode. Ragus.
Oloferns. Tu pļāpā kā bērns. Ej labāk un pūt savu sta-
buli.
Kode. Aizdodiet man vienu no saviem ragiem, tad es iz-
taisīšu stabuli un izdancināšu jūsu veco prātu cir-
cum circa.
Paurītis. Ja man tikai viens penijs būtu kabatā, es tev
atdotu to piparkūku nopirkt. Pag,' te taču vēl ir tā
remunerācija, ko dabūju no tava kunga, tu puspe-
nija asprātību maks, tu neveiksmes baložola! Ak,
kaut debess tā ierīkojusi, ka tu būtu mans bastarda
dēls, cik līksmu tēvu tu no manis iztaisītu! Jā,
mīļais, tu, ad unkin, ikreiz trāpi naglai uz galvas.
Oloferns. O! es atkal nojaušu aplamu latīņu valodu: ad
unkin — kad jāsaka — ad unguem.
Armado. Mākslas vīrs, preambulate, nošķirsimies no
sii'iii barbariem. Vai jūs neaudzināt jaunatni tajā
skolas namā tur kalna galā?
Oloierns. Vai arī mons — uzkalna galā.
Armādo. Ja jums patīk — arī uzkalna galā.
Oloferns. Jā, bez šaubām, es to daru.
Armādo. Mans kungs, karalim ir sirsnīgākā vēlēšanās
un sajūsma apsveicināt princesi viņas paviljonā šo-
dien posteriorā jeb, kā parasti Jaudis saka, šodien
pēcpusdienā.
Oloferns. Dienas posteriors, visaugstsirdīgākais kungs,
ir pilnīgi adekvāts, kongruents un piemērots apzīmē-
jums pēcpusdienai. Vārds ir labi izvēlēts, izmeklēts,
skanīgs un sulots. To es varu jums apgalvot, kungs,
to es varu apgalvot.
Armādo. Mans kungs, karalis ir cēls muižnieks un mans
tuvinieks, varu jums pat apgalvot, mans sirsnīgs
draugs. Kas mūs iekšēji saista, tas lai paliek. «Lūdzu
tevi, atstāj šīs ceremonijas. Lūdzu tevi, liec cepuri
galvā.» Un to viņš man saka pastarpām kādā svarīgā
un nopietnā sarunā, es jums varu teikt, patiešām,
vissvarīgākā — bet lai tas paliek. Tikai to es vēl
gribu pateikt un patiešām nemeloju, ka viņa augstī-
bai dažreiz labpatikas atspiesties pret manu plecu un
ar savu karalisko pirkstu paplucināt manas ūsas. Bet,
mans mījais, lai tas paliek. Ticiet man, es jums te
nestāstu nekādas pasakas. Viņa gaišība parāda pavi-
sam sevišķas un tīkamas laipnības Armādo, karei-
vim, ceļotāja vīram, kas gan redzējis pasauli. Bet lai
tas paliek. Tas galvenais visā šajā ir tas — tikai tas,
mans mīļais draugs, lai paliek noslēpums, — lai es
princesei, viņa mīļajam jēriņam, sagādāju kādu ieprie-
cinošu izrīkojumu, kādu izrādi vai parādi, vai spēli,
vai uguņošanu. Un tāpēc, zinādams, ka mācītāja
kungs un tāpat jūs, mans dārgais draugs, esat liet-
pratēji tādos sarīkojumos un piepešos jautrības iz-
plūdumos, darīju jums to visu zināmu ar nolūku, lai
arī neliegtu mums savu piepalīdzību.
Oloierns. Kungs, tad ieteicu jums sarīkot viņai Deviņu
varoņu izrādi. Nātaniēla kungs, še runa par patī-
kamu laika pakavējumu, par kādu izrādi šis dienas
posteriorā, ko karalis, tas galantākais, slavenākais
un izglītotākais starp augstmaņiem, ar mūsu piepa-
līdzību grib sarīkot princeses priekšā. Es saku, ka
vislabākais ir sarīkot Deviņu varoņu izrādi.
Nātaniēls. Kur jūs domājat atrast vīrus šai izrādei?
Oloferns. Jozua būsiet jūs; es vai šis kungs Jūda
Makabietis. Ganu puisis, tāpēc ka liela auguma jeb
struktūras, būs Pompejs Lielais, pāžs — Hērakls.
Armādo. Piedošanu, kungs, te notikusi maldīšanās: viņa
kvantitātes nepietiek pat varoņa īkšķa attēlošanai,
viņš nav pat tik resns kā viņa nūjas poga.
Oloferns. Vai jūs nevēlētos uzklausīt mani līdz galam?
Viņš tēlos Hēraklu bērnībā, viņa uzdevums būs
tikai čūskas nožņaugšana. Sai scēnai es sarakstīšu
apoloģiju.
Kode. Lieliska iedoma! Tādā veidā, ja kāds klausītājs
šņāc, jūs varat viņam uzkliegt: «Pareizi, Hērakl! Ta-