gad tu žņaudz čūsku!» — un tā izsmieklu pārvērst
uzslavā, lai gan tikai nedaudzi to prot.
Armādo. Un tie pārējie varoņi?
Oloferns. Trijus es tēlošu pats.
Kode. Ak, trīskārt varonīgais vīrs!
Armādo. Vai varu jums pastāstīt kaut ko?
Oloferns. Mēs klausāmies.
Armādo. Ja tas neizdosies, tad sarīkosim pantomīmu.
Lūdzu, nāciet līdzi!
Oloferns. Via, diaugs Dulni! Visu šo laiku tu neesi tei-
cis nevienu vārdu.
Dtilnlu. Un nevienu neesmu sapratis, kungs.
Oloferns. Allons! Arī tevi mēs varēsim lietot.
Dulnis.
Es dejā uzstāšos, bez tam es protu ar
Sist bungas varoņiem, lai tie tad lēkāt var.
Oloferns.
Ak dulnais Dulni tu! Pie darba šovakar.
Visi aiziet.
OTRĀ AINA
Parks.
Uznāk princese, Katarina, Rozalīna un Marija.
Princese.
Nu, manas mīļās, bagātas mēs tiksim,
Ja dāvanas tik bagātīgi nāks.
Ies vienos dārgakmeņos jaunkundze!
Lūk, iemīlējies karalis ko sūta!
Rozalīna.
Un vai tam līdzi nekas nenāca?
Princese.
Kā — nenāca? Bet tik daudz mīlas pantu,
Cik papīrloksnē spējams uzrakstīt,
Uz abām pusēm, malām — kur vien var,
Un zīmogā vēl iespiests Amorvārds.
Rozalma.
Tad liela vira godā ticis viņš,
Piectūkstoš gadus puikā nodzīvojis.
Katarina.
Un palaidnis liels visu laiku bijis.
Rozalīna.
Tu dusmo, tavu māsu nonāvēja viņš .. .
Katarīna.
To skumju padarīja, grūtsirdīgu,
Tā viņa nomira. Ja bijusi tik viegla tā kā jūs,
Tik jautras dabas, rotaļīgu prātu,
Kā vecmāmiņa būtu nomirusi,
Kā mirsit jūs; nu, ilgu mūžu vēlu.
Rozalīna.
Ko īsti domājat ar vārdu «viegla»?
Katarina.
Ka daiļums smags var ietvert vieglu dabu.
Rozalīna.
Tu runā gaišāk, tā ka saprast varu.
Katarina.
Ja gaišāks uguns būs, tu apsvilt vari,
Tāpēc es labāk tumsā beigšu strīdu.
Rozalīna.
Nu, jūs palaikam visu tumsā darāt.
Katarina.
Kā viegla jau, tu, visiem redzot, dari.
Rozalīna.
Ja nesveru tik daudz kā jūs, es viegla.
Katarlnu.
Jus muni nesvērāt, un lieciet mieru.
Rozalīna.
Jūs savus vārdus nekad nesverat.
Princese.
Jūs asprātībām spēlējaties labi.
Bet, Rozalīna, tev tur dāvana.
Kas ir viņš?
Rozalīna.
Gribētu, lai zināt to,
Ja būtu tikpat skaista tā kā jūs,
Tad dāvana man būtu tikpat skaista.
Bet panti manim ir, tos sūta Birons,
Ritms pareizs, ja vēl saturs būtu tāds,
Es kļūtu dieve skaistākā virs zemes:
Divdesmittūkstoš citu liek aiz manis,
Pat manu ģīmetni viņš iegleznojis.
Princese.
Un glezno labi?
Rozalīna.
Burtus gan, ne slavu.
Princese.
Kā tinte skaista tu — tas jauki teikts.
Katarina.
Tik balta tu kā lielais «B», kas kladē.
Rozalīna.
Es parādā tev nepalikšu, nē,
Mans draugs, kas zelta burtiem nogleznots,
Jo seja tev ir pilna burtiem «o»!
Katarina.
Tev bakas izdobs seju par šo joku!
Princese.
Bet, Katarina, ko tev novēl Dimēns?
Katarina.
So cimdu.
Princese.
Tikai vienu? Otru ne?
Katarina.
Jā gan. Kad neapmierināts vēl bija,
Viņš tūkstoš mīlas pantu atsūtīja.
Tie liekulības pilni, neveikli
Un garlaicīgi, tukši, niecīgi.
Marija.
Šos, pērles šīs man Longvils atsūtījis,
Pusjūdzi garu pantu virkni vijis.
Princese.
Tu vēlētos, man šķiet — nu pastāsti, —
Lai pērles garākas un panti īsāki?
Marija.
Tas tiešām būtu visai tīkami.
Princese.
Cik jauki, ka tā pielūdzējus smejam.
Rozalīna.
Kad naudu šķiež, vai mēs lai asras lejam?
Vēl pamocīšu Bironu, pirms ejam.
Kaut kalpos nāktu tas tik nedēļu,
Kā viņš man līstu, lūgtos, vaidētu,
Kā laiku vērotu un rēķinātu,
Un tukšiem pantiem nomocītu prātu!
Ka vergs viņš pildītu, ko es tam lieku,
Ka viņu nerroju, vēl justu prieku.
Kaul sevi man tik cieši pakļāvis,
Ka nerrs viņš man, es viņa liktenis!
Princese.
Neviens tik viegli cilpā nelīdīs
Kā gudrais, kad par muļķi palicis.
Jo muļķība no gudrības vien ceļas,
Un gudrība tur savkārt spēku smeļas.
Rozalīna.
Kas jauns, tam asinis tā neliesmo
Kā vīram, kuru kaisle saviļņo.
Marija.
Nav nelgas neldzībā tik liela malda
Kā gudrā, kad to prāta mulsums valda.
Tur visi garaspēki liecina,
Ka vientiesībai sava vērtība.
Princese.
Tur nāk Boijē. Viņš smiedamies šurp steidzas.
Uznāk Boijē.
Boijē.
Aiz smiekliem tiešām te vai jānobeidzas.
Princese.
Ko pateiksi, Boijē?
Boijē.
Nu mudīgāk
Uz karu, meičas, ienaidnieki nāk
Pret kluso nometni, jūs pārsteigt, lemt,
Ar mīlas argumentiem gūstā ņemt.
Jūs prātus pulcējiet, lai rindā stātos,
Vai gļēvi galvas sedziet padodoties.
Princese.
Deniss tad Kupidonu apkaro?
Bet kam tie uzbrūk mums, spiegs, saki to?
Boijē.
Es sikomoras ēnā biju atgulies
Pusstundu klusā mierā atpūsties,
Bet iztrauca — es klausos, čabēt sāk,
Un manai guļas vietai tuvu nāk
Ar biedriem karalis; nu, manot tos,
Es turpat biezos krūmos paslēpos
Un noklausījos, ko jūs dzirdēsiet, •—
Tie pārģērbušies šurpu nāks, man šķiet.
Kā herolds viņiem veikls pāžs ir omā,
Tas labi iedzīvojies sūtņa lomā.
Tie akcentu un toni viņam rāda:
Tu runā tā, un poza tev lai tāda.
Bet daži tomēr stipri baiļojas,
Vai neapjuks, kad jūsu priekšā stās.