Tad biju mēness pilns, nu redzat pusi.
Karalis.
Un tomēr mēness jūs, es viņa kalps,
Skan mūzika, tā kustēties mums liek.
Rozalīna.
Mums rosās dzirde.
Karalis.
Bet bez kājām nepietiek.
Rozalīna.
Nē, nedejosim, bet kā svešnieks rodiet
Še laipnu uzņemšanu — roku dodiet.
Karalis.
Kam roku sniegt?
Rozalīna.
Tāpat uz šķiršanos.
Nu deja beigta, es jums palokos.
Karalis.
Kaut pāris soļu tālāk neliedziet!
Rozalīna.
Par tādu cenu vairāk neprasiet.
Karalis.
Tad prasiet paši. Kā jums draugos kļūt?
Rozalīna.
Tik projām aizejot.
Karalis.
Tas nevar būt!
369
Rozalīna.
Tad ncnoplrksiet mūs. Es sveicinu 1 —
Dlvreizes masku, pusreiz nesēju.
Karalis.
Ja dejot negribat, tad papļāpāsimies.
Rozalīna.
Bet klusām.
Karalis.
Jā, tā manim patiksies.
Viņi atiet sāņus un sarunājas klusi.
Birons.
Baltrocīt, atļauj saldu vārdu pasacīt.
Princese.
Piens, medus, cukuriņ — jau trīs tūlīt.
Birons.
Šiem saldumiem vēl pieskaitīju
Es sidru, vīnogas un malveziju —
Pret trim man seši.
Princese.
Sveiki — septītais!
Jūs spēlmanis, kā redzu, viltīgais.
Birons.
Vēl vārdu klusām!
Princese.
Tikai saldu ne.
Birons.
Nē, žultainu.
Princese.
Žults rūgta.
Birons.
Nekaitē!
Atiet sāņus.
Dimēns.
Vai kādu vārdu bilst man atļauts būs?
Marija.
Nu?
Dimēns.
Skaistā jaunkundz …
Marija.
Skaistais jaunskungs, jūs —
Tas jums par skaisto jaunkundzi.
Dimēns.
Vai drīkstu
Jums savrup pateikt vārdu, kura tvīkstu?
Atiet sāņus.
Katarina.
Jums pašiem gan, bet mēlei nava maskas.
Longvils.
Es zinu, kundze, kam tā jautājat.
Katarina.
Tad teiciet, klausīties mēs esam naskas.
Longvils.
No jūsu maskas divas mēles lied,
To vienu gribat manai mēmai dot.
Katarina.
Veal Holandē šo vārdu lietot prot,
Lai taisnību un teļu apzīmētu, —
Jūs kuru savai mēlei izvēlētu?
Longvils.
Es taisnību.
Katarina.
Nē, teļu es jums dodu.
Longvils.
Bet atļaujiet…
Katarina.
Es dalu, kā es rodu.
To ņemiet vien, par vērsi audziniet.
Longvils.
Jums, kundze, tīkas pašai sevi smiet:
Jūs ragus gribat dot, — kamdēļ tā darāt?
Katarina.
Pirms ragi aug, par teļu nomirt varat.
Longvils.
Vēl vārdu pateikt, pirms kā mirstu es.
Katarina.
Ja klusu blējat, miesnieks nedzirdēs.
Atiet sāņus.
Boijē.
Šīs sieviešmēles brīnum asi griež —
Kā bārdas naža plānais asmens
Šķeļ matiņu, ko acis tikko vieš.
No visiem prātiem prātīgāko izmanīs,
To asprātības aizlido tik spēji
Kā lodes, bultas, domas, viesuļvēji.
Rozalīna.
Ne vārda vairāk, meičas, laiks ir beigt!
Birons.
Un tā mums, izsmietiem, nu projām steigt!
Karalis.
Ardievu, meičas, prāts jums nestāv cieši.
Princese.
Divdesmitreiz ardievu, maskavieši!
Aiziet karalis, pavadoņi un muzikanti.
Tad tie tie asprāši, ko daudzina!
Boijē.
Tās sveces, jūsu dvašas nopūstas.
Rozalīna.
Tiem asprātība rupja, taukota.
Princese.
Un karalis, kā zobgalību satriekts tas!
Tiem atliek tikai šonakt pakārties
Vai sejām allaž maskas priekšā sprausties.
Pat gudrais Birons bija izmisies.
Rozalīna.
Tiem visiem iemesls bija žēli gausties.
Par labu vārdu apraudātos tie.
Princese.
Kā Birons nepaģība zvērēdams!
Marija.
Dimēns bij mans un viņa zobens vis,
Ar stingru «nē» tik viegli klusināms.
Katarina.
Bet Longvils teica: sirds man atdota,
Es viņam esot — nu?
Princese.
Vai lietuvēns?
Katarina.
Kā tad!
Princese.
Ej prom, tu esi bīstama!
Rozalīna.
Tik asprātīgs tad katrs lauku zēns.
Bet karalis man mīlu zvērēja.
Princese.
Man priekšā Birons teicās ceļus lokām.
Katarina.
Man dzimis kalpot, Longvils atzina.
Marija.
Dimēns man pieaudzis kā miza kokam.
Boijē.
Pag, daiļās kundzes, klausieties,
Tie kungi tūliņ atkal ierasies, —
Vai tik daudz izsmiekla tie sagremos? —
Bez maskām nākam redzēsiet nu tos.
Princese.
Un tiešām nāks?
Boijē.
Bez šaubām, nāks, to zināt!
Aiz prieka lēks, lai tos ar rungām dzināt,
Tad mainiet rotas, atkal nāciet laukā
Kā svaigas rozes pavasara pļaukā.
Princese.
Kā plaukt? Kā plaukt? Kam skaidrāk neruna?
Boijē.
Zem maskas skaista dāma — roze pumpurā,
Kad masku noņem, visas krāsas jaukusi,
Tā roze pilnā ziedā plaukusi.
Princese.
Ko muti klabināt! Kas pienākas,
Ja tie te savās sejās ierodas?
Rozalīna.
Ja atļauts teikt, mums nāktos zoboties
Tāpat, kā maskās par tiem smējāmies,
Un stāstīt, kādi muļķi mūs te trauca,
Par maskaviešiem kuri sevi sauca.
Kas viņi un no kurienes tie nāk,
Ka tikai stulbas runas turēt māk?
Kam viņu smieklīgrupjais taisījums
Pie teltīm šeit bij jānoklausās mums?
Boijē.
Prom, kundzes! Kavalieri šurpu brien.
Princese.
Uz teltīm — stirnas kā pār laukiem skrien!
Aiziet princese, Rozalina, Katarina un Marija.
Uznāk karalis, Birons, Longvils un Dimēns savos
parastajos tērpos.
Karalis.
Sveiks, skaistais kungs, kur tagad princese?
Boijē.
Tā savā teltī. Varbūt majestāte liks
Man viņa uzdevumā kaut ko ziņot?
Karalis.
Uz vienu vārdu lūdzu augstību.