Karalis.
Tad ārā stāviet, Biron. Jāiet mums.
Birons.
Nē, kungs, es apsolījies kalpot jums,
Un, ja kā barbars ilgāk spriedelēju,
Nekā par gudrību jūs spētu spriest,
Tak savu zvērestu es turēt spēju,
Trīs gadus katru dien' to gribu veikt.
Kur papīrs? Es to sīki izlasīšu
Un visustingrāko tad parakstīšu.
Karalis.
Tā labi, izpērc savu kaunu tīšu.
Birons
lasa.
«Item, neviena sieviete nedrīkst atrasties
par jūdzi tuvāk manam galmam.»
Vai tas jau izziņots?
Longvils.
Pirms četrām dienām.
Birons.
Nu, redzēsim, kāds sods tam nosacīts.
Lasa.
«Piedraud ar mēles izgriešanu.»
Kas tādu sodu izdomājis?
Longvils.
Tas ir mans darbs.
Birons.
Bet, lūdzu, kungs, kam to?
Longvils.
Lai moku drauds šis visus iespaido.
Birons.
Tas bīstams augstmaņiem, ko novēro.
Lasa.
«Item, ja kāds vīrietis triju gadu laikā tiks pieķerts
runājamies ar sievieti, tad tas piedzīvos tādu pub-
lisku apkaunojumu, kādu vien pārējais galms spēs
izdomāt.»
So punktu lauzt, kungs, pašiem jums gan nāksies:
Kā zināt, princese še ierasies
No Francijas, jums drīzi runas sāksies
Ar cēlo daiļavu, kas viesos ies,
Lai Akvitāniju jūs piešķirtu
Tās tēvam, vecajam un nevarīgam, ■—
Šo punktu tāpēc atzīt nevaru,
Lai vēstnesim nav jāatgriežas īgnam.
Karalis.
Ko teiksiet, kungi? Kā to aizmirsām!
Birons.
Tā studijas trauc pāri robežām;
Ja studēt traucos to, ko vēlējos,
Tad viegli aizmirstu, kas pienāktos.
Kad tvertais satverts, beidzot izrādās,
Ka drupas vien, nav mantots it nekas.
Karalis.
Tad dekrētu mums nāksies pārgrozīt,
Jo nepieciešami to sagaidīt.
Birons.
Un tāpat zvērestu mums visiem lauzt
Trīstūkstošreiz, pirms paiet gadi trīsi,
Jo cilvēks tikai kaislības var jaust,
Ne saviem spēkiem apvaldīt tās īsi.
Ja solījumus laužu, apzinos,
Ka tikai piespiests pārkāpis es tos.
Un tāpēc līgumu es parakstīšu.
Paraksta.
Ikkatram tagad lai ir mūžīgs kauns,
Kas vienu burtu rakstā pārkāpj tīši,
Ko tā kā mani vilsta neprāts ļauns.
Es apgalvoju, lai gan grūt' to jaust,
Ka būšu pēdējais šo rakstu lauzt
Un ļauti netiks mums nekādi prieki.
Karalis.
Kā ne! Jums vērā ielikt nebūs lieki,
Ka galmā pašlaik vīrs no Spānijas;
Tas veicīgāks kā visi svešinieki,
Tam galvā asprātības paslēptas,
Un sava paša valodu viņš skaita
Par debešķīgu mūziku; tas ir
Tik pievilcīgs, ka pie tā jādodas
Ir taisnam, netaisnam, lai strīdu šķir.
So jauko cilvēku Armādo sauc,
Mums vaļas brīžus kavēs skaļi stāsti
Par karsto Spāniju, kur vīru daudz,
Kas varonīgās cīņās zemē gāzti.
Es nezinu, kā viņš jums patiktos, —
Es viņa melos labāk noklausos
Kā sava paša galma dziedoņos.
Birons.
Armādo modes varonis ir tīrs
Un jaunu, žilbinošu frāžu vīrs.
Tad Paurītis, un viņš mums jokus dzīs,
Trīs studij gadus ātri aizvadīs.
Uznāk Dulnis ar vēstuli un Paurītis.
Dulnis. Kurš te ir karalis pašpersonīgi?
Birons. Šis, mans draugs. Ko tu vēlies?
Dulnis. Es pats stādos priekšā viņa personību, jo esmu
viņa augstības kārtībnieks; bet es gribētu redzēt
viņa paša personu ar miesu un asinīm.
Birons. Tas ir viņš.
Dulnis. Sinjors Arme …, Arme . .. liek pazemīgi sveici-
nāt. Tur kaut kāds neglīts joks — bet šī vēstule par
to pastāstīs tuvāk.
Paurītis. Kungs, vēstules saturs zīmējas arī uz mani.
Karalis. Tātad vēstule no slavenā Armādo.
Birons. Lai cik niecīgs saturs, jānudien, es ceru, ka iz-
teiksme būs lieliska.
Longvils. Lieliska cerība uz niecīgām lietām! Lai tas
kungs dod mums pietiekoši daudz pacietības!
Birons. Noklausīties vai aizturēt smieklus?
Longvils. Noklausīties pacietīgi un smieties mēreni —
vai arī atturēties no abiem.
Birons. Lai vēstules stils rāda, vai mums nebūs jāatmet
katra atturība.
Paurītis. Kungs, saturs esmu es, cik tālu tas zīmējas uz
Žaknetu. Saturs ir tas, ka es esmu notverts uz kar-
stām pēdām.
Birons. Uz kādām pēdām?
Paurītis. Taisnību sakot, nevis uz vienām, bet uz vese-
lām trim: es biju aizgājis ar viņu dārza mājā, tad iz-
gājis pasēdēt ar viņu un beidzot gājis viņai pakaļ
parkā. Visas šīs trīs pēdas kopā sastāda vienu ve-
selu — izveiksmi pakavēties ar sievieti.
Birons. Un kādas sekas?
Paurītis. Sekas vēl sekos, un dievs pats lai gādā par
taisnību.
Karaiis. Vai vēlaties noklausīties šo vēstuli uzmanīgi?
Birons. Tik uzmanīgi, it kā mēs klausītos orākulu.
Paurītis. Tā jau cilvēki parasti klausās miesas balsi.
Karalis
lasa.
«Lielais pārvaldniek, debesu valstības vicereģent un
Navarras vienīgais pavēlniek, manas dvēseles šīs ze-
mes dievs un manas miesas barotājs patron.»
Paurītis. Par Paurīti līdz šim vēl neviena vārda.
Karalis
lasa.
«Lieta ir tāda …»
Paurītis. Lai viņa būtu tāda; bet, ja viņš saka, ka tā tāda,
tad jāsaprot, ka viņa ir šāda tāda.
Karalis. Miers!
Paurītis. Ar mani un visiem, kas neprot kauties!
Karalis. Ne vārda vairāk!
Paurītis. Par citu noslēpumiem —- to arī es lūgtu!
Karalis
lasa.
«Lieta ir tāda. Tumškrāsainas melanholijas apmākts,
es savu melno un nospiedošo jūtoņu paļāvu tavam
veselības nesējam gaisam un, tā kā esmu džentl-
menis, tad pats uzņēmos pūles pastaigāties. Un