Vai pirmiņ nebijāt še krieva lomā?
Karalis.
Es biju, kundze.
Princese.
Kaut ko slēpāt oma?
Karalis.
Es slēpu, kundze.
Princese.
Un, kad bijāt klāt,
Ko savai dāmai ausī čukstējāt?
Karalis.
Par visu pasaulē ka vairāk mīlu viņu.
Princese.
Ja noticēs, jūs dosit kājām ziņu.
Karalis.
Pie mana goda, ne!
Princese.
Pag, pieraugiet,
Ka, vārdu lauzuši, to otrreiz nedariet.
Karalis.
Ja laužu to, lai sodība man grīna.
Princese.
Tās netrūks, turiet vārdu. Rozalīna,
Ko krievs tev pirmiņ ausī čukstēja?
Rozalīna.
Ka viņam es par visu dārgāka,
Par acu gaišumu, par pasauli,
Un beidzot solīja: ja kāds mūs šķirtu,
Kā mīlētājs pie manām kājām mirtu.
Princese.
Lai dievs to apsvētī. Ak, cēlais vīrs,
Tā vārds tik karaliski stingrs un tīrs!
Karalis.
Ko sakāt jūs? Nekad nav noticis,
Ka es lai kundzei esmu zvērējis!
Rozalīna.
Jā gan, jūs zvērējāt, un devāt vēl
Man šo; to tagad atdodu, nav žēl.
Karalis.
Es vārdu un šo devu princesei,
Tas dārgums bija piesprausts piedurknei.
Princese.
Nē, kungs, to nesa viņa. Birons man
Bij pielūdzējs, par to tam paldies gan.
Vai pērli ņemsit jeb vai mani pašu?
Birons.
Es abas pametu ar roku knašu.
Es tagad saprotu, jūs uzzinājāt,
Kas esam mēs, un tāpēc labprāt gājāt
Šo muļķa budeļfarsu skatīties.
Kāds pļāpa, bļodlaiža, kas sienā skries,
Tāds jokdaris un neasprātlgs klauns,
Kas, vaigus krunkās sasmīnējis, ļauns,
Viņš kundzes labi izsmīdināt spēja,
Kad mūsu nodomus tās paredzēja;
Tās rotas savā starpā apmainīja,
Un rotām mūsu glaimi vērsti bija.
Nu mūsu zvērestlauzums smagāks ticis
Ar otru, lai gan malds mums grēkot licis.
Uz Boijē.
Bet sakiet jūs — vai jūs tas nebijāt,
Kas grēkā metāt mūs un joku izjaucāt?
Jūs katras kundzes kāju pazīstat
Un smējāt, kad tām aci tikās pamirkšķināt,
Starp uguni un viņām nostājāt,
Ar šķīvi rokās jokus stāstīt zināt.
Jūs mūsu pāžu samulsinājāt,
Pār jūsu līķi nāksies sievieškreklu klāt.
Jūs smīnat vēl? Jums acu skatieni
Kā svina zobens dur.
Boijē.
Cik brīnišķi
Šis brašais cīkstonis pār klāju steidzas.
Birons.
Viņš atkal uzbrukt grib. Miers! Cīņa beidzas!
Uznāk Paurītis.
Sveiks, tīrais asprāts! Nāci strīdu šķirt?
Paurītis.
Nē, kungs, tie zināt grib, vai varam sākt.
Trim varoņiem vai nenākt jeb vai nākt?
Birons.
Kā — tikai trīs?
Paurītis.
Bet labi izdarīs,
Katrs spēlēs trīs.
Birons.
Un deviņi ir trīs reiz trīs.
Paurītis.
Nē, kungs, teikt atļaujiet, kungs.
Es ceru, ka tas nav tā. Jūs neizmuļķosiet mūs, kungs,
to es varu jums apgalvot, kungs. Mēs zinām, ko mēs
zinām:
Es ceru, kungs, trīs reizes trīs …
Birons.
Nav deviņi?
Paurītis. Atļaujiet teikt, kungs, mes zinām gan, ka to
sarēķina.
Birons. Jupis lai parauj! Es vienmēr rēķināju, trīs reiz
trīs ir deviņi.
Paurītis. Ak kungs! Būtu tīri žēl, ja jums nāktos ar rēķi-
nāšanu maizi pelnīt.
Birons. Nu, cik tad tas ir?
Paurītis. Redziet, tie spēlmaņi paši, tie aktieri, kungs,
tie jau parādīs, cik tas ir. Par sevi pašu runājot, es
esmu, kā tie saka, tikai viena persona, viens nabaga
vīrelis, Pompions Lielais, kungs.
Birons. Vai tu arī esi viens no tiem varoņiem?
Paurītis. Viņi bij izdomājuši, ka es esmu cienīgs spēlēt
Pompionu Lielo. Par mani runājot, es gan nezinu, kas
tas īsti bijis par varoni, bet esmu gatavs stāties viņa
vietā.
Birons. Ej pasaki, lai viņi sagatavojas.
Paurītis. To mēs izdarīsim uz vissmalkāko, kungs. Mēs
pieliksim visas pūles.
Karalis.
Tie kaunu, Biron, padarīs — lai nenāk.
Birons.
Mēs apkaunoti jau, būs prātīgi,
Ja citi uzstāsies vēl sliktāki.
Karalis.
Es saku, lai tie nerādās.
Princese.
Nē, atļaujiet še padomu jums dot:
Vislabāks joks, ja priecē nezinot,
Kam panākumu pārāk tiekties prāts,
Tam panākumu pati tieksme māc,
Tur saplūdušas formas smiekli irst,
Kad lielas lietas nedzimušas mirst.
Birons.
Tā pareizi par mūsu spēli spriež.
Uznāk Armādo.
Armādo. Svaidītais, es izlūdzos patērēt tik daudz jūsu
saldās karaliskās dāvanas, cik nepieciešams pāris
vārdu parunāt.
Sāņus sarunājas ar karali un pasniedz tam kādu papīru.
Princese. Vai šis vīrs kalpo dievam?
Birons. Kāpēc jūs tā vaicājat?
Princese. Viņš nerunā kā cilvēks, ko dievs radījis.
Armādo. Tas ir viss viens, mans dārgais, mīļais, medus-
saldais monarh. Jo es apgalvoju, ka skolmeistars ir
pārspīlēti fantastisks, pārāk, pārāk iedomīgs, pārāk,
pārāk iedomīgs. Bet lai tas paliek, kā saka, fortuna
de la guerra. Novēlu jums, karaliskais pāri, visu dvē-
seles mieru.
Aiziet.
Karalis. Liekas, ka mēs dabūsim redzēt īsti krietnu va-
roņu sapulci. Šis te tēlos Trojas Hektoru, ganu puisis
Pompeju Lielo, draudzes mācītājs Aleksandru, Ar-
mādo pāžs Hēraklu, skolotājs Jūdu Makabieti.
Birons.
Tur bija tikai pieci.
Karalis.
Tu maldies, vērā lieci.
Birons. Skolmeistars, tas spānietis, cienlgtevs, stulbenis
un tas puika:
Ikvienā spēlē pieci, lai groza, met, kā māk,
Lai skaita, kā vien vēlas, bet nebūs varenāk.