Karalis.
Tiem kuģis buras vilcis un nupat šurpu nāk.
Uznāk Paurllis Pompeja lomā.
Paurītis.
«Es Pompejs esmu…»
Boijē.
Nemelo tu tā.
Paurītis.
«Es Pompejs esmu…»
Boijē.
Tlģergalvu nesi.
Birons.
O, labi teikts, tu vecais, tā mēs draugi tiksim vēl.
Paurītis.
«Es Pompejs esmu, Pompejs, ko visi resno sauc.»
Dimēns. Lielo!
Paurītis. Pareizi, kungs, Lielo:
«Pompejs es, ko visi Lielo sauc,
Kas bieži vien uz cīņu skrien un ienaidnieku trauc,
Un ceļodams, kā iespējams, pie franču mājām tiku
Un zobenu un vairogu pie kājām kundzei liku.»
Princese. Lielu paldies, Pompej Lielais.
Paurītis. Tas nav tik daudz vērts. Bet es ceru, ka labi
gan iznāca. Tikai ar to «lielo» man nu gan drusku
samisījās.
Birons. M.mu platmali pret puspeniju, ka Pompejs izrā-
dīsies par to labāko varoni.
Uznāk Nātaniēls Aleksandra lomā.
Ntilaniēls.
«Virs zemes dzīvodams, es zemes pārvaldīju,
Cik debess pušu ir, tur uzvarētājs biju;
Mans ģerbon's pierāda, ka esmu Aleksanders…»
Boijē.
Bet deguns saka «nē», par taisnu jums ir viņš.
Birons
uz Boijē.
Jums deguns saož «nē», ak lielais smalkodiņš!
Princese.
Ko apjūk valdinieks. Uz priekšu vērpiet viju!
Nātaniēls.
«Virs zemes dzīvodams, es zemes pārvaldīju…»
Boijē.
Pareizi, Aleksandr, to darījāt.
Birons.
Tu Lielais Pompej…
Paurītis.
Jūsu Paurītis.
Birons. Vāc nost to uzvarētāju! Vāc nost Aleksandru!
Paurītis
Nātaniēlam.
Ē, kungs, jūs esat nobendējuši Aleksandru, to uzva-
rētāju! Par to jūs padzīs no šī izkrāsotā audekla.
Jūsu lauvu, kas ar kara cirvi ķetnās sēž uz nakts-
galdiņa, atdos Ajaksam: tas būs tas devītais varonis.
Uzvarētājs, kas baidās runāt! Skrejiet prom aiz
kauna, Aleksandr!
Nātaniēls aiziet.
Ja atjaujat sacīt, mīlīgs, aplams cilvēciņš, godīgs cil-
vēks, redziet, tikai viegli samulsināms. Viņš ii brī-
nišķīgs kaimiņš, patiešām, un īsti labs bumbotājs.
Bet Aleksandru spēlēt — jūs paši redzat, — tur vi-
ņam mazlietiņ kaut kā trūkst. Bet tur nāk varoņi,
kas to, kas viņiem sakāms, pateiks pavisam citādā
garā.
Princese. Paej sāņus, labais Pompej.
Uznāk Oloierns Jūdas un Kode Hērakla lomā.
Oloferns.
«Še lielo Hēraklu jums rāda zēns,
Kas kāva Cerberu, trejgalvja canus;
Kad bij pavisam mazs un vārgs, un lēns,
Viņš čūskas žņaudza savām paša manus.
Quoniam viņš tik sīku augumu,
Ergo, es rakstu apoloģiju.»
Kodēm.
Tu savu exit parādi un ej.
Kode aiziet.
«Es Jūda esmu…»
Dimēns. Ā, Jūda!
Oloferns. Nevis Išariots, kungs.
«Es Jūda esmu, dēvēts Makabietis.»
Dimēns. Atņem to Makabieti, Jūda vien paliek.
Birons. Nodevējs skūpstītājs. Kā tu tiki par Jūdu?
Oloierns. «Es Jūda esmu…»
Dhnčns. Jo vairāk tev vajadzētu kaunēties.
Oloierns. Kā jūs to domājat, kungs?
Boijē. Lai Jūda aiziet un pakaras.
Oloierns. Tad parādiet man priekšzīmi, jūs esat tas ve-
cākais.
Birons. Labi teikts.
Oloierns. Es neļaušu kāpt sev uz galvas.
Birons. Tev jau nemaz nav galvas.
Oloierns. Un kas tad šitā ir?
Boijē. Kāpostgalva.
Dimēns. Naglas galva.
Birons. Miroņgalva gredzenā.
Longvils. Nodilusi galva romiešu naudas ripiņā.
Boijē. Cēzara zobena roktura poga.
Dimēns. Pudeles korķī iegrieztā fizionomija.
Birons. Svētā Jorģa pusseja dāmu saktā.
Dimēns. Jā, bet tikai svina saktā.
Birons. Jā, un tādā kā tās, ko zobārsti nēsā pie cepures
piespraustas. Un nu turpini, tagad mēs tavu galvu
esam pietiekoši izmazgājuši.
Oloierns. Jūs viņu man esat pataisījuši pavisam ne-
skaidru.
Birons. Tāpēc mēs devām tev tik daudz galvu.
Oloierns.
Tās visas jūs apgriezāt ačgārni.
Birons.
Ja bijis lauva tu, mēs tāpat darītu.
Boijē.
Bet esi ēzelis, tāpēc tad ej i nu.
Nu, Jūda, ej i sveiks. Ko viņš te gaida vēl?
Dimēns.
Kaut ko pie galvas klāt.
Birons.
Jā, ēzelausis trūkst — tad saņem, mums nav žēl.
Oloferns.
Tas nava cienīgi, ne smalki, ne ar gudri.
Boijē.
Tam sveci atnesiet, lai redz, kad aizies mudri.
Oloierns aiziet.
Princese.
Ak nabags Makabiet, kā tevi izzoboja!
Uznāk Armādo Hektora lomā.
Birons. Paslēp savu galvu, Ahilej, še nāk Hektors pilnā
apbruņojumā.
Dimēns. Lai arī manas zobgalības trāpītu mani pašu, ta-
gad es gribu būt jautrs.
Karalis. Salīdzinājumā ar šo Hektors bij tikai trojietis.
Boijē. Bet vai tas ir Hektors?
Karalis. Šķiet, Hektors nebij tik pamatīgi noaudzis.
Longvils. Ikri viņam ir resnāki, nekā Hektoram piede-
ras.
Dimēns. Protams, drusku druknāks viņš ir.
Boijē. Ne, viņam ir tieksme uz tievumu.
Birons. Tas nevar būt Hektors.
Dimēns. Tas ir vai nu dievs, vai gleznotājs: viņš taisa
dažādas sejas.
Armādo.
«Marss visuvarenais ar šķēpu nelaužamu,
Ko dāvināja Hektoram…»
Dimēns. Apzeltītu riekstu.
Birons. Citronu.
Longvils. Ar naglenēm apspraudītu.
Dimēns. Nē, pušu pāršķeltu.
Armādo. Klusu!
«Marss visuvarenais ar šķēpu nelaužamu,
Ko dāvināja Hektoram, kas nebij velts;
No rīta viņš ar spēku neveicamu
Līdz vakaram bij cīniņā aiz savas telts.
Es puķe esmu …»
Dimēns.
Mētra.
Longvils.
Vijolīte.
Armādo. Mīļais Longvila kungs, apvaldiet savu mēli.
Longvils. Man viņu drīzāk vajadzētu pakūdīt, lai skrien