Par rotaļu un laika kavēkli,
Bet nopietnāk to vērtēt nedomājām
Un jūsu mīlai tādā pašā kārtā
Kā jautram jokam arī atbildējām.
Dimēns.
Tās vēstules pauž vairāk nekā joku.
Karalis.
Un mūsu skati.
Rozalīna.
Tos mēs nesapratām.
Karalis.
Un tagad, mirklī pēdējā vēl soliet
Mums savu mīlu.
Princese.
Laiks par īsu šķiet,
Lai veikalu uz mūžu noslēgtu.
Nē, nē, mans kungs, jūs lauztais zvērests spiež
Kā smaga nasta; tāpēc uzklausiet,
Ja jūs aiz mīlas manis labā —
Lai gan nav iemesla — ko darīt gribat.
Es teikšu tā: lai paliek zvēresti,
Jūs ejiet savā klusā mājoklī,
No visiem zemes priekiem atsakieties,
Tur palieciet, līdz zvaigžņu zīmes divpadsmit
Būs savu gada ceļu nogājušas.
Un, ja šī stingrā, vientulīgā dzīve
To nemaina, ko karstām asnīm teici.
Ja sals un bads, rupjš apģērbs, cieta gulta
Šo glezno mīlas puķi nenomāc,
Ja pārbaudi tā iztur, paliek mīla,
Tad, gadam nobeidzoties, atkal nāc
Un prasi mani, sevi pārbaudījis.
Šī jaunavīgā roka, kuru tava tur,
Būs tavējā. Bet līdz tam slēgšu
Es savas sāpes drūmā sēru namā
Un bēdas izraudāšu asru lietū,
Kas plūdīs tēva nāves piemiņai.
Ja to tu nevēlies, lai rokas šķiras
Un katra sirds uz savu pusi iras.
Karalis.
Ja to vai vēl daudz vairāk noliedzu,
Ko, vientulībā slēgtam, likten's sūtīs,
Lai nāve spēji acis aizslēgtu,
Uz mūžu mana sirds ir tavās krūtīs.
Birons.
Un man ko teiksi, mīļā? Ko tu teiksi?
Rozalīna.
Jums vairāk jāšķīstās, jums smagāks grēks.
Jūs viltzvērests un citi maldi traipa;
Ja manu labvēlību iegūt gribat,
Jums gada laikā un bez atpūtas
Pie slimo gultām jābūt nomodā.
Dimēns.
Bet manim, mīļā, ko tu novēli?
Vai sievu?
Katarina.
Bārdu, spirgmi, dzīvot godīgi —
Trīs lietas turēt trīskārt vēlami.
Dimēns.
Vai drīkstu sacīt — paldies, krietnā sieva?
Katarina.
Nē, kungs. Pirms paies gads un diena vēl,
Es glaimu neklausos, kas ļišķa zēniem kvēl.
Kad karali pie kundzes novērošu, —
Ja mīla būs vēl man, jums drusku došu.
Dimēns.
Līdz tam tev uzticīgi kalpošu.
Katarina.
Nē, nesoliet, tik turiet zvērestu.
Longvils.
Ko teiksi, Marija?
Marija.
Pēc gada, draugs.
Man sēru tērpa vietā acuraugs.
Longvils.
Es rāmi gaidīšu, bet laiks tik lēns.
Marija.
Jo labāk jums: tad lielāks paaugs zēns.
Birons.
Ko domā, mīlā? Manī paveries,
Pa manu acu logiem skaties dvēselē,
Cik ilgu tur, kas gaida atbildi,
Ko darīt man, lai tavu mīlu gūtu?
Rozalīna.
Es, Biron, bieži dzirdēj'si par jums,
Pirms sastapu. Un ļaužu garās mēles
Kā niknu zobgali jūs daudzina,
Kurš salīdzināt, dziļi iedzelt prot,
No kura sargāts nav neviens, kas tuvu
Un ko mēdz jūsu asprātība ķert.
Lai nezāli no gudrās galvas rautu
Un mani iegūtu, ja gribat to,
Es jūsējā nemūžam nebūšu,
Pirms viena gada laikā dienu dienā
Pie mēmu slimo gultas sēdējuši,
Bez mitas viņiem kaut ko stāstījuši
Un lietojuši savu asprātu,
Līdz sāpēs sastingušie pasmaidītu.
Birons.
Lai mirstošais vēl mežonīgi smietos?
To neprasiet, tas nava iespējams.
Kāds joks var valgot dvēsli agonijā?
Rozalīna.
Tā apvaldīt var ļauno asprātu,
Kam panākumi tikai muļķu smieklos,
Kas rosmi smeļ no tukšas piekrišanas.
Jo joka iespaids klausītāja ausī,
Bet it nekad tā runātāja mēlē,
Kas viņu teic. Tā, ja tā slimā auss,
Kas pilna tikai pašas sāpju vaidu,
Grib klausīt jūsu joku, turpiniet,
Es ņemšu jūs ar visu jūsu vainu,
Bet, ja lie neklausās, tad savaldieties,
Es zināšu, ka vainu atmetāt,
Un priecāšos, ka labojušies jūs.
Birons.
Un vesels gads! Nu, ja tam jābūt tā,
Es gadu jokus dzīšu slimnīcā.
Princese
karalim.
Jā, dārgais draugs, es tagad atvados.
Karalis.
Nē, kundze, visi iesim pavadīt.
Birons.
Lai nav kā vecā lugā: priekškars krīt —
Toms Madi nedabū. Ja kundzes vēlētos,
Mums joki komēdijā izvērstos.
Karalis.
Nekas, pēc viena gada un bez steigas
Nāks lugai gals.
Birons.
Tā ilgi jāgaid' beigas.
Uznāk Armādo.
Armādo. Ak majestāte, atļaujiet man …
Princese. Vai nebij Hektors tas?
Dimēns. Jā, Trojas varoni.
Armādo. Es gribu noskūpstīt tavus karaliskos pirkstus
un tad iet. Solījums mani saista: es apzvērēju 2ak-
netai viņas saldās mīlas labad trīs gadus staigāt ar-
klam pakaļ. Bet vai jūsu viscienījamākai augstībai
nepatiktos noklausīties dialogu, ko divi mācīti vīri
sacerējuši par pūci un dzeguzi? Tam vajadzēja nākt
mūsu izrādes beigās.
Karalis. Sauc viņus žigli šurp. Mēs gribam dzirdēt.
Armādo. Hallo! Nāciet šurp!
Uznāk Oloierns, Nātaniēls, Kode, Paurītis un citi.
Sajā pusē hiems — ziema; tajā ver — pavasaris.
Pirmo attēlo pūce, otro dzeguze. Var — sākt!
Dziesma.
Pavasaris.
Kad kosām brūns, zils vizbuļiem
Un maijpuķītēm sudrabbalts,
Un pieneņdzeltens arumiem
Ir pāri segts kā paklājs stalts,
Tad dzeguze ik kokā sēd
Un kūkodama vīrus mēd':
Kū-ko!
Kū-ko, kū-ko! Cik bīstami!
Katrs precēts vīrs rauc kamiesi.
Pie strauta stabulē kad gans,