kādā laikā? Ap pulksten sešiem, kad lopiņi vis-
labāk ēd, kad putni vissirsnīgāk knābā un cilvēki
nosēžas pie tādas barības, ko sauc par vakariņām, —
tik daudz par jautājumu — kad? Tagad par to — par
ko? Es gribu teikt nevis par ko, bet pa ko? Es stai-
gāju pa to, ko sauc par tavu parku. Un tad par to
vietu — kur? Es domāju to vietu, kur man gadījās
pieredzēt atbaidīgo un visaugstākā mērā izlaidīgo
skatu, kas no manas sniegbaltās spalvas iztecina
ogjmelnu tinti, kuru tu šajā acumirklī redzi, lūko vai
novēro. Bet tad kurā vietā īsti? Tā atrodas uz zie-
meļaustrumiem no rietumu stūra tavā dīvaini līku-
motajā parkā. Tur es ieraudzīju to zemisko gana
zeņķi, to nicināmo niekkalbi, kas tevi pajautrina . ..»
Paurītis. Mani?
Karalis
lasa.
«•. . to neizglītoto, gara nabago dvēseli…»
Paurītis. Mani?
Karalis
lasa.
«… to nožēlojamo kalpiņu …»
Paurītis. Atkal mani!
Karalis
lasa.
«… kuru, cik atminos, sauc par Paurīti.. .»
Paurītis. O! mani pašu!
Karalis
lasa.
«… apvienojušos un savienojušos pretēji tavam iz-
sludinātam ediktam un noteiktam likumam ar —
ol — ar, bet uztraukums man liedz teikt, ar ko …»
Paurītis. Ar sievišķi.
Karalis
lasa.
«… ar mūsu vecmāmuļas Ievas pēcteci, mātītes dzi-
muma radījumu jeb — tavam saldajam saprātam
skaidrāk — sievišķi. Tad nu, savas nerimstīgi
modrās pienākuma apziņas pamudināts, nosūtu
viņu pie tevis pienācīgai nosodīšanai, pie tam nodo-
du to tavas saldās gaišības konsteblam Antonijam
Dulnim, cilvēkam ar labu slavu, izveiksmi, uzvešanos
un izskatu.»
Dulnis. Ar jūsu augstības atjauju — tas esmu es, Anto-
nijs Dulnis.
Karalis
lasa.
«… zīmējoties uz Zaknetu — tā sauc to nestipro
trauku, ko notvēru kopā ar augšminēto ganu, — to
es paturēšu pats kā trauku, kurā izgāzt tava likuma
bardzību, lai pēc tavas saldās gaišības pirmā mā-
jiena tūliņ vestu to tiesas priekšā. Tavs ar visām
pāri plūstošām un sirdi svelošām padevības un pie-
nākuma jūtām.
Dons Andriāno de Armādo.»
Birons. Tas nu gan neskan tik labi, kā es biju sagaidī-
jis, tomēr ir tas labākais, ko esmu dzirdējis.
Karalis. Tas visulabākais no vissliktākā. Bet, puis, ko tu
uz to teiksi?
Paurītis. Kungs, es nenoliedzu to sievišķi.
Karalis. Manu pasludinājumu tu esi dzirdējis?
Paurītis. Atzīstos, ka esmu daudz par to dzirdējis, tikai
maz vērības piegriezis.
Karalis. Es biju piedraudējis gadu cietuma katram, ko
notvers kopā ar sievieti.
Paurītis. Kungs, es neesmu notverts kopā ar sievieti,
bet ar jaunkundzi.
Karalis. Labi, arī par jaunkundzi bij sludināts.
Paurītis. Bet tā, kungs, nebij arī jaunkundze, tā bij jau-
nava.
Karalis. Arī par to bij runa: izsludinājumā minēta arī
jaunava.
Paurītis. Ja tas tā, tad es noliedzu viņas jaunavību. Mani
notvēra vienkārši ar meitu.
Karalis. Arī tā meita tev nelīdzēs izlocīties, draugs.
Paurītis. Viņa man palīdzēs gan, kungs.
Karalis. Puisi, es tev tūliņ pateikšu spriedumu: veselu
nedēju tu man gavēsi ar maizi un ūdeni.
Paurītis. Es gan labāk vēlētos vienu mēnesi ar aitas
gaļu un zupu.
Karalis. Un dons Armādo tevim būs par sargu.
Jūs, Biron, raugiet, lai nodod viņam to.
Nu, kungi, iesim, katrs lai pielūko,
Ka tura to, ko citiem apzvērējis.
Aiziet karalis, Longvils un Dimēns.
Birons.
Es galvu lieku pretī katra cepurei,
Ka zvēresti un likums smieklā kļūs.
Nu, iesim, puis.
Paurītis. Es ciešu par patiesību, kungs. Jo patiesība ir,
ka tiku notverts kopā ar Zaknetu, un 2akneta patie-
sībā ir meiča. Un tāpēc esi sveicināts, rūgtais laimī-
bas kauss! Gan jau skumjas kādu dienu atkal pa-
smaidīs, bet līdz tam — sēdieties vien, bēdas!
Abi aiziet.
OTRA AINA
Parks.
Uznāk Armādo un Kode, viņa pāžs.
Armādo. Saki man, bērns, — ko tas nozīmē, kad augsta
gara cilvēks paliek melanholisks?
Kode. Tas nozīmē daudz ko, protiet, ka viņš tad izska-
tīsies īgns.
Armado. Bet, mīļo zeņķi, vai tad melanholija un īgnums
nav viens un tas pats?
Kode. Nē, nē, kungs! Pavisam ne.
Armādo. Bet kā tad tu, mans maigais jaunekli, atšķir
melanholiju no īgnuma?
Kode. Ar to, kā tie izpaužas jūsu darbos, mans skarbais
senior.
Armādo. Kāpēc skarbais senior? Kāpēc skarbais?
Kode. Kāpēc maigais jaunekli? Kāpēc maigais?
Armādo. Es šo «maigais jaunekli» lietoju kā attiecīgu
epitetu, ņemdams vērā tavu jaunumu, ko var apzī-
mēt par maigu.
Kode. Un es «skarbais senior» kā apzīmējumu jūsu ve-
cumam, ko var apzīmēt par skarbu.
Armādo. Jauki un veikli.
Kode. Kā jūs to domājat, kungs? Ka es esmu jauks un
mana valoda veikla? Jeb vai es esmu veikls un
mana valoda jauka?
Armādo. Tu esi jauks, tāpēc ka mazs.
Kode. Tātad maz jauks, tāpēc ka mazs. Un kāpēc es
esmu veikls?
Armādo. Tāpēc veikls, ka esi izmanīgs.
Kode. Vai jūs, kungs, to sakāt man par uzslavu?
Armādo. Par īsti pelnītu uzslavu.
Kode. Es gluži tāpat arī zuti uzslavētu.
Armādo. Kā? Vai tāpēc, ka zutim arī saprāts?
Kode. Tāpēc, ka zutis arī izmanīgs.
Armādo. Es saku, ka tu esi izmanīgs atbildēs. Tu
iekaisē man asinis.
Kode. Tagad man ir atbilde, kungs.
Armādo. Es nemīlu, ka man pretī runā.
Kode
sāņus.
Viņš runā pilnīgi ačgārni: pretrunātāji nemīl viņu.
Armādo. Es esmu apsolījies trīs gadus studēt kopā ar
karali.
Kode. To jūs, kungs, varat izdarīt vienā stundā.
Armādo. Neiespējami.