Kode. Nekā, mīļais; tas nozīmētu būt apcietinātam un
tomēr brīvam. Tev jāiet cietumā.
Paurītis. Nu labi. Bet, ja es vēl ieraudzīšu bijušās jau-
kās, skumjās dienas, tad dažs labs redzēs …
Kode. Ko tad redzēs dažs labs?
Paurītis. Neko, it neko, jaunskungs Kode/ tikai to, ko
viņi redzēs. Cietumniekiem nepienākas klusēt, kad
viņi runā, un tāpēc es negribu teikt neko. Paldies
dievam, man tikpat maz pacietības kā citiem cilvē-
kiem, un tāpēc es varu būt mierīgs.
Kode un Paurītis aiziet.
Armādo. Es mīlu pat to vietu — kura ir zema, — ko
skārusi viņas kurpe — kas vēl zemāka, — ko virza
viņas kāja — tā viszemākā. Ja es mīlu, tad laužu
zvērestu, bet tas būtu lielākais neuzticības pierādī-
jums. Bet kas tā par uzticīgu mīlu, kas sākas ar ne-
uzticību? Mīla ir kā velis, mīla ir velns, nav cita
ļauna eņģeļa kā vien mīla. Pat Simsons krita tādā
kārdinājumā, un taču viņš bij tik stiprs. Pat Zāla-
mans neatturējās vilinājumam, un taču' viņš bij tik
gudrs. Kupidona bulta ir stiprāka par Hērakla rungu,
un tādā veidā pārveic arī spānieša zobenu. Pirmais
un otrais izaicinājuma iemesls man neder: passado
Kupidons neievēro, duello viņš neatzīst. Apkauno-
joši viņam tas, ka to dēvē par puiku, viņa slava tā,
ka pieveicis stiprus vīrus. - Ardievu, varonība! Sa-
rūsē, zoben! Apklustiet, bungas! Jo jūsu rīkotājs ir
iemīlējies, jā gan, iemīlējies! Lai palīdz man kāds
improvizēts pantu dievs, jo esmu pārliecināts, ka
sākšu rakstīt sonetus. Sapurinies, mans prāts! Raksti
spalva! Man ir sajūsma veseliem folio sējumiem!
Aiziet.
OTRAIS CELIENS
PIRMĀ AINA
Parks.
Uznāk Francijas princese, Rozalīna, Marija, Katarina,
Boijē, augstmaņi un citi pavadoņi.
Boijē.
Nu, princes, visus prātus saņemiet
Un ziniet, karalis un tēvs ko sūta,
Pie kā viņš sūta, kāds še uzdevums.
Jūs pati, visu augsti cienīta,
Še runāsiet par to, kurš mantojis
It visu to, kas vīru slavā ceļ,
Navarras karalim jums lūgums svarīgs
Par Akvitāniju, kas vairāk vērta
Kā karaļmeitas pūrs. Jums krāšņā daba
Ir piešķīrusi tik daudz krāšņuma,
Ka citām sievietēm nekas nav ticis —
Tad tikpat devīgi jūs balvas kaisiet.
Princese.
Boijē, lai arī skaistums mans cik mazs,
Jums skaistām runām viņu vairot nenākas,
Jo skaistums vērtējams tik gaišai acij,
Ne zema pārdevēja veiklai mēlei.
Es nelepojos, ja tā slavējat,
Lai vairāk paši gudri izliktos,
Nekā lai mani šeit jūs slavinātu.
Bet pamācītājam nu pamācība:
Boijē mans labais, zināms jums, ko melš,
Ka Navarra ir cieši apņēmusies
Trīs gadus veltīt stingrām studijām
Un nelaist sievieti šai klusā galma.
Tāpēc man liekas nepieciešami,
Pirms sētu aizliegto mēs pārkāpjam,
Lai zinām, kas te lemts. Un tāpēc jūs,
Kā spējas pazīstam, mēs nozīmējam
Par labāko no mūsu advokātiem.
Jūs sakiet karalim, ka karaļmeita
No Francijas ar lūgumu, kas steidzams,
Grib personīgi sastapt augstību.
Tik pasteidziet to ziņot, gaidīsim
Kā lūdzēja, ko augstība mums lems.
Boijē.
Par uzdevumu lepns es labprāt eju.
Princese.
Tik paša lepnums lepns, tas rotā seju.
Boijē aiziet.
Kas ir tie dalībnieki, mani kungi,
Kas zvērēja šim krietnam karalim?
Pirmais augstmanis.
Tas viens ir Longvils.
Princese.
Vai to pazīstat?
Marija.
Es, kundze, pazīstu. Lords Perigors
Kad apprecēja Džeka Folkenbridža
Un Normandijas skaisto mantinieci,
Es kāzās sastapu šo Longvilu.
Par vīru cienīgu to visur slavē,
Kas izglītots un spēcīgs cīkstonis,
Nekas tam nekļūdās, ko stipri kāro.
Traips vienīgais tā spožā tikumā —
Ja traips viens iespēj tikumspozmi tumšot
Ir asais prāts un griba pārāk strauja,
Prāts griež tam katru, griba nesaudzē
Nevienu, pakļuvis kas viņa varā.
Princese.
Šķiet, zobgalīgs un jautrs kungs, vai tā?
Marija.
Ja tuvāk pazīst, tad tā jāsaka.
Princese.
Tik ašam prātam īsa dzīvība.
Kas ir tie citi?
Katarina.
Jauneklis Dimēns,
Kam tikums mīļš, tas arī viņu mīlēs;
Pār mēru drosmīgs, taču nava ļauns,
Tam prāts, kas arī ļaunu labā vērš,
Un jaukums pat bez prāta pievilcīgs.
Pie Alansonas hercoga viņš bija,
Daudz stāstīt varētu, ko novēroju
Pie viņa augstā tikumā un spējās.
Rozalina.
Vēl viens no studentiem bij tajā laikā
Ar viņu tur — man šķiet, es nemaldos,
Par Bironu to sauca, jautrāks vīrs,
Kas tomēr jokiem mēru neaizmirst,
Nekad nav man vēl laiku pakavējis.
Tā acis allaž gādā vielu jokam,
Ikkatrs priekšmets, ko vien viņas skar,
To ierosa uz kādu asprātību,
Un veiklā valoda un apķērība
To tver tik smalkā, graciozā veidā,
Ka veci vīri pat tā stāstus klausās,
Bet jaunekļus tie gluži sajūsmina —
Tik jauka, lidojoša viņa runa.
Princese.
Dievs pas': vai visas iemīlējušās,
Ka katra savu cenšas izpušķot
Ar tādiem slavas krāsu ornamentiem?
Pirmais augstmanis.
Tur nāk Boijē.
Uznāk Boijē.
Princese.
Nu, kā jūs uzņēma?
Boijē.
Zin karalis par jūsu atbraukšanu,
Un tāpēc pats un viņa zvērestbiedri
Bij gatavi jūs, kundze, sagaidīt,
Pirms ierados. Bet tad es dzirdēju,
Viņš labāk vēlētos, lai laukā paliekat —
It kā kad nāktu aplenkt viņa galmu, —