Kungs, neesiet tik pikts.
Tā Folkenbridžu manto.
Longvils.
Nu pie mērķa tikts!
Tik brīnum skaista viņa!
Boijē.
Tā dažam labam miņā.
Longvils aiziet.
Biions.
Kā sauc to, cepurē?
Boijē.
Rozalīna — vai ne?
Birons.
Un apprecējusies?
Boijē.
Nu, tas — kā pavērsies.
Birons.
Sveiks! Veselība jums!
Boijē.
Sveiks tev, bet veselība mums!
Birons aiziet.
Marija.
Tas beidzamais bij Birons, straujš un jautrs,
Katrs vārds tam joks.
Boijē.
Tik vārds, un nava kautrs.
330
Princese.
Tad labi bij, ka ķērāt pie vārda tūliņ ciet.
Boijē.
Cik tvert es biju gatavs, tik viņš man projām skriet.
Marija.
Kā divi droši auni!
Boijē.
Nē, kuģi — labāk būs,
Ja auni — tavas lūpas par ganībām mums kļūs.
Marija.
Jūs auni, es tā pļava, — vai beigsit jokus dzīt?
Boijē.
Ja ganības man ļautas.
Taisās noskūpstīt viņu.
Marija.
Tā ne, mans kustonīt,
Man lūpas pļava nava, kur visiem pabradāt.
Boijē.
Kam tad tur vaļa ļauta?
Marija.
Kam ļaušu savuprāt.
Princese.
Kur divi tādi tiekas, tur strīds ir allaž klāt.
Navarras grāmattārpus jums dzeldēt vajadzēja,
Tā savas asprātības jūs kaisāt tukšā vējā.
Boijē.
Ja vērojums mans nevij — un reti kļūdās tas, —
Tad klusā retorika, kas acīs izpaužas,
Man teic, ka pēkšņi saslimis Navarras karalis.
Princese.
Ar ko?
Boijē.
Ar to, ko mīlu dēvē slimnieks pats.
Princese.
Kāpēc tā domājat?
Boijē.
Viss jūtu kopums krājies tam viņā ciešā barā,
Lai acu galmā slēptos un blenztu ilgu varā.
Sirds viņam dārgakmens, kur jūsu zīmogs griezts,
Nu atmirdz viņa acīs, kur jūsu attēls spiests.
Tam mēle runāt trauc, lai redzēt neļautu,
Bet sastostās un tūdaļ dzird acu valodu.
Tam jutekļi it visi ir acīs krāti vien,
Lai skaistākā no skaistām tad vērtos mūža dien'.
Man šķiet, ka visas jūtas tam acīs kopojums,
Kā pērles princim krātas, ko apsedz kristāljums,
Lai viņš tur, garām iedams, iztālēm spulgu redz
Un apstājas, un nopērk, ko blāvais stikls sedz.
Un viņa sejā raksts, tur katrs gaiši lasa,
Ka viņa acs un sirds jūs, dievinātā, prasa.
Viens skūpsts, ko sniegsit tam, būs jūsu stiprais
balsts,
Tiks Akvitānija, tiks visa viņa valsts.
Princese.
Uz telti iesim nu, Boijē ir labā omā.
Boijē.
Tik pateikt iespēju, kur acis savā lomā.
Un muti liku klāt un galā tad
Vēl mēli, ticiet man, tā nemelos nekad.
Rozalīna.
Vecs mīlas meistars, proti jūsmināt.
Marija.
Amoram vectēvs viņš, teic viņam visu tas.
Rozalīna.
Tad Venus māte tam — no tēva jāsargās.
Boijē.
Vai dzirdat, dulnās?
Marija.
Nē.
Boijē.
Bet redzat gan?
Rozalīna.
Uz mājām ceļu.
Ejiet! Apnīk man.
Visi aiziet.
TREŠAIS CĒLIENS
PIRMĀ AINA
Parks.
Uznāk Armādo un Kode.
Armādo. Patrallini, bērns; aizkustini manu dzirdi.
Kode. Lai iet.
Dzied.
Armādo. Jauka ārija! Ej, maigā jaunība, ņem šo atslēgu,
atsvabini to gana zeņķi un visātrākā kārtā atved
viņu šurp. Man viņš vajadzīgs, lai nosūtītu vēstuli
savai iemījotai.
Kode. Kungs, vai jūs gribat iekarot savu iemīļoto pēc
franču meldijas?
Armādo. Ka tu domā? Vai tad frančiem ir citādas mel-
dijas?
Kode. Nē, mans nevainojamais kungs. Bet patralliniet
kādu toni ar pašu mēles galiņu, pavadīdami taktī
piedauziet kāju, padariet to izteiksmīgu, raustīdami
acu plakstus, nopūtieties vienu noti un nodziediet
otru, reizēm kaklā, it kā kad, dziedādami par mīlu,
jūs rītu mīlu, citreiz degunā, it kā kad, ozdami
mīlu, jūs šņauktu mīlu. Platmali kā nojumi pāri jūsu
acu bodītei. Rokas krusteniski pār plāno kamzoli,
kā trusītim, kas uzdurts iesmā. Vai arī rokas kabatās,
kā tiem tajās vecajās gleznās. Un neturiet dziesmu
ilgi vienā laidā — tikai dažus paņēmienus — un
žigli tālāk. Tās ir tās dāvanas, tie ir paņēmieni, ar
kuriem ķer tiepīgas meičas, kas gan ļaujas ķerties
arī bez tiem. Tie padara vīrieti, kuram tādas īpašī-
bas, sevišķi pievilcīgu.
Armādo. Ar ko tu esi nopircis tādus piedzīvojumus?
Kode. Ar savu novērojumu peniju.
Armādo. Tomēr — o! Tomēr — o!
Kode. «Ak, aizmirsts ir mans koka jājams zirdziņš!»
Armādo. Vai tu sauci manu iemīļoto par «jājamo zir-
dziņu»?
Kode. Nē, kungs. Jājamais zirdziņš allaž ir straujš ku-
meļš, turpretī jūsu iemīļotā varbūt ir nodzīts pasta
zirgs. Bet jūs, šķiet, esat aizmirsuši savu mīļo?
Armādo. Gandrīz biju aizmirsis.
Kode. Nolaidīgais student! Izmācieties viņu no sirds!
Armādo. No sirds un iekš sirds, manu zēn.
Kode. Un ārpus sirds. Visas šīs trīs lietas es gribu jums
pierādīt.
Armādo. Ko tu gribi pierādīt?
Kode. Ka esmu es un zinu, ko saku. Un tad tos «no»,
«iekš» un «ārpus» — visu vienā pašā acumirklī. No
sirds jūs viņu mīlat tāpēc, ka viņa taču atrodas pa
gabalu no jūsu sirds. Sirdī jūs viņu mīlat tāpēc, ka
jūsu sirds peld viņas mīlā. Un ārpus sirds jūs viņu
mīlat tāpēc, ka pazaudējāt sirdi, nespēdami tikt pie
viņas.
Armādo. Jā, man ir visas šīs trīs kļūmes.
Kode. Un, ja jums tās būtu vēl trīsreiz vairāk, tomēr