Venēcija atcerējās savu pārsteigumu, kad atklāja, ka tik pieklājīgs džentlmenis un jauks vīrs kā sers Džons Denijs ne vienmēr ir bijis uzticīgs savai sievai. Vai lēdija Denija par to satraucās? Varbūt mazliet, tomēr neļāva tam ietekmēt savu laulību. – Vīrieši, mana mīļā, atšķiras no mums, – reiz viņa bija sacījusi. – Pat labākie no viņiem! Es tev to saku, jo uzskatu par nepareizu ieaudzināt meitenēs priekšstatu, ka seja, kuru vīrieši rāda cienījamām sievietēm, ir viņu vienīgā seja. Uzdrošinos teikt, ka mēs vairs nepazītu savus brāļus un vīrus, ja ieraudzītu viņus vērojam kādu briesmīgu, vulgāru gaiļu cīņu vai kopā ar zināmas šķiras sievietēm. Es esmu pārliecināta, ka mums viņi liktos pretīgi! Savā ziņā vīrieši tādi arī ir, taču būtu negodīgi vainot viņus par to, ko viņi nevar mainīt. Drīzāk mums jājūtas pateicīgām, ka viņu attiecības ar tā saucamajām apšaubāmās reputācijas dāmām ne vismazākajā mērā neietekmē viņu patiesās jūtas. Man šķiet, ka jūtas šajos piedzīvojumos nespēlē nekādu lomu. Cik dīvaini! Ziniet, mēs nespētu tos uztvert tikpat dabiski kā jaunas cepures izvēli. Tomēr ar vīriešiem ir tieši tā! Tāpēc taisnība ir apgalvojumam, ka sievai nav iemesla sūdzēties, kamēr vīrs turpina izrādīt pret viņu maigumu, un būtu smieklīgi krist izmisumā, jo vīra ieskatā sānsolis bijis tikai sīks pārkāpums. “Nemēģini iedziļināties lietās, kas uz tevi neattiecas, bet drīzāk pagriez galvu uz otru pusi!” mēdza teikt mana māte, un tas ir brīnišķīgs padoms. Bez šaubām, tāpat kā es tagad, arī viņa runāja par džentlmeņiem ar raksturu un labu audzināšanu, jo ar kaut kādiem izvirtuļiem un neprāšiem mūsu šķiras sievietēm, paldies Dievam, nav nekādu darīšanu. Tie mūsu ceļā negadās.
Taču Deimrels gadījās viņiem ceļā un pilnīgi noteikti bija neprātis, lai arī ne izvirtulis. Lēdija Denija bija spiesta izturēties pret viņu vismaz ar šķietamu labvēlību, tomēr negrasījās turpināt tik nevēlamu pazīšanos. Nebija nekādu šaubu par to, ka viņa justos šausmināta, ja noskaidrotu, ka viņas jaunā aizbilstamā ne vien ir sadraudzējusies ar Deimrelu, bet arī pieļauj tādu nepiedienību kā viesošanos viņa mājās. “Vai viņai varētu iestāstīt, ka, tāpat kā tiem vārdā nenosauktajiem, no ceļa noklīdušajiem vīriem, arī Deimrelam piemīt divas sejas? Diez vai,” Venēcija domāja. “Labākajā gadījumā lēdija saprastu, ka es priorātā apciemoju savainoto brāli, taču Deimrelu tik un tā uzskatītu par Kalibanu.”
Aizvirtņu atvēršana apakšstāva viesistabā izrāva Venēciju no šaubu pilnajām pārdomām. Kalpotāju rosīšanās nozīmēja, ka nav nemaz tik agrs, varbūt ir ap pulksten sešiem. Meklēdama kādu attaisnojumu tam, ka ir piecēlusies stundu pirms ierastā laika, Venēcija atcerējās dažus ne gluži steidzamus uzdevumus, kas bija palikuši novārtā no iepriekšējās dienas, un nolēma nekavējoties ķerties pie tiem.
Viņa nebija nekāda čaklā mājsaimniece, taču pirms došanās uz brokastu istabu paguva iegriezties pienotavā un staļļos, aprunāties par ziemas sēju ar pārvaldnieku, pavēstīt putnkopei Gārnardas kundzes iebildumus mazliet pārveidotā formā, atbildē noklausīties žēlabainu tirādi par dzīvi kopumā un konkrēti par vistām un izrīkot padzīvojušo un spītīgo dārznieku, lai viņš piesietu dālijas. Likās neticami, ka viņš varētu to izdarīt, jo uzskatīja tās par izlēcējām un uzurpatorēm, par kādām viņa jaunības dienās nekas nebija dzirdēts, un kļuva neciešami kurls katru reizi, kad Venēcija tās pieminēja.
Gārnardas kundze sagādāja Venēcijai lielu atvieglojumu, jo uzskatīja par pašsaprotamu, ka viņai jādodas apraudzīt nabaga Obrija jaunskungu, taču cienīgi uzmeta lūpu, kad Venēcija atteicās ņemt līdzi prāvu grozu ar ēdamo, kā pietiktu veselai viesu armijai. Uz jautājumu, vai, viņasprāt, Obrijs atrodas uz neapdzīvotas salas, ekonome atbildēja, ka viņam būtu labāk uz vientuļas salas nekā Imberas kundzes kulinārajā žēlastībā. Gārnardas kundze paziņoja, ka Imberas kundze ir ne tikai nevarīga, lēnīga un neizdarīga, bet arī cilvēks, kuram viņa nemūžam neuzticētos. – Es neesmu aizmirsusi vistiņas un nekad arī neaizmirsīšu, pat ja nodzīvošu līdz simts gadiem!
– Vistiņas? – Venēcija neizpratnē apvaicājās.
– Gailīšus! – nočukstēja Gārnardas kundze, acīm iedegoties. – Visi kā viens izrādījās gailīši, jaunkundz!
Tomēr Venēcija nespēja saskatīt nekādu sakarību starp gailīšiem un Imberas kundzes kulināro mākslu, savu nostāju nemainīja un devās vākt kopā dažādās mantas, kuras aukle savā sākotnējā satraukumā bija aizmirsusi paņemt līdzi. Pie tām piederēja krekls, kuru viņa šuva Obrijam, un viņas mežģīņu rokdarbs, kas atradās viņas šūšanas groziņā kopā ar adatām, diegiem, šķērēm, sudraba uzpirksteni un vaska gabalu. Venēcijai vajadzēja to visu rūpīgi iesaiņot drāniņā un pielūkot, lai nekas netiktu aizmirsts. “Beigās aukle tāpat pateiks, ka es esmu atvedusi nepareizo diegu un tieši tās šķēres, kuras viņa nav gribējusi,” Venēcija prātoja, tāpēc nolēma vest uz priorātu visu milzīgo grozu.
Obrija rīkojumu izpilde bija vēl grūtāks uzdevums, jo viņš vēlējās ne tikai tādas vienkāršas lietas kā papīru un vairākus zīmuļus, bet arī vairākas grāmatas. Platona “Faidonu” viņa patiešām ieraudzīja uz rakstāmgalda bibliotēkā, taču Valtera Skota “Gajs Menerings” atradās tikai pēc nogurdinošas meklēšanas, tāpēc ka pārcentīgā istabene nepacieta uz krēsla novietotu atvērtu grāmatu un bija to otrādi iebāzusi plauktā, kurā glabājās tikai mācību grāmatas un vārdnīcas. Ar Vergiliju problēmas neizraisījās, jo Obrijs bija konkrēti lūdzis “Eneīdu”, taču no Horācija bija atrodami vairāki sējumi, un Venēcija vairs skaidri neatcerējās, vai Obrijs bija gribējis “Odas”, “Satīras” vai “Vēstules”. Beigu beigās viņa nolēma ņemt visas trīs, un Ribls aizstiepa kaudzi uz ekipāžu, kamēr pusmūža kučieris Fingls izteica prognozi, ka neviens nepagūs ne attapties, kad Obrija jaunskungs būs aizstudējies līdz smadzeņu drudzim.
Apzinādamās, ka izturas tā, kā pienākas mācīta cilvēka māsai, Venēcija devās uz priorātu, kur ātri vien tika izgaisinātas jebkādas cerības uz to, ka viņu varētu pagodināt ar kādu cildinošu vārdu. – Ak, nevajadzēja vest visas! – sacīja Obrijs. – Deimrelam ir lieliska bibliotēka, pirmšķirīga, pietiekoši liela, lai tai būtu savs katalogs! Vakar vakarā viņš man sameklēja un atnesa grāmatas, kuras es jo īpaši vēlējos. Ieraugot šo izcilo kolekciju, es viņu brīdināju par to, cik grūti nāksies atbrīvoties no manis, taču viņš apgalvo, ka varu aizņemties jebkuru sējumu. Ak, vai tas esi tu, Fingl? Labrīt! Vai tu esi apskatījis Rufusu? Lorda Deimrela zirgu puisis rūpējas par viņu, taču es esmu pārliecināts, ka tu arī gribēsi aplūkot savainoto priekškāju. Nē, neliec tās grāmatas te. Izrādās, ka man tās nav vajadzīgas!
– Ak tu jocīgais puika! – Venēcija noteica un pieliecās, lai uzspiestu skūpstu viņam uz pieres. – Man vajadzēja pusstundu, lai sameklētu “Gaju Meneringu”, un es tev atvedu visu Horāciju, tāpēc ka biju aizmirsusi, kuru sējumu tu īsti vēlējies!
– Muļķīte! – viņš pazobojās, uzsmaidīdams māsai. – Tomēr “Gaju Meneringu” es paturēšu gadījumam, ja man sagribēsies uz nakti kaut ko palasīt.
Viņa izņēma to no kaudzes, kuru Fingls vēl aizvien turēja rokās, un pamāja, ka viņš var iet. Venēcijas skatiens bija tik šķelmīgs, ka vecais kučieris izteiksmīgi pacēla acis augšup.