– Kā tu gulēji? – Venēcija pajautāja brālim.
– Ak… ciešami labi! – viņš atbildēja.
– Tu mānies, mīļais. Dzirdēju, ka tu esot atraidījis magoņu sīrupu, kuru aukle bija iedomājusies atvest.
– Pēc Deimrela iedotās opija tinktūras? Skaidrs, ka es to atraidīju! Viņš arī piekrita, ka būs labāk, ja iztikšu bez tā, tāpēc aukle devās gulēt noskaitusies, par ko es no sirds priecājos. Deimrels atnesa šaha dēli, un mēs izspēlējām pāris partijas. Viņš ir lielisks spēlētājs, es uzvarēju tikai vienreiz. Tad mēs sākām runāties, ak, vēl pāri pusnaktij! Vai tu zināji, ka viņš ir studējis klasiku? Viņš ir mācījies Oksfordā un apgalvo, ka esot aizmirsis visu, taču tās ir blēņas! Man šķiet, ka viņš bijis visai centīgs students. Vēl viņš ir uzturējies Grieķijā un varēja man to aprakstīt. Vismaz to, kas bija aprakstīšanas vērts! Atšķirībā no tā puiša, kurš pērn bija apmeties pie Epersetiem un varēja pateikt par Grieķiju vien to, ka neesot tur varējis dzert vīnu sveķu garšas dēļ un ka viņu esot sakodušas blaktis!
– Tad tev patika vakars?
– Jā, ja neskaita manu sasodīto kāju! Tomēr, ja es nebūtu nokritis, tad uzdrošinos apgalvot, ka nemūžam nebūtu iepazinies ar Deimrelu, tāpēc es to nenožēloju.
– Droši vien ir ļoti patīkami parunāt ar kādu, kuram ir saprašana par lietām, kas tevi visvairāk interesē, – viņa piekrita.
– Tā ir, – Obrijs godīgi atbildēja. – Turklāt viņš man nejautā desmit reizes stundas laikā, kā es jūtos un vai es negribētu vēl vienu spilvenu! Negribu teikt, ka tu tā darītu, taču aukle spētu izvest no pacietības pat svēto! Tev labāk nevajadzēja viņu šurp vest. Mārstons var izdarīt visu, kas man vajadzīgs, nesakaitinot mani! – viņš piebilda, savilkdams sejā nožēlas pilnu šķību smaidu.
– Mans mīļais, es nebūtu viņu atturējusi! Pasaki man tikai vienreiz, kā tu šorīt juties, un tad es apsolu… Lenjonas godavārds! Otrreiz es to vairs nejautāšu.
– Ak, es jūtos pietiekoši labi! – viņš īsi atbildēja. Venēcija neko neteica, un pēc brīža Obrijs padevās un uzsmaidīja viņai. – Ja tu tik ļoti gribi zināt, tad es jūtos velnišķīgi, it kā visas manas locītavas būtu izkustējušās no vietas! Taču Bentvērts apgalvo, ka tā nav, tātad manas sāpes ir nebūtiskas un tās drīz vien pāries. Uzspēlēsim piketu… tas ir, ja tu esi iecerējusi kādu laiku uzkavēties. Te kaut kur ir atrodamas kārtis; šķiet, ka uz tā galda.
Venēcija jutās gluži apmierināta, lai arī, pirmoreiz ienākot istabā, bija nodomājusi, ka brālis izskatās bāls un noguris. Tomēr nevarēja gaidīt, lai uz zēnu ar tik trauslu veselību kritiens neatstātu pamatīgu iespaidu; tomēr viņš nebija īgns un nepieejams, un tas ļāva Venēcijai cerēt, ka viņš nav pārdzīvojis nopietnu traumu. Kad ienāca aukle, lai uzliktu Obrija uztūkušajai potītei jaunu kompresi, Venēcija uzreiz saprata, ka arī viņa skatās uz situāciju optimistiski, un nopriecājās vēl vairāk. Aukle gan izrādīja nožēlojamu takta trūkumu pret Obriju, tomēr jaunekļa ķermeni pārzināja labāk nekā jebkurš cits. Ja viņa ar savu ilggadējo pieredzi saskatīja vairāk iemeslu rājienam, nevis rūpēm, tad satrauktā māsa varēja atmest pie malas jebkādas ļaunas nojautas.
Kad Mārstons ienāca istabā ar glāzi piena slimniekam, Venēcija ievilka aukli blakus istabā un, aizvērusi durvis, ierunājās: – Tu zini, kāds viņš ir! Ja Obrijs domās, ka mēs raizējamies par to, vai viņš izdzers pienu vai ne, tad atteiksies tam pieskarties, lai tikai neļautu mums izturēties pret viņu kā pret mazu bērnu!
– Jā gan, – aukle rūgti noteica. – Viņš ir ar mieru darīt visu, ko viņam liek Mārstons vai lords, it kā šie cilvēki būtu rūpējušies par viņu kopš dzimšanas! Es te esmu tikpat noderīga kā tad, ja atrastos mājās, bet tas nenozīmē, ka es atstāšu šo namu ātrāk par zēnu vai ka vispār apsvēršu tādu iespēju, tāpēc viņa gaišība var aiztaupīt sev lieku runāšanu!
– Vai viņš mēģināja aizsūtīt tevi projām? – Venēcija pārsteigta iejautājās.
– Nē, un es ceru, ka viņš neiedomāsies kaut ko tādu darīt! Es teicu Obrija jaunskungam, ka varu sakravāt mantas un doties projām, ja viņš labāk grib, lai viņu apkalpo Mārstons. Vakar zēns bija tik nemierīgs un apgrūtinošs, ka ikvienam būtu piedodami zaudēt līdzsvaru. Taču viņa gaišībai jau nu gan vajadzētu saprast, ka es tā nedomāju, un neatgādināt man, ka jūs nevarētu apciemot māju bez manas klātbūtnes! To es labi zinu arī tāpat, un jums vispār nevajadzēja te rādīties, Venēcijas jaunkundz! Es esmu pārliecināta, ka Obrija jaunskungam mūsu sabiedrība ir pilnīgi vienaldzīga, ja vien viņam ir ļauts piekraut gultu ar bezdievīgu grāmatu kaudzēm un zvilnēt tur, sarunājoties ar lordu par nejaukiem pagānu dieviem!
– Obrijs ļoti ātri sagribētu tevi redzēt, ja būtu patiesi slims, – Venēcija mierināja. – Turklāt domāju, ka pašlaik Obrijs ir tādā vecumā, kad vairs nav bērns, bet vēl nav arī vīrietis, un pārliecīgi sargā savu pašlepnumu. Vai atceries, cik nepieklājīgi Konvejs izturējās pret tevi tajā pašā vecumā? Bet, kad viņš atgriezās mājās no Spānijas, tad tu varēji viņu rāt un lutināt, cik vien tīk!
Tā kā Konvejs ieņēma galveno vietu aukles sirdī, viņa nekādā gadījumā neatzītu, ka viņš kaut reizi nebūtu izturējies ideāli, tomēr atklāja, ka lords esot teicis par Obrija jaunskungu to pašu, ko Venēcija. Vēl aukle piebilda, ka vislabāk no visiem saprot Obrija jaunskunga dusmas par savu nespēku un viņa kaislīgo vēlēšanos pierādīt, ka ir tikpat drošsirdīgs un neatkarīgs kā viņa veiksmīgākie vienaudži. Tas bija vēl nedzirdēts paziņojums, kas sniedza Venēcijai visai precīzu priekšstatu par viņa gaišības lorda spēju tikt galā ar naidīgi noskaņotām vecākām kundzītēm.
Nebija nekādu šaubu, ka Deimrelam ir izdevies ievērojami mazināt aukles nepatiku. Lai arī viņa bija neapmierināta ar to, ka Obrijs deva priekšroku namatēva sabiedrībai, tomēr nespēja pilnībā nosodīt cilvēku, kurš ne tikai izrādījis lielas rūpes par Obrija labklājību, bet arī pamanījies iedvest viņam dzīvespriecīgu noskaņojumu apstākļos, kas citkārt būtu padarījuši viņu aizkaitinātu un drūmu.
– Es negrasos piedot kādam grēkus, Venēcijas jaunkundz, – viņa bargi noteica, – taču vienlaikus nevaru noliegt to, kas ir. Redziet, viņš izturējās pret Obrija kungu tikpat laipni kā pats mācītāja kungs. – Pēc nelielas iekšējas cīņas viņa piebilda: – Un, lai arī viņš man nevajadzīgi atgādināja par manu pienākumu pret jums, Venēcijas jaunkundz, tā bija augstsirdība, kuru es necerēju viņā ieraudzīt, un nav teikts, ka Tas Kungs neizrādīs viņam žēlastību, ja viņš būs novirzījies no taisnā ceļa, kaut gan grēciniekiem glābiņš jāmeklē tālu, kā es esmu jums daudzkārt atkārtojusi, jaunkundz.
Par spīti pesimismam šajā tirādē, Venēcija uzdrošinājās domāt, ka aukle ir gluži labi samierinājusies ar šo pagaidu uzturēšanos zem grēcīgā nama jumta. Obrijs, uzzinājis par šiem izteikumiem, apgalvoja, ka viedokļa maiņa esot izskaidrojama: Deimrels aizjāja līdz Tērskai, lai nopirktu viņai linu pluci.
– Patiesībā tā nemaz nebija! Viņš turp devās savās darīšanās, bet aukle sāka īgņoties par linu pluci, kas nepieciešams manai potītei, un viņš pateica, ka sadabūs to. Aukle ieņēma galvā, ka viņš dodas uz Tērsku tikai šī iemesla dēļ. Līdz tam viņa neko neteica par Deimrela laipnību, vari man ticēt! Drīzāk jau apgalvoja, ka viņš esot skaļi smējies baznīcā.
– Nevar būt! – Venēcija bijīgi iesaucās.
– Jā gan, tā viņa sacīja. Vai tu zini, no kurienes viņa to ņēmusi? Mēs nespējām to izskaidrot, lai arī izdomājāmies krustu šķērsu.
– Tātad tu to pārstāstīji Deimrelam?