– Nē, nepavisam, – viņa atklāti noteica. – Venēcij! Padomājiet par to, ko runājat!
– Bet tā ir balta patiesība! – viņa neatlaidās. – Ak, neliecieties taču tik pārsteigts! Es nejūtu pret viņu nepatiku, lai gan uzdrošinos teikt, ka varētu tādu just, ja man vajadzētu pavadīt ar viņu kopā daudz laika. Konvejs neliekas zinis ne par vienu, izņemot sevi pašu, un turklāt ir nomācoši sekls!
– Jums nevajadzētu tā runāt, – Edvards nosodoši atbildēja. – Ja jūs runājat par savu brāli tik atturīgi, tad nav nekāds brīnums, ka Odrijs pirms brīža tā atļāvās izteikties par viņa atgriešanos!
– Manu dārgo Edvard, pirmīt jūs teicāt, ka es esmu apguvusi no viņa šo triku! – Venēcija pazobojās. Edvarda sejas izteiksme nemainījās, un viņa piebilda ar zināmu uzjautrinājumu: – Patiesība ir tāda, ja jūs vēl neesat to sapratis, ka mums nav nekādu triku un mēs sakām tikai to, ko domājam. Jāatzīst, ka mūsu domas apbrīnojami bieži sakrīt, lai arī šķiet, ka mēs neesam īpaši līdzīgi, sevišķi gaumes ziņā!
Edvards kādu brīdi klusēja un tad noteica: – Varbūt jums ir pieļaujams paust nelielu aizvainojumu. Es jūtu jums līdzi. Jūsu situācija šeit kopš tēva nāves bijusi nepatīkama, bet Konvejs nav kautrējies uzkraut savu nastu… savus pienākumus! …uz jūsu pleciem. Tomēr ar Obriju ir citādi. Man uzmācās kārdinājums viņu asi apsaukt, kad dzirdēju viņu tā runājam par brāli. Lai kādas ir Konveja sliktās īpašības, viņš ir krietns cilvēks un allaž izturējies laipni pret Obriju.
– Jā, taču Obrijam cilvēki nepatīk tikai tāpēc vien, ka viņi ir laipni, – Venēcija attrauca.
– Nu gan jūs runājat blēņas!
– Ak nē! Ja Obrijam kādi cilvēki patīk, tad tas ir nevis viņu izturēšanās, bet prāta dēļ.
– Obrijam nāks par labu Konveja atgriešanās! – Edvards iebilda. – Ja vienīgie cilvēki, kurus viņš savā muļķa prātā atzīst par patīkamiem, ir tikai mācīti vīri, ir pēdējais laiks…
– Tas nu gan ir neprātīgi teikts, jo viņam patīku es!
Edvards stīvi sacīja: – Lūdzu piedošanu! Nav šaubu, ka es jūs pārpratu.
– Patiešām! Jūs pārpratāt arī to, ko es teicu par Konveju. Varat būt drošs, ka es nejūtu ne mazāko aizvainojumu, un, runājot par manu situāciju… Ak, cik jūsu pieņēmumi ir absurdi! Skaidrs, ka tā nav nepatīkama! – Venēcija redzēja, ka Edvards ir aizskarts, un iesaucās: – Nu gan būšu jūs sadusmojusi! Diena ir pārāk karsta, lai nodotos strīdiem, tāpēc, lūdzu, vairs nekādu ķīviņu! Diemžēl man jāuziet augšā un jāpalūkojas, ko gribēja aukle. Visu labu! Un paldies par to, ka bijāt tik laipns un atnesāt mums avīzi!
Otrā nodaļa
Izsprukusi no aukles, kas izvērtēšanai parādīja izdilušus palagus un arī divus Obrija kreklus, kuru manšetes bija noplēstas nevērīgas valkāšanas dēļ, Venēcija iekrita ekonomes nagos. Gārnardas kundzes šķietamais nolūks bija viņai atgādināt, ka tieši tagad ir īstais laiks gatavot kazeņu ievārījumu, taču patiesais iemesls, kas tika skarts tikai pēc ilgas aplinkus runāšanas, bija aizstāvēt jauno veļas mazgātāju, viņas māsasmeitu, pret aukles apsūdzībām. Tā kā šīs abas vecās kalpotājas bija nodzīvojušas kādus divdesmit sešus gadus abpusējā greizsirdībā, Venēcija zināja, ka veļas mazgātājas trūkumi neizbēgami novedīs pie citu aukles nodarīto pārestību uzskaitījuma. Pēc tam aukle, sajuzdamās aizdomīga par tik ilgu kavēšanos ekonomes istabā, neliks viņai mieru, lai pēc bargas pratināšanas atklātu, cik ļaunprātīgi meli Venēcijai ir sastāstīti. Pateicoties ilgstošas prakses rezultātā iegūtai veiklībai, Venēcija aši novirzīja sarunu atpakaļ pie kazeņu ievārījuma, novēršot Gārnardas kundzes uzmanību ar solījumu šajā pašā dienā sagādāt viņai grozu ar kazenēm. Nākamajā mirklī Venēcija aizlavījās uz savu guļamistabu, iekams draudīgā dāma bija paguvusi ķerties pie citu aukles nekrietnību uzskaitījuma.
Novilkusi franču batista kleitu, Venēcija izņēma no skapja vecu kanifasa tērpu. Tas bija visai vecmodīgs, un sākotnējā zilā krāsa bija pārvērtusies neizteiksmīgi pelēkā, taču kleita bija labu labā kazeņu lasīšanai, un pat aukle nesāktu rāties, ja tā notraipītos. Izturīgas kurpes un cepure papildināja viņas tēlu. Bruņojusies ar lielu grozu, Venēcija steidzās iziet no mājas – vēl jo vairāk tāpēc, ka namzinis Ribls viņai pavēstīja par Denija kungu, kurš devies uz Tērsku darīšanās un cerot atgriezties Anderšovā atpakaļceļā, ja Lenjonas jaunkundze vēlētos ar viņa starpniecību nosūtīt kādu paziņojumu viņa mātei.
Venēcijas vienīgais sabiedrotais šajā ekspedīcijā bija draudzīgais, lai arī nekam nederīgais spaniels, kuru viņai bija uzdāvinājis Obrijs pēc tam, kad atklājās, ka viegli satraucamajam kucēnam piemīt arī bailes no ieročiem. Kā saimnieces pavadonis viņas vientulīgajās pastaigās suns neapšaubāmi bija tālu no ideāla, jo, par spīti savam nelaimīgajam trūkumam, bija aizrāvies ar medībām. Tas pinās Venēcijai pa kājām vairākus simtus jardu, lēkājot un histēriski kaucot, un izturējās kā suns, kas tikai retumis tiek prom no ķēdes. Pēc mirkļa tas aizmetās projām, neklausīdamies nekādos iebildumos, un no jauna parādījās tikai zināmos laika intervālos ar izkārtu mēli, izbrīvējis kādu mirkli savu steidzamo darīšanu grafikā, lai pārliecinātos, ka saimniecei nekas nekaiš.
Tāpat kā vairums savas paaudzes lauku meiteņu, Venēcija bija izturīga staigātāja, un atšķirībā no lielākās daļas augstdzimušo jaunkundžu viņai nekad nebija iebildumu doties pastaigā vienai pašai. Tāds paradums bija izstrādājies vēl bērnībā, kad viņas uzdevums bija aizbēgt no guvernantes. Podmoras kundze uzskatīja, ka stunda, kas pavadīta, staigājot pa taciņu krūmu ielenkumā, ir pietiekošs fizisks vingrinājums ikvienai dāmai, un tajos retajos gadījumos, kad apstākļi vai pierunāšana lika viņai doties jūdzi garajā pastaigā līdz tuvākajam ciemam, guvernantes pieklājīgais solis likās kaitinošs mazajai audzēknei, tāpat kā viņas paradums īsināt ceļu ar pamācošiem stāstiem. Nebūdama tik daudz sasniegusi kā Selīna Trimere, kuru guvernante bija satikusi tikai vienreiz un kopš tā laika apbrīnoja, viņa tomēr bija labi izglītota. Nelaimīgā kārtā viņai nepiemita nedz Trimeres jaunkundzes stiprais raksturs, nedz spēja iedvesmot savus audzēkņus ar mīlestību. Kad Venēcijai apritēja septiņpadsmit gadu, guvernante bija viņu tā nogarlaikojusi, ka audzēkne atzīmēja savu pāriešanu jaunas dāmas kārtā, pavēstot tēvam, ka ir pieaugusi, pati spēj tikt galā ar saimniecību un viņi var iztikt bez Podmoras jaunkundzes pakalpojumiem. Kopš tās dienas viņai nebija citu pavadoņu kā vien aukle. Bet Venēcija negāja sabiedrībā un neuzņēma viesus Anderšovā, tādēļ, kā viņa norādīja lēdijai Denijai, ir grūti iedomāties, kāds labums viņai būtu no pavadones. Nevarēdama apgalvot, ka meitenei nav piedienīgi dzīvot bez pavadones tēva mājā, lēdija Denija bija spiesta izbeigt šo strīdu un ieteikt Venēcijai neklīst apkārt pa laukiem pat bez kalpones. Taču Venēcija bija tikai pasmējusies un rotaļīgi atbildējusi, ka viņa esot tikpat neciešama kā Podmoras jaunkundze, kura nenogurstoši piesauc par piemēru lēdiju Herietu Kevendišu, vienu no izcilās Trimeres jaunkundzes audzēknēm, kas pirms laulībām uzturējās Duglasu pilī un nekad nebija izgājusi tālāk par dārzu, ja viņu nepavadīja sulainis. Venēcija nebija hercoga meita un neuzskatīja lēdiju Herietu par paraugu.
– Turklāt, kundze, tas droši vien notika vismaz pirms desmit gadiem! Un es uzdrošinos apgalvot, ka sabojātu visu savu prieku, ja staipītu sev līdzi kādu no kalponēm, kam tobrīd noteikti ir steidzamāki darbi. Nē, nē, ne jau tāpēc es tiku vaļā no Podmoras jaunkundzes! Kas gan varētu ar mani notikt šeit, kur visi zina, kas es esmu?