Lēdija Denija nopūzdamās bija spiesta apmierināties ar solījumu, ka viņas jaunā un neatkarīgā aizbilstamā nekad bez pavadoņa nedosies uz Jorku vai Tērsku. Pēc sera Frānsisa nāves viņa atjaunoja savus lūgumus, taču daudz necerēja, ka tiks uzklausīta. Lēdija Denija satraucās par Venēcijas apgalvojumiem, ka viņa vairs nav nekāda mazā meitene, taču nespēja to noliegt: Venēcijai bija divdesmit pieci gadi, un viņa atradās bīstami tuvu vecmeitības robežai.
– Bez kādas pieredzes šajā jautājumā, ser Džon, lai gan es nerunāju par to… Bet viņa ir tik skaista un dzīvespriecīga, turklāt ar tik lielisku raksturu! No savas puses es neturu viņas krustmāti nekādā vērtē! Viņa nekad nav centusies pārliecināt seru Frānsisu ļaut Venēcijai doties uz Londonu un kļūt par debitanti, un, ja viņa ir mudinājusi to nabaga bērnu aizbraukt turp tagad, pēc tēva nāves, tad es neko neesmu par to dzirdējusi! Domāju, ka šī sieviete ir tikpat egoistiska kā viņas brālis. Ja tas neprasītu izdevumus un mums nevajadzētu izvest sabiedrībā mūsu pašu meitas… Ja arī kaut kas sanāktu no Klāras pieķeršanās Konvejam, ar ko es nepavisam nerēķinos, esmu apņēmusies panākt, lai visas piecas tiktu stādītas priekšā galmā! Tātad, ja tā nebūtu, man ļoti gribētos pašai aizvest Venēciju uz Londonu, un es nebrīnītos, ja viņa atrastu visnotaļ cienījamu partiju, pat nebūdama pirmajā jaunības plaukumā! Tikai ir pilnīgi skaidrs, ka viņa atteiktos pamest Obriju, – lēdija Denija piebilda nomāktā balsī. – Un drīz jau būs par vēlu. Ja viņa to zinātu!
Venēcija to nezināja, taču neredzēja citu izeju, kamēr Konvejs spītīgi atradās ārzemēs, un turpināja darīt visu, kas bija viņas spēkos. Lēdija Denija justos pārsteigta, ja atskārstu, ar kādām bažām Venēcija raugās nākotnē. Ikvienai sievietei viņas situācijā tā šķistu drūma un nepiedāvātu nekādu izvēli starp precībām ar Edvardu Jārdliju un novecojošas un varbūt neviena negribētas vecmeitas dzīvi brāļa mājā. Kā pieredzējušai saimniecei tas būtu paradums, nevis atkarība, kas liktu viņai palikt Anderšovā. Vientuļas dāmas nedzīvoja vienas. Varbūt to varēja māsas, kuras vairs nebija precību gados; pirms daudziem gadiem lēdija Elinora Batlere un viņas dārgā draudzene Sāra Ponsonbija bija to atļāvušās, nostājoties pret vecāku gribu. Viņas bija aizbēgušas un patvērušās kotedžā kaut kur Velsā, atsakoties no pasaules gluži kā mūķenes. Kopš tā laika viņas vēl aizvien dzīvoja turpat un, cik nu ļaudis zināja, nepārkāpa savu nošķirtības solījumu, tādēļ varēja secināt, ka viņas ir apmierinātas. Taču Venēcija nebija ekscentriska un ne uz mirkli nepieļāva domu par dzīvošanu vienā mājā ar otru meiteni, lai arī viņai bija sirdsdraudzene. Pat laulība ar Edvardu būtu labāka par tādu izrīcību. Un, nebarojot savu iztēli ar meitenīgiem sapņiem par cēlu un augstdzimušu pielūdzēju, Venēcija juta, ka laulības ar kādu citu – nevis Edvardu – būtu vispieņemamākais risinājums viņas gadījumā.
Viņa nekad nebija iemīlējusies, un divdesmit piecu gadu vecumā viņas cerības nebija nekādas lielās. Vienīgais priekšstats par romantiku saistījās ar izlasītajām grāmatām. Reiz viņa bija ar paļāvību gaidījusi sera Čārlza Grendisona parādīšanos pie savas dzīves apvāršņa, taču pēc neilga laika veselais saprāts bija izdzēsis šādu optimismu. Paretam apmeklētajās ballēs Jorkā Venēcija piesaistīja lielu uzmanību, un vairāki daudzsološi jauni džentlmeņi, vispirms viņas skaistuma un tad nepiespiestās izturēšanās un smaidošo acu savaldzināti, labprāt būtu uzsākuši kaut ko vairāk par saviesīgu aplidošanu. Nelaimīgā kārtā nebija nekādu iespēju to turpināt kādā pieņemamā veidā. Lai arī vairāki iekārojami džentlmeņi rūgti nosodīja barbarisko tēvu, kurš neielaida mājā apmeklētājus, neviens nebija tik ļoti iededzies pēc vienas dejas ar burvīgo Lenjonas jaunkundzi, lai atmestu jebkādu piedienību – un bailes no tā, ka varētu pataisīt sevi par apsmieklu, – aizjātu no Jorkas uz Anderšovu un kavētos muižas vārtos cerībā panākt slepenu tikšanos ar Venēciju vai izdevību ielauzties mājā.
Tikai Edvards Jārdlijs, sera Frānsisa krustdēls, bija saņēmis vārdos neizteiktu piekrišanu pārkāpt pāri mājas slieksnim. Viņš netika sirsnīgi sagaidīts, jo sers Frānsiss tikai retumis iznāca no savas bibliotēkas viņa apciemojumu reizēs, taču viņam tika ļauts pastaigāties, sarunāties un doties izjādēs kopā ar Venēciju, tādēļ visi uzskatīja, ka meitenes īgnais tēvs pieņemtu bildinājumu, ja Edvards lūgtu tās roku.
Neviens nevarētu teikt, ka viņš ir nepacietīgs mīlnieks. Venēcija bija magnēts, kas viņu vilka uz Anderšovu, taču pagāja četri gadi, līdz Edvards atzinās savās jūtās, un Venēcija bija gatava noticēt, ka viņš to dara par spīti saprāta balsij. Viņa nešaubīgi atraidīja Edvarda piedāvājumu, jo nemīlēja šo cilvēku, lai gan augstu vērtēja viņa labās īpašības un dažādos pakalpojumus, ko viņš tai sniedza. Venēcija labprāt būtu turpinājusi iet pa agrāko draudzības taku, taču Edvards beidzot pieņēma lēmumu un acīmredzami bija tikpat apņēmīgs, cik pašpaļāvīgs. Viņu nepavisam nesamulsināja meitenes atteikums; viņš to izskaidroja ar kautrību, meitenīgu pieticību, pārsteigumu un pat ar pieķeršanos atraitņos palikušajam tēvam un laipni apgalvoja, ka lieliski saprotot šādu uzskatu un esot ar mieru gaidīt, līdz viņa tiks skaidrībā ar savu sirdi. Kopš tās dienas Edvards sāka izturēties pret Venēciju visai privātīpašnieciski, ļoti bieži pamudinot meiteni rīkoties tieši pretēji viņa padomam un teikt visu, kas ienāca prātā, lai tikai šokētu. Tas neko nedeva. Edvarda nosodījums bieži bija nepārprotams, taču to mīkstināja iecietība. Venēcijas dzīvesprieks viņu aizrāva, un viņš nešaubījās par savām spējām meiteni izlocīt pēc sava prāta.
Pēc sera Frānsisa nāves Edvards atkārtoja savu bildinājumu. Tas atkal tika noraidīts. Šoreiz viņš bija uzstājīgāks, kā jau Venēcija varēja sagaidīt. Tomēr viņa nebija gaidījusi, ka Edvards atkārtoto nevēlēšanos pieņemt bildinājumu izskaidros ar to, ko pats nodēvēja par viņas delikāto situāciju. Viņš sacīja, ka cienot viņu par šādu šaubīšanos, ko Venēcija klusībā uzskatīja par absurdu, un atturēšoties no atbildes pieprasīšanas līdz brīdim, kad mājās pārnāks viņas likumīgais aizstāvis Konvejs. Venēcijai nebija ne jausmas, kas ir ļāvis Edvardam nonākt pie šāda priekšstata, un viņa saskatīja tikai divas iespējamās atbildes. Pirmā – par spīti izjustajam valdzinājumam, Edvards nejūtas pārliecināts, ka, kļuvusi par sievu, Venēcija padarīs viņa dzīvi ērtāku. Otrā – to ierosinājusi viņa māte. Jārdlijas kundze bija neizteiksmīga sīka sieviņa, kura allaž pakļāvās dēla gribai un sāka izstarot nelielu siltumu tikai viņa klātbūtnē. Viņa nekad nebija izturējusies pret Venēciju citādi kā vien pieklājīgi, taču Venēcija jutās gluži droša par to, ka māte nevēlas, lai Edvards viņu apprecētu.
Ziņa par to, ka britu Okupācijas armiju drīz varētu vien atsaukt no Francijas, nākotnes problēmu piepeši atkal bija saasinājusi. Šķērsojot Anderšovas nelielo parku, Venēcija to grozīja savā prātā, taču bezjēdzīgi, kā viņai to nācās ar nožēlošanu atzīt. Tik daudz kas sakņojās iedomās vai, labākajā gadījumā, iespējās, un skaidrs bija vienīgi tas, ka pēc Konveja atgriešanās Edvards gaidīs labvēlīgu atbildi uz savu bildinājumu un negribēs viegli samierināties ar ko citu. Protams, tā bija tikai Venēcijas pašas vaina, jo viņa bija pārāk pieķērusies iespējai, ko sniedza Edvarda savādie ieskati par pieklājību un bezvārdu piekrišana tam, ka neko nav iespējams izlemt pirms Konveja atgriešanās. Nez vai Edvards spētu saprast, ka atbilde lielā mērā būtu atkarīga no Konveja nodomiem.
Pirms viņa iestāšanās armijā starp Konveju un Klāru Deniju bija valdījusi visai sentimentāla bērnišķīga pieķeršanās, un izskatījās, ka Klārai tā vēl aizvien šķiet pietiekoši svarīga. Ja Konvejs to uztvertu tikpat nopietni, tad Venēcijai ātri vien vajadzētu sadzīvot ar svaini, kas vēlētos nodot saimniecības vadīšanas grožus vīramāsai, kuru visu mūžu uzlūkojusi ar pazemīgu apbrīnu. “Tas nāktu par sliktu viņai un arī man,” Venēcija sprieda, “taču nez vai es spētu spēlēt otro vijoli pēc nabaga mazās Klāras Anderšovā.”