Laulība ar Edvardu būtu droša un ērta. Viņš būtu laipns vīrs un neapšaubāmi sargātu viņu no negaisiem. Taču Venēcija bija piedzimusi ar alkām pēc dzīves, kas viņam bija nezināma, un ar drosmi, kas ļāva lūkoties briesmām acīs un nenodrebēt to priekšā. Tā kā Venēcija negaudās par savu uzspiesto nošķirtību, Edvards uzskatīja, ka abi būtu apmierināti ar dzīvošanu turpat Klīvdenas pakalnu ēnā. Venēcija gan bija tālu no apmierinātības un nedomāja, ka tas būs viņai nolemtais liktenis. Viņa gribēja redzēt, kāda izskatās pārējā pasaule, un laulība interesēja viņu tikai kā vienīgā izraušanās iespēja, kāda dota dižciltīgai jaunavai.
“Patiesībā,” domāja Venēcija, iznākot no parka uz šaura celiņa, kas atdalīja Anderšovu no Elistonas priorāta īpašumiem, “es vairs neesmu glābjama, un man nekas cits neatliek kā izlemt, vai būt par krustmāti Konveja bērniem vai par māti Edvarda atvasēm. Un man ir nelaba nojauta, ka Edvarda bērni varētu būt briesmīgi garlaicīgi, mazie nabadziņi! Kur ir tas nejaukais suns?”
– Flarij! Flarij!
Kad viņa bija vairākas minūtes saukusi pieaugošā nepacietībā, suns aizelsies priecīgi izlēkšoja viņai pretī ar izkārtu mēli un bija tik laipns, ka uzkavējās Venēcijas redzeslokā. Pēc dažiem simtiem jardu viņa iegāja priorāta teritorijā pa turniketu, kas atradās līdzās smagnējiem vārtiem. Tas nozīmēja senu robežu šķērsošanas privilēģiju. Venēcija labi sapratās ar lorda Deimrela muižas pārvaldnieku un varēja brīvi staigāt pa šo teritoriju, un Flarijs to labi zināja. Atguvis spēkus pēc īsā atpūtas brīža uz celiņa, suns metās prom uz mežu, kas sniedzās līdz upītei, kura līkumoja cauri teritorijai. Aiz upītes atradās pats priorāts, neregulāras formas māja, kas celta Tjūdoru laikos uz sākotnējās ēkas pamatiem, pēc tam paplašināta un, kā runāja, bija pilna ar paneļiem un daudzām neērtībām. Par māju Venēcija neinteresējās, taču apkārtējā teritorija gadiem ilgi bija trīs jauno Lenjonu iemīļotākā uzturēšanās vieta. Sera Frānsisa kaprīzes neļāva viņam pamest novārtā muižu, un viņš to uzturēja lieliskā kārtībā, tādēļ bērni meklēja piedzīvojumus nesakoptākā apkārtnē. Priorāta meži labi atbilda bērnu priekšstatiem par izklaidi. Venēcija pieaugot sprieda, ka ir žēl atstāt tādu vietu nekārtībā, tomēr tā vēl aizvien viņas acīs saglabāja savu pievilcību, un viņa bieži tur pastaigājās. Turklāt īpašnieks tajā uzturējās vien retumis, tātad Venēcija varēja ļaut nepaklausīgajiem Flarijam izskrieties pēc sirds patikas, dzenājot trušus un fazānus un neizraisot neviena dusmas. Negantais barons, kā viņa jau sen bija iesaukusi lordu Deimrelu, to nedz zināja, nedz satraucās par to; vienīgā sabiedrība, ko viņš jebkad bija vedis uz muižu, pilnīgi noteikti nebija mednieki.
Viņa ģimene bija sena un labi pazīstama, taču pašreizējais titula īpašnieks tika uzskatīts par apkārtnes vienīgo kauna traipu. Bija teju vai nepieklājīgi pieminēt viņa vārdu krietnā sabiedrībā. Bērnu nevainīgie jautājumi par to, kāpēc lords Deimrels nedzīvo priorātā, allaž tika noraidīti – viņi esot par mazu, lai saprastu, un nav nekādas vajadzības domāt vai runāt par šo muižnieku. Pastāvēja bažas, ka lords nav nekāds krietnais vīrs, un ar to viss bija pateikts, tāpēc bērni varēja skriet projām un spēlēties.
Tas bija viss, ko Podmoras jaunkundze pavēstīja Venēcijai un Konvejam, un viņi bieži vien prātoja par lorda iespējamiem un bieži vien neiespējamiem noziegumiem, ātri vien pēc Podmoras jaunkundzes noslēpumainajiem izteikumiem izveidojot savā iztēlē šausminoši romantisku tēlu. Tikai pēc gadiem Venēcija atklāja, ka pie Deimrela ļaundarībām nepiederēja nekas tik satraucošs kā slepkavība, nodevība, pirātisms vai lielceļa laupīšanas un ka tās bija drīzāk zemiskas nekā romantiskas. Viņš bija vienīgais samērā padzīvojušu vecāku bērns un tikko sāka diplomāta karjeru, kad līdz ausīm iemīlējās precētā titulētā lēdijā un aizbēga kopā ar viņu, tādējādi sabojājot savu nākotni, salaužot mātes sirdi un liekot tēvam nokrist ar trieku, no kuras viņš tā arī pilnībā neatkopās. Patiešām, tā kā pēc trim gadiem tai sekoja otrā un nāvējošā triekas lēkme, varēja droši apgalvot, ka dēla šokējošās attiecības patiesi bija iedzinušas tēvu kapā. Mantinieka vārda pieminēšana mājā tika aizliegta, un pēc lorda nāves viņas atraitne, kurai Venēcijas acīs piemita izteikta līdzība ar seru Frānsisu Lenjonu, dzīvoja daļējā nošķirtībā Londonā, apmeklēdama Jorkšīras muižu tikai retos gadījumos. Par jauno lordu Deimrelu un viņa vēlāko likteni klīda neskaitāmas baumas, bet neviens skaidri nezināja, kas ar viņu noticis, jo viņa izraisītais skandāls laika ziņā sakrita ar īslaicīgo Amjēnas miera līgumu un viņš bija izvedis nolaupīto lēdiju no valsts. Vienīgais, kas kļuva zināms par viņu vēlāk, bija fakts, ka vīrs bija atteicies no viņas šķirties. Cik ilgi viņa palika kopā ar mīļāko, kurp abi bija aizbēguši pēc atkārtotās kara izcelšanās un kāds bija viņas liktenis – tie bija jautājumi, ap kuriem valdīja daudz spekulāciju. Populārākais pieņēmums bija tāds, ka mīļākais viņu pametis un ļāvis krist par upuri Bonaparta izsalkušajiem karavīriem, kas, kā cieminieki nekavējās norādīt savām nepaklausīgajām meitām, bija tieši tas, ko viņa pelnījusi un kas gaida ikvienu meiteni, kura nerūpējas par savu tikumību.
Lai kā būtu patiesībā, viens nu bija skaidrs – pēc dažiem gadiem lēdija neatgriezās Anglijā kopā ar Deimrelu. Kopš tās dienas viņš, ja varēja ticēt kaut vai pusei no stāstiem, bija nodevies ekstravagantākajām izklaidēm, cenzdamies izšķiest to, kas reiz tika uzskatīts par ievērojamu bagātību, un nepalaizdams garām nevienu pašu izdevību, lai pierādītu saviem kritiķiem, ka patiešām ir Negantais barons. Līdz pērnajam gadam viņa retās viesošanās reizes priorātā bija pārāk īsas, lai dāvātu kaimiņiem ko vairāk par nejaušu satikšanos, un vairums nebija tikuši pat līdz tam. Taču augustā viņš tur pavadīja veselu nedēļu – apstākļos, kas izraisīja vispārēju sašutumu. Viņš nebija ieradies viens, bet atvedis sev līdzi viesus. Un kādus! Skaidrs, ka viņi ieradušies uz skriešanās sacensībām, un Deimrela zirgs piedalījās vienā no skrējieniem. Nabaga Imbers, vecais namzinis, kurš gadiem ilgi rūpējās par priorātu, bija pakļauts neizsakāmām ciešanām, jo vēl nekad mājā nebija uzņemts tik steidzīgs un necienīgs viesu pulks! Toties Imberas kundze, tiklīdz atklājās, ka viņai nāksies gatavot ēdienu vairākiem trokšņainiem dendijiem un trim sievietēm, kuru nodarbošanās bija skaidri nolasāma no pirmā acu uzmetiena, paziņoja par savu vēlmi labāk atstāt priorātu nekā tā pazemoties. Tikai pieķeršanās ģimenei bija likusi krietnajai sievietei piekāpties, un viņa to rūgti nožēloja, kad – kā jau tas bija gaidāms – neviens no cieminiekiem neļāva savām meitām doties strādāt uz vietu, kas nebija daudz labāka par Korintu, tāpēc nācās nolīgt Jorkā trīs nebūt ne šķīstas meičas, lai viņas apkalpotu necienīgo kompāniju. Runājot par šo jautro vīriešu un viņu līdzskrējēju izpriecām, Imbers izteicās, ka nelaiķis lords apgriezies otrādi zārkā, redzot tādas neķītrības savu senču īpašumā. Viesi nodevās vulgārām draiskulībām, piemēram, spēlēja vistiņas, tām bezkaunīgajām vieglprātēm spiedzot tā, ka spāres varēja nokrist, un uzmundrinot džentlmeņus uzvesties neiedomājami nepieklājīgi, vai arī pārvērta māju par spēļu elli un izdzēra pagrabu sausu. Ne vienu vien gultā nācās nolikt sulainim. Ja lords Aterbijs (tukšgalvis, kādu Imbers vēl nekad nebija redzējis!) nenosvilināja priorātu līdz pamatiem, tad tikai tāpēc, ka deguma smaka bija sasniegusi Ensforda kunga pavadones nāsis. Viņa, tērpusies vienīgi naktskreklā, kas nenosedza viņas miesas labāk par kleitu, ko viņa bija valkājusi iepriekš, papūlējās noskaidrot nelāgā smārda avotu, norāva lejā gruzdošo gultas baldahīnu un visu laiku skaļi klaigāja savā nemelodiskajā balsī.