Grehems Pēteris Teilors
Vērmele
1 Vērmele
No savas četrstāvu mājas augšējā stāva loga doktors Sabiens Bleiks varēja redzēt vistālākos kosmosa plašumus. Viņš raudzījās nakts debesīs caur garā misiņa teleskopa biezajām lēcām. Doktors bija vērojis debesis visu iepriekšējo nedēļu un gaidīja… gaidīja zīmi, kura, kā viņš zināja, parādīsies šajā naktī. Savādais mirdzums ziemeļos bija tapis spēcīgāks un spožāks, liekot zvaigznēm nobālēt, un nakts nevienu mirkli vairs nebija pilnīgi melna. Asinssarkanais pilnmēness izgaismoja ielas ar siltu, tumšsarkanu vizmu, spožu kā saule.
Bleiks bija astronoms, doktors, zinātnieks un kabalas meistars. Ikkatru dienu un stundu viņš pavadīja, izstrādājot saules lēkta un zvaigžņu dzišanas laikus. Doktors mērīja mēness fāzes, tam šķērsojot debesjumu, un rītablāzmas parādīšanos pie apvāršņa. Bleiks kārtējo reizi apgrieza otrādi vienas minūtes smilšu pulksteni. Mazās, baltās drusciņas bira no vienas pulksteņa daļas otrā, un, kad tas bija noticis jau piecdesmit deviņas reizes, viņš ar lielu lepnumu pagaidīja, līdz no augšējās tvertnes izsūcas beidzamie smilšu graudiņi, un tad uzmanīgi apgrieza otrādi lielo stundas pulksteni. Tā tumšais koks bija rotāts ar savītām čūskām, kuru dārgakmeņu acis, zelta zobi un kokā izgrebtās zvīņas mirgoja mēness gaismā. Katru smilšu pulksteņa stundu Bleiks pārbaudīja pēc veca misiņa pulksteņa, kas uzcītīgi tikšķēja līdzās astrolabam uz krāšņā tukšā kamīna.
Bleiks veica kabalistiskus pētījumus katru nakti visas nakts garumā no krēslas līdz rītausmai, no mēness parādīšanās brīža līdz tā norietam. No saviem aprēķiniem viņš zināja kaut kur Visumā parādīsies zīme. Tā bija pavēstījusi grāmata Nemorensis. Tā nekad nemeloja; uzticēties varēja tikai šai grāmatai. Pieskarties Nemorensis nozīmēja turēt rokās kosmosa noslēpumus. Neviens nezināja, no kurienes šī grāmata radusies, bet, cenšoties atklāt tās atrašanās vietu, daudzi bija miruši.
Tagad Nemorensis piederēja Bleikam. Doktors bieži nodomāja, ka viņam uz to dotas dievišķas tiesības. Raudzīdamies kosmosa tālumos un nervozi kodīdams lūpas, Bleiks atminējās svētdienas rītu, kad neilgi pēc rītausmas viņš bija atvēris paciņu, kuru pie durvīm bija pienesis kāds kučieris.
Iesākumā Bleiks skatījās uz kučieri ar aizdomām, jo nekad nebija redzējis kādu tik zema stāvokļa cilvēku tik labi ģērbušos. Vīrietis nebija ne drusku noplucis. Pēc kārtīgās, melnās livrejas un tīrajiem zābakiem varēja spriest, ka viņš drīzāk ir no Haigeitas, nevis Roterhitas plukatām, kuri parasti uztur satiksmi Londonas centrā.
Kučierim bija balta āda tātad viņš nestrādāja smagu darbu un drēbes nebija notraipītas netīrumiem, kādi rodas no zirgu mēsliem vai ratu taukiem. Viņa balsī nebija cita jūtama akcenta kā vien Linkolna pansijas dendija maigā pieskaņa. Bleiku bija ieintriģējis tas, ka vīrietim uz labās rokas vidējā pirksta vizēja zelta gredzens ar lielu, sarkanu akmeni saules formas zelta ietvarā. Vienā pusē spožais stars pārgāja zelta stīpā, kas aptvēra pirkstu. Tas bija vēstnesis, nevis kučieris!
Sākumā Bleiks svešajam kučierim nepievērsa nekādu uzmanību. Viņa acis tūlīt piesaistīja pasniegtās dāvanas forma un apveidi. Doktors atskārta, ka tā ir dāvana, kas domāta gudram cilvēkam. Viņš juta no pēdām kāpjam augšup kaislu interesi. Vēderā kaut kas sagriezās. Tā bija īpaša sajūta aizraujoša un bīstama. Dziļi sirdī viņš apjauta, ka sainis, kuru tūliņ atvērs, spēs izmainīt visu vina dzīvi. Cenzdamies savaldīt karstuma vilni, kas izplūda pa visu ķermeni kā pavasara pali, Bleiks no satraukuma gandrīz smaka. Radās sajūta, it kā grāmata runātu ar vinu no dvēseles uz dvēseli, satricinot sirdi un liekot raustīties uzacīm.
Sūtījums bija cieši ietīts zeltītā zīda audumā un apsiets ar sarkanu, pītu kokvilnas saiti. Sainis vizmoja tik spožās un spilgtās krāsās, ka šķita tur plūst šķidrums. Nebija ne vārda par to, kas šo dāvanu sūta. Arī kučieris izteicās visai neskaidri, kā šis sūtījums nonācis pie viņa un kas viņam to licis nogādāt Bleikam.
Mani vienkārši uz ielas apturēja kāds cilvēks, kučieris bija klusu stāstījis, izvairīdamies sastapties ar Bleika vaicājošo skatienu un pārvilcis cepures malu dziļi pār acīm. Viņš vicinājās ar rokām kā trakais un gandrīz līdz nāvei pārbaidīja zirgus. Tas bija ārzemnieks, kurš angliski zināja tikai dažus vārdus. Francūzis vai spānis. Vai varbūt no Persijas. Nekad agrāk tādu nebiju redzējis.
Kučieris nošņaukājās.
- Viņš visu laiku atkārtoja adresi Blūmsberi laukumā 6 un iedeva man šo saini, Bleika kungs, iespieda rokā gineju un tad apgriezās un aizskrēja.
Bleiks turpināja kučieri iztaujāt:
- Jūs zināt manu vārdu. Kas jums to pateica?
- Jūs visi pazīst, Bleika kungs. Jums pienāk daudz vēstuļu. Kučieris pasmaidīja. Patiesībā tagad man jāsaka, ka jums pienāk arī sūtījumi!
To teicis, viņš nosmējās, pasniedza doktoram smago dāvanu un steigšus devās uz karieti. Bleiks vēroja, kā kučieris izlīkumo starp mēsliem un peļķēm, uzlec uz bukas un kariete lēnām uzsāk gaitu pa dubļaino Blūmsberi laukuma ceļu.
Bleiks bez svārstīšanās atplēsa saini, ar nepacietību gaidīdams, kas būs iekšā. Viņš apsēdās uz baltajiem marmora pakāpieniem un ātri norāva zīda iesaiņojamo materiālu. Tieši tobrīd viņš pirmoreiz ieraudzīja Nemorensis. Grāmata izskatījās tik lieliski, ka sirds sāka sisties straujāk. Apbružātajās lappusēs vīdēja smalki, melni burti. Bleiks nebija domājis, ka jebkad turēs rokās Nemorensis, viņš pat bija šaubījies, vai šī grāmata vispār eksistē. Tagad viņš zināja tā pieder viņam!
Kādā vēlā vakarā pēc vairākām nedēļām, kad Bleiks pāršķirstīja vecās grāmatas pergamenta lappuses, cenzdamies uzņemt sevī ikkatru zinību drusku, viņš sestās daļas sestās nodaļas beidzamajā lappusē izlasīja ar nezināmu roku uz malas uzrakstītus vārdus: Vērmele… no debesīm nokritīs spoža zvaigzne… un daudzi nomirs no tās spožuma.
Kopš tās dienas Bleiks bija pārmeklējis katru debesu stūrīti, pūlēdamies atrast jaunu zvaigzni. Viņš bija pārliecināts, ka tā būs jauna laikmeta sākuma zīme, zelta saullēkts, kas viesīs gaismu sīkajos, niecīgajos cilvēku prātos. Pasaules apgaisme ir tuvu, un viņš būs pirmais, kas par to pavēstīs pasaulei.
Bleiks malkoja karstu tēju un pie sevis smaidīja. Viņš vēlreiz caur teleskopa lēcām ielūkojās debesīs. Instruments bija novietots uz smalka ozolkoka statīva. Bet zinātnieks redzēja tikai tās pašas zvaigznes un planētas, Visums bija nemainīgs; pēc dažām stundām nakts beigsies un nekas nebūs noticis. Bleiks nikni soļoja pa grīdas dēļiem.
Posts un negals! Vai tas vienreiz sāksies? viņš nepacietīgi sev jautāja, un vārdi atbalsojās tukšajā telpā.
Doktors sāka šaubīties par savu aprēķinu pareizību un apsvēra, vai ir precīzi paredzējis dienu, nedēļu vai pat gadu. Viņš vēl un vēlreiz bažīgi vērās naktī, cerēdams uz brīnumu kaut kur tālīnā galaktikā parādīsies jauna gaisma.
Bija pusnakts. Bleiks dzirdēja, kā tālumā nosit Svētā Jura baznīcas pulkstenis. Pēkšņi māja sāka vibrēt un drebēt. Visa pasaule sasvērās uz priekšu un atpakaļ un tad sāka griezties arvien ātrāk. Bleiks dzirdēja, kā lejasstāvā nokrīt no sienas un zemē sašķīst spogulis. No mājas jumta uz ceļa kā ceptas māla pikas krita dakstiņi.
Kad sienas spēcīgi nodrebēja, salaužot durvju rāmi, no griestiem nokrita apmetums un doktoram virsū no visām pusēm pašķīda zirgu astri un kaļķu java. Bleiks nodomāja, ka māja jebkurā brīdī var sagāzties.