Traktiera durvis atsprāga vaļā, un aukstajā nakts gaisā izripoja resns, vecs vīrs. Ageta paslēpās ēnā un vēroja. Vīrietis piecēlās kājās, atspiedās pret sienu un, stāvēdams paša radītajā peļķē, kas arvien palielinājās, apmierināti ņurdēja. Viņš nepamanīja Agetu, kas stāvēja tikai dažu pēdu attālumā. Tad vīrietis atkal saoda lētā džina smaku un rausās gar sienu atpakaļ, līdz atrada traktiera durvis, atrāva tās vaļā un ieklunkurēja iekšā.
Ageta palika stāvam ēnā. Intuitīvi viņa zināja, ka nav viena. Pa labi mutuļoja zema migla, it kā uz viņas pusi virzītos kāds neredzams spēks. Viņai virs galvas, uz traktiera jumta, atskanēja tāda kā nagu skrāpēšanās pa vecajiem dakstiņiem. Šķita, ka viņai apkārt ieņemtu pozīcijas kaujas priekšpulks. Augšup pa kājām cēlās auksts mitrums, it kā miesu būtu sagrābušas slapjas rokas. Meitenei gribējās tikai bēgt, glābties un pagriezt laiku atpakaļ. Pusnakts bija garām, bet nekādas zīmes vēl aizvien nebija.
Tad viņa saklausīja tuvojamies karieti. Zirgi to smagi vilka pa ceļu no Linkolna pansijas puses. Ar metālu apkaltie riteņi dārdināja pa bruģakmeņiem arvien skaļāk. Gaismā, kas plūda no traktiera, Agetas redzeslokā nonāca četri zīdaini melni zirgi bēru galvassegās. Tie soļoja pa zemo miglu kā pa mākoņiem.
Zirgi vilka smalku karieti. Kučieris sēdēja uz bukas, sacēlis ceļojuma mēteļa apkakli, un aizmugurē stāvēja divi sulaiņi nāves baltām sejām pūderētās parūkās. To formas tērpi bija apdarināti ar zeltītām auklām un apzeltītiem uzplečiem. Kariete apstājās pie traktiera, aizsprostojot ieeju. Ageta no savas tumšās slēptuves skatījās, kā kučieris nopēta apkārtni un tad uzmanīgi nokāpj no sava augstā sēdekļa, atver karietes durvis un paliecas iekšā. Meitene dzirdēja klusus čukstus. Vīrietis, vilkdams pa zemi garo, melno mēteli, piegāja pie traktiera durvīm un pārlūkoja ielu. Tas bija maza auguma cilvēks līkām kājām, kurš ejot gāzelējās. Viņš Agetai atgādināja resnu, nelidojošu putnu, kādu viņa bija redzējusi Pikadili zvērnīcā. Tā lielais, resnais vēders bija izspiedies no mēteļa priekšas un padarīja viņa gaitu nedrošu. Kādā vietā vīrietis paklupa un, tik tikko noturējies kājās, atbalstījās pret glumo sienu.
Vīrietis ilgi un cieši lūkojās tumsā. Ageta bailēs piespiedās pie sienas, gaidot, ka viņu satvers vecenes roka.
Vīrietis atradās tikai pēdas attālumā un tomēr viņu neredzēja. Tas pagriezās, aizšļūca atpakaļ pie karietes un atkal ieliecās pa durvīm.
Ageta redzēja, kā no karietes izkāpj slaida sieviete, tērpusies garā, melnā samta apmetnī ar kapuci. Apmetnis novizēja lampas gaismā, ar katru kustību sakustinot miglu. Sievietei bija tīģera maska ar resnām, melnām ūsām, kas izvirzījās uz āru no abiem vaigiem. Katra svītra bija izrotāta ar dārgakmeņiem, un ap acīm spīguļoja zilu dimantu loks. Pusgaismā mirgoja viņas garais, bālais kakls.
Sieviete paskatījās uz ielu un iesaucās:
- Ageta! Ageta Lemjēna… Man ir tev ziņa!
Ageta mēģināja piespiesties tuvāk pie sienas, bet sieviete pamāja sulaiņiem nokāpt no karietes.
- Nāc laukā, Ageta, vai arī mani vīri ies un atradīs tevi. Es negribu tev nodarīt neko ļaunu, tu vari man uzticēties.
Sieviete runāja ar nelielu akcentu. Balss bija klusa un maiga, un izklausījās, it kā tā nekad nebūtu pacelta dusmās vai bildusi kādu nelaipnu vārdu.
Ageta neatbildēja. Viņa dzirdēja sev virs galvas skrāpēšanos pajumtu, kādam lielam dzīvniekam ar asajiem nagiem ķeroties pie dakstiņiem. Meitene atskatījās uz tumšo ieliņu un gribēja bēgt. Iela šķita nāvīgi klusa, traktiera troksnis bija aprimis. Likās, it kā visā pasaulē būtu palikušas tikai viņa un svešā sieviete.
- Ageta, sieviete mierīgi atkārtoja, drīz man būs jādodas prom, bet tas, kas man tev jāsaka, ir svarīgi. No tā var būt atkarīga tava un arī tava tēva dzīvība. Es zinu, ka tu esi te, tāpēc nāc, meitiņ, laukā!
Sieviete negaidīja atbildi; viņa pagriezās un devās atpakaļ uz karieti. Kučieris uzkāpa pa pakāpieniem un ieņēma savu vietu, saņemdams cimdotajās rokās grožus un pirms brauciena uzsākšanas pieturēdams zirgus.
- Pagaidiet! Ageta iesaucās.
Viņa izlēca no slēptuves un pieskrēja pie karietes durvīm.
- Esmu šeit, es runāšu ar jums.
Karietes durvis atvērās. Ageta pamanīja uz košdzeltenajām ar melnu durvīm savādu rotājumu. Tā nebija augstmaņa emblēma, kādu viņa bieži bija redzējusi uz šādām smalkām karietēm, kas dārdināja pa Flītstrītu. Uz karietes durvīm greznojās liela, zeltīta saule un tajā košsarkana cilvēka acs, kas, šķiet, sekoja katram Agetas solim.
No karietes tumsas atskanēja klusa balss:
- Kāp iekšā, Ageta! Mums jādodas nelielā ceļojumā, kas izmainīs tavu dzīvi.
Sievietes balss skanēja mierinoši. Ageta zināja, ka iekāpt karietē pie sveša cilvēka ir pilnīgs neprāts. Tā bija ņēmušas galu vairākas pazīstamas meitenes pazudušas un nekad vairs netika redzētas. Ageta atskatījās, uz jumta atkal bija dzirdamas liela kaķa skrāpēšanās skaņas. Ageta padevās liktenim un ātri iekāpa karietē. Pār muguru pārskrēja auksti drebuļi.
- Kas tev liek drebēt aukstums vai nakts bailes? jautāja sieviete, pastiepdama pret Agetu cimdotu roku. Mani draugi kādu laiku tevi vēroja… Viņi domā, ka tu varētu mums palīdzēt, patiesībā viņi ir pārliecināti, ka tev ir viss, kas vajadzīgs, lai kļūtu par vienu no mums.
Durvis piepeši aizcirtās, un kariete traucās uz priekšu pa Linkolna apkaimes bruģētajām ielām.
Karieti izgaismoja maza lampiņa, tās deglis izstaroja tumšu dzintarkrāsas mirdzumu, kas krita uz jumta un zeltītajām durvīm. Sieviete vairākas minūtes klusēja. Viņa tikai skatījās caur savas maskas dimantiem rotātajām acu spraugām, nopētīdama Agetas sejā katru sīkumu.
- Tev ir meles lūpas, sieviete skaļi ierunājās, lai varētu sadzirdēt cauri karietes riteņu klaudzēšanai. Vai tu, Ageta, melo?
Ageta saminstinājās.
- Dažreiz, vina klusu atteica. Vai tad visi nemelo?
Sieviete pasmaidīja un ieskatījās meitenei acīs.
- Tev ir zagles acis, viņa teica. Vai tu, Ageta, zodz?
- Tikai tad, ja pati to vēlos, Ageta atcirta un paskatījās uz karietes durvīm, apsvērdama bēgšanas iespēju.
Bet sieviete izstiepa kājas un novietoja tās starp Agetu un durvīm.
- Es negribu, lai tu izkristu no karietes. Sievietes balss bija mainījusies. Vismaz pašlaik vēl ne. Mēs vēl neesam ar tevi beiguši.
- Ko jūs no manis gribat? Ageta jautāja, cenzdamās palikt mierīga un vēlēdamās, kaut Brigends būtu šeit un pārgrauztu sievietei rīkli.
- Sēdi mierā, klausies un nedomā par lēkšanu laukā un bēgšanu! sieviete pavēlēja. Ja mēs būtu gribējuši tevi nogalināt, tad tas sen jau būtu izdarīts, tu būtu tikai vēl viena ielu klaidone, ko atrastu Temzā bēguma laikā…
Ageta neatbildēja. Karietei šūpojoties uz priekšu un atpakaļ, viņa uzmanīgi nopētīja sievieti. Stipri oda pēc dārga vīna, uzvēdīja anīsa aromāts. Ageta to bija jutusi jau agrāk, kad Bleiks bija atstājis uz galda savu maģisko Absinthium pudeli. Ageta bija noraudzījusies uz tumšzaļo šķidrumu, baidīdamās tam pieskarties. Meitene bija paostījusi vāciņu un sajutusi spēcīgu salda liķiera smaržu, no kuras sāka asarot acis un kura koda degunā. Tagad šī smarža nāca no sievietes drēbēm kā spēcīgs parfīms.