- Uz kurieni jūs mani vedat? Ageta jautāja.
- Netālu. Tev ir drošāk te, iekšā, nekā uz ielas. Es gribu, lai tu redzētu upi. Tas palīdzēs tev runāt. Sieviete parakājās apmetnī un izvilka sudraba blašķi. Vai tu gribi mazliet iedzert? Tas sasildīs tev sirdi.
Viņa iesmējās un sniedza Agetai pilno blašķi.
Meitene aizgriezās. Viņai nebija nekāda pamata uzticēties šai sievietei.
- Tā nav inde, sieviete noteica, noskrūvēja sudraba vāciņu un pielika blašķi pie lūpām. Redzi? Vai tu domā, kas es gribu nogalināt pati sevi? Paņem to, mēs būsim draugi uz ilgu laiku. Tev būs jāiemācās man uzticēties, un pašlaik ir īstais brīdis sākt.
Sieviete piedāvāja dzērienu vēlreiz.
- Ja mēs esam draugi, tad kāpēc es nedrīkstu redzēt jūsu seju? Ageta japtāja, piesardzīgi paņemdama blašķi.
- Tas, ko ieraudzīsi, tev var nepatikt. Tomēr būs labāk, ja tu zināsi manu nom de guerre, manu kara vārdu… Tu vari mani saukt par Hezrīnu. Sieviete pasmaidīja, un Ageta redzēja, kā aiz maskas iekvēlojas viņas acis, spožas kā dimanti. Nu, vai dzersi? Tas nenodarīs tev neko ļaunu, bet piešķirs spēku. Tas atbrīvo prātu, atvieglo dvēseli un sasilda miesu.
Hezrīna apmierināta paraustīja plecus un runādama iesmējās.
Ageta zināja, kas notiks. Nāsīs ieplūda vibrējošs aromāts. Pirms pielika blašķi pie lūpām, meitene svārstījās. Viņa zināja: ja to pagaršos, tad atpakaļceļa vairs nebūs. Viena lāse sasaistīs vinu šai draudzībā kā asinszvērests, ar asinīm parakstīts.
Hezrīna nojauta Agetas domas.
Mēs būsim māsas, es rūpēšos par tevi, un tev nekad vairs ne par ko nevajadzēs raizēties. Es varu atbrīvot tevi no pannām un kastroļiem, no bēršanas un ēdiena pasniegšanas. Viņa vēlreiz pasmaidīja. Es zinu, tev nepatīk, kā viesi uz tevi skatās. Ņem, iedzer uz jaunu dzīvi!
Ageta noskūpstīja blašķi un iedzēra biezo šķidrumu. Kad viņa ieņēma pilnu muti, dzēriens vispirms tinās ap mēli, tad tā aromātiskā un noslēpumainā garša, kuru viņa nespētu aprakstīt, sāka sildīt rīkli. Ageta pirmo reizi atliecās atpakaļ un ieslīga mīkstajā ādas sēdeklī. Kariete šūpoja viņu kā kuģis jūrā, un sildošais šķidrums plūda cauri ķermenim, aizsniedzot katru nervu un piepildot katru muskuli un dzīslu ar jaunu dzīvību.
Agetai pāri vēlās skaidra prieka viļņi, un viņa juta sevī dzīvības spēku. Meitene izjuta visaptverošu mīlestību pret visu, kas apkārt. Viņa ātri iemalkoja vēl, cenzdamās iedzert tik daudz, cik vien spēja ieņemt mutē, un cerēdama, ka tas nekad nebeigsies, ka ikviena lāse pacels viņu arvien augstāk.
Hezrīna apsēdās Agetai blakus, izņēma viņai no rokām blašķi un mazliet iedzēra pati.
- Tu nekad neaizmirsīsi pirmo reizi, kad iedzēri Absinthium. Es to atceros ļoti labi. Tam piemīt maģisks spēks, tas maina dvēseli un atbrīvo tevi kā ērgli gaisā.
Sieviete satvēra Agetas labo roku un iespieda viņas plaukstā savu īkšķi. Kad viņa to saspieda ciešāk, tas sāka kaist. Ageta, kļuvusi nejūtīga pret sāpēm, redzēja, kā no viņas ādas paceļas dūmu strūkliņas un virpuļo gaisā kā purva velniņi. Viņa par to neuztraucās.
- Atceries, Ageta, laime un prieks ir svarīgākas lietas par kaut kāda Dieva gribu. Šonakt tu kļūsi pieaugusi. Šonakt tu dzīvosi sev, nevis tēvam vai Sabienam Bleikam. Hezrīna pacēla Agetas roku sev pie mutes un uzpūta viņas plaukstai. Savā īsajā mūžā tu esi izdarījusi vairāk, nekā vajadzīgs, lai tevi aizstieptu uz Tiburnas karātavām. Es varu tevi no tā paglābt. Zagšana ir muļķiem, bet tavā priekšā drīz pavērsies jauna pasaule, kura, kā tev agrāk likās, nemaz neeksistē.
- Kas man jādara? Agetai šķita, ka viņa runā sapnī, un meitene nebija pārliecināta, vai vispār ir kaut ko teikusi.
- Drīz vien tu uzzināsi pietiekami daudz. Tas atnāks pie tevis domās iedomu tēls, kurš nekad tevi neatstās, vēlēšanās, kura jāpiepilda, ilgas, kuras nekad nevar apmierināt. Tad tu zināsi, kas darāms, un mēs satiksimies vēlreiz… drīz.
Piepeši kariete sagrīļojās un apstājās, izsviežot Agetu no vietas. Sulainis nolēca no bukas un atvēra durvis. Ageta palūkojās ārā uz Londonas ielu blāvo gaismu. Viņa varēja sajust upes aromātu un dzirdēt laivinieku saucienus, meklējot pēdējos braucējus. Naktssargs nosauca, ka pulkstenis ir viens, un Agetai šķita: kamēr viņš klaudzina pa ielu ar savu nūju, viss ir kārtībā.
Londonas tilts, Hezrīna klusu noteica. Tur ir kāds vīrs, kuru tev vajadzētu satikt. Atnāc šurp svētdienas rītā, pirms dodies pie Bleika, un atrodi grāmatu tirgotāja veikalu. Viņam ir tas, kas tev nepieciešams.
Sulainis pastiepa roku un palīdzēja Agetai izkāpt no karietes, tad ātri aizvēra durvis un uzlēca atpakaļ uz bukas. Noklikšķēja atslēga, kučieris savilka grožus, un kariete aizdārdināja pa Bišopsgeitas bruģi. Četri melnie zirgi ar bēru galvassegām rikšoja, ar metālu apkaltiem pakaviem šķeļot pret akmeņiem dzirksteles.
Ageta palika viena. Absinthium izgaisa kā dziestošs mēness, tā spēks aizplūda, kad Hezrīnas kariete pazuda tālumā. Nakts likās aukstāka nekā iepriekš. Ageta savilka ciešāk plecu lakatu, lai sasildītu drebošos locekļus. Viņa paskatījās uz roku, kas tagad svila kā applaucēta. Plaukstas vidū rēgojās nomelnējis īkšķa iespiedums, kas pārrāva pušu dzīves līniju. Ageta iespļāva rokā un paberzēja zīmi ar īkšķi. Tas dega stiprāk un acu priekšā palielinājās, veidojot lielas, sarkanas acs formu. Sāpes pulsēja ar katru sirds sitienu. Ageta ātri ietina roku priekšautā, piespieda mitro audumu pie ievainojuma un nedroši sāka soļot no Londonas tilta uz Bišopsgeitu.
5 zaudetie spārni un parūkas
Kadmuss Lemjēns sēdēja pie garā galda un negribīgi skatījās dziestošajās dzirkstelēs. Dagda Sarapuks bija atgāzies lielā koka krēslā pie kamīna. Krācot viņam pa garo, tievo zodu tecēja putojoši balti burbuļi. Pēkšņa vēja pūsma dzenāja pa ēdamistabas akmens grīdu putekļus un nopūta sveces, kas izgaismoja telpu no kamīna dzegas.
- Tu neesi runājams, Sarapuk, Lemjēns norūca. Džins guldzēja viņam kaklā kā krupis, kas ievelk gaisu. Domāju, ka tu vismaz neaizmigsi, iekams es pabeigšu stāstīt.
Sarapuks turpināja gulēt, viņa galva mētājās no vienas puses uz otru, it kā to traucētu sapņa mokošās vīzijas.
- Tā ir varena lieta, ne no šīs pasaules. Tā var izcelt tevi no šīs dzīves bedres ar asinssūcējiem un utīm, asinsizliešanām un bakām.
Lemjēns papliķēja viņam pa roku, tad noņēma no ādas asinīm piesūkušos uti ar tādu precizitāti kā cilvēks, kas to darījis jau tūkstošiem reižu.
- Es pat atnesu tev pierādījumam spalvu.
Lemjēns, dzērumā neveikli taustīdamies, izvilka
no svārku kabatas garu, baltu spalvu. Viņš turēja to paceltu zaigojošajā uguns gaismā un skatījās caur balto skaistumu, kas istabas tumsā mirgoja kā krāšņums no citas pasaules.
- Es tev prasu, kāds ir labums noslēpumam, ja tas jāpatur pie sevis? Te es esmu, vienkāršs pavārs, kam pieder vecs īres nams, un tomēr mājas augšā, noslēgts no visas cilvēces, man glabājas tāds skaistums, kādu pasaule nekad agrāk nav redzējusi. Bet kam es to varu rādīt? Kam varu palielīties? Tāda ir problēma ar noslēpumiem no tiem nav nekāda labuma, ja tos nedrīkst izpaust.
Sarapuks par atbildi pusmiegā murmināja kādas aizmirstas dziesmas vārdus:
- "Mazgā mani ar izopu… lai es varētu atkal kļūt tīrs… Mazgā mani, un es tapšu balts kā visbaltākais sniegs…"