Lemjēns nodrebēja, it kā būtu sadzirdējis runājam rēgu. Viņš paķēra no kamīna malas kruķi un trīs reizes iebikstīja ar to Sarapukam krūtīs.
- Beidz buldurēt! Lemjēns iesaucās. Mani no tā drebuli krata. Tās ir baznīcas runas, un tur tās lai paliek!
Sarapuks izslīdēja no krēsla un novēlās uz akmens grīdas. Viņš pieķērās pie koka rāmja kā slīcējs pie virves.
- Āāā! Kas! viņš gārdza, kad ceļgali atsitās pret akmeni. Garš ceļš… tik daudz kas aizmirsts… tas nāk atpakaļ, nāk atpakaļ… Tas vajā mani naktī, suns dzenas man pakaļ…
Sarapuks ātri pamodās no sapņa un tupēja Lemjēna priekšā uz ceļiem, it kā grasītos viņu pielūgt.
- Es to redzēju, Kadmus, un vārdi mani neglābs. Dzirdēju, kā tumsā skan tā soļi, jutu tā elpu sev uz kakla. Tas radījums ir palaists vaļā un grib mani apēst. Beidzamie vārdi elsojot iesprūda viņam rīklē, un acis pildījās asarām. Pasaki, ka aizstāvēsi mani, Kadmus! Būsim viens otram kas vairāk nekā žūpošanas biedri! Tu esi mans vienīgais draugs, un ar katru nakti suns tiek man tuvāk.
- Bet tas ir tikai sapnis, tumsas neprātība. Tev nav, no kā baidīties. Lemjēns sagrāba koši balto spalvu kā senu burvju zizli. Paskaties, tā tevi aizsargās!
Viņš dedzīgi pastiepa spalvu uz Sarapuka pusi.
- Tā pieder eņģelim. Jaukākajam radījumam, kādu tu jebkad esi redzējis. Tas nācis pie mums no debesīm uz spārniem, un tagad tas ir manējais.
- Izskatās pēc gulbja. Man bija pietiekamā daudzumā eņģeļu spalvu, rabīna krustu gabalu un pūķu zobu. Pasaule ir pilna ar tādām lietiņām. Tās visas var nopirkt par gineju kopā ar apgalvojumu, ka tās ārstē visus. Sarapuks nikni saberzēja rokas, it kā gribētu no tām nokratīt kādus neredzamus netīrumus. Tu esi mans draugs un tagad arī biznesa partneris, bet eņģeļa spalvas nav tas, ko es no tevis gaidu. Karaliskajos dārzos ir tūkstošiem gulbju ar plikām pakaļām, kas demonstrē savas sārtās pēcpuses, un neviens no tiem nav atdevis nevienu eņģeļa spalvu!
- Ak tā! Lemjēns nikni un neapmierināti izsaucās. Taču šis nav kāds zvērnīcas triks, šis eņģelis ir tikpat reāls kā tu. Esmu redzējis to radījumu savām acīm un izrāvis šo spalvu viņam no spārna savām rokām. Pie cilvēka muguras nevar būt piestiprināti gulbja spārni. Tas ir eņģelis!
Sarapuks pielēca no krēsla un, saķēris spalvu, pavērsa to pret sveces gaismu. Viņa acis aplūkoja katru sīko zelta šķiedriņu, kas, saspiestas kopā, blāvi mirgoja. Spalva izskatījās pēc vērtīga cēlmetāla un bija savam lielumam neticami smaga. Sarapuks ielika spalvu ugunī, cerot, ka tā sadegs un atklāsies Lemjēna krāpšana. Spalva pat neapgruzdēja. Tā liesmā vizmoja zeltīti balta. Sarapuks ielika to plaukstā, lai pārbaudītu svaru, bet grumbainajā sejā atspoguļojās viņa domu gaita.
- Kas to izgatavoja? Sarapuks jautāja, izbrīnā saraucis vienu uzaci.
- Domāju, tas, kurš radījis mūs visus, atteica Lemjēns.
- Muļķības! Kādreiz es tam ticēju, bet, tāpat kā daudzas citas lietas, arī mana ticība tika nozagta. Tagad es ticu tikai tam, ko redzu savām acīm, un nekam citam. Kad atradīšu ko tādu, kas liecinās par citu pasauli, tad atkal tai ticēšu.
Sarapuks dauzīja ar spalvu pa galda malu, un pie katra sitiena tā vibrēja un rezonēja. Sākumā skaņa bija tik augsta, ka nebija sadzirdama, bet tad, sitieniem pastiprinoties, tā skanēja ausīs kā sikspārņu pīkstieni.
- Tā ir ļoti savāda lieta, Lemjēns sacīja, paņemdams spalvu. Vai tagad tu man tici?
- Ja es varētu redzēt to radījumu, tad noticētu. Gadiem esmu meklējis slepeno vietu, kur mājo dvēsele. Esmu pētījis visu rasu mirušo anatomiju, meklējot, kur slēpjas dvēsele. To nevarēja atrast ne smadzenēs, ne iekšās. Tās apmešanās vieta nav arī sirds, un varētu domāt, ka dvēsele nemaz neeksistē. Bet visu mainītu eņģeļa, īsta, dzīva eņģeļa parādīšanās. Vai tu tādu radījumu zini? Sarapuks nepacietīgi taujāja, un viņa acis katrā Lemjēna kustībā meklēja kādu slēptu mājienu.
- Es varu tev to parādīt…
Auksta vēja brāzma nograbināja istabas logus un uzpūta uguns izdegas, un tieši tajā brīdī noklaudzēja ārdurvis.
Lemjēns raidīja Sarapukam skatienu, kas lika viņam apklust.
- Kas tur ir? viņš nokliedzās gaitenī. Kas mūs tur modina tik vēlā stundā? Līdz rītam ēdiena nebūs!
- Es aizkavējos, tēvs, Ageta atteica. Mani aizturēja Bleiks, un ceļš no Blūmsberi bija pārpildīts ar cilvēkiem, kuri gaidīja vēl vienu zemestrīci. Vai tu redzēji jauno mēnesi?
Meitene, paslēpusi roku svārkos, runāja ātri, cerot mainīt sarunas tematu.
- Iešu uzreiz gulēt, viņa uzsauca no gaiteņa.
- Esi jau par lielu, lai sasveicinātos ar savu veco tēvu, Ageta? Ienāc un pasaki mums arlabunakti! Kadmuss teica.
Ageta apstājās istabas durvīs. Viņa uzsmaidīja tēvam un pamāja ar galvu Sarapukam.
- Ejot pa krastmalu, tev, Ageta, vajadzētu būt uzmanīgai. Tā ir vieta naktsputniem un ielasmeitām, nevis tādām jaunām, smukām meitenēm kā tu. Sarapuks uzmeta viņai skatienu.
- Tam, kas aiztiktu manu Agetu, vajadzētu būt drosmīgam cilvēkam, piebilda viņas tēvs. Vai arī muļķim. Viņa spēj dot spēcīgāku belzienu nekā jebkurš nekaunīgs kauslis.
Lemjēns pacēla dūres, attēlojot kautiņu.
- Nāc, Ageta, parādi viņam savu labo āķi! Aizvāc šo lamzaku no mana tuvuma! Lemjēns sparīgi dunkāja gaisu.
Ageta palika stāvam pie durvīm. Viņa noslēpa labo roku tēva skatienam, negribēdama, lai tas ierauga apdeguma zīmi uz plaukstas.
- Es labāk iešu gulēt. Šodien esmu pietiekami strādājusi, meitene strupi atteica.
- Nāc šurp, meitēn! Lemjēna tonis kļuva uzstājīgs. Nāc, pacīnies ar savu večuku!
Zinādama, ka vaļā netiks, Ageta iegāja istabā, turēdama labo roku aiz muguras. Viņa negribēja skaidrot, kā radies apdegums uz rokas.
Trulā sāpe atgādināja par Hezrīnu, karieti un Absinthium. Viņa pienākuma pēc viegli iebelza tēvam ar kreiso roku, cenzdamās netrāpīt un cerēdama, ka otru roku viņš nepamanīs.
- Ar izjūtu, meitenīt, sit pa īstam! Kadmuss savilka dūri. Uz priekšu, meitenīt, tu vari to labāk!
Viņš belza pa gaisu ar tādu sparu, ka Ageta atlēca nost.
Instinkts un ilgie cīņu gadi lika viņai reaģēt ātri. Neko nedomādama, meitene belza ar dūri tēvam pa vienu sejas pusi. Viņš smiedamies atzvēlās atpakaļ.
- Es tev teicu, ka viņa prot kauties! Lemjēns, atmetis aizsardzības pozu, dziļi ievilka elpu. Mana Ageta ir īsta cīnītāja. Es viņai iemācīju sevi aizsargāt taupīju žagarus un lutināju.
No šiem vārdiem un ievainojuma sāpēm Ageta saviebās.
- Vai kaut kas nav kārtībā, meitēn? Tev grūti iebelzt savam večukam? Kadmuss paskatījās uz Sarapuku un iesmējās.
Ageta saķēra roku, aizturēdama asaras.
- Es apdedzināju roku ar sveci, viņa sacīja. Tā uzkrita man uz plaukstas.
- Ļauj man paskatīties, iejaucās Sarapuks. Esmu ārsts, varu palīdzēt.
Pirms meitene paspēja iebilst, viņš paspēra divus soļus, saķēra viņas roku un atlieca pirkstus, atsedzot sveces gaismā plaukstu. Viņam pretī vērās acs formas jēlums, no tumši melnās līnijas ap asinssarkano centru sūcās zaļas gļotas.
Sarapuks ātri aizgrieza roku, lai Agetas tēvs to neredzētu.
- Turi to apsietu, īpaši naktī, un nerādi nevienam! viņš nočukstēja, aplicis meitenei roku un pievilcis sev tuvāk. Un turies pa gabalu no vietas, kur to ieguvi. Viņi gribēs no tevis vairāk, nekā tu spēj iedomāties.
- Kas tur ir? Ļauj man paskatīties! Lemjēns asi uzkliedza. Viņa ir mana meita, man vajadzētu zināt.