Выбрать главу

-   Tur nav, ko zināt, Kadmus. Viņai tā jātur aptīta un to nevajag nevienam rādīt, pat tev ne. Ageta ir apdedzinājusi roku; viņai tā jāapsaitē un nevajag darīt neko tādu, kas situāciju padarītu sliktāku. Sarapuks paskatījās uz meiteni. Kā tavs ārsts iesaku aptīt to ar drēbi un iet gulēt. No rīta tu jutīsies labāk. Es tev atnesīšu kaut ko pret sāpēm.

Ageta pavērās tēvā. Pēc tā skatiena viņa saprata: tēvs zina, ka viņu māna.

-   Labāk dari, kā saka dakteris Sarapuks, un ej gulēt. No rīta es tevi pamodināšu. Tagad pazūdi!

Ageta, šūpodama roku, izgāja no istabas. Lemjēns aizcirta aiz viņas durvis. Būkšķis atbalsojās visā mājā.

-   Tāda jezga ap vienu apdegumu, Dagda! Vai esi pār­liecināts, ka tur nav kas cits? Lemjēns jautāja.

-   Protams. Esmu redzējis daudzus apdegumus, un šis ir tipisks. Tagad pastāsti man, kā tur ir ar to eņģeli! Ar to nu tiešām var izcelties liela jezga.

-   Vispirms iedzersim un pagaidīsim, līdz skuķis tiek pie miera. Tad es tevi aizvedīšu uz vietu, kura ir tik tuvu debesīm, cik vien mēs jebkad varam nokļūt, Lemjēns atbildēja.

Ageta aizvēra durvis telpai, kurā viņa mitinājās kopā ar māti. Tā bija maza un šaura, un tajā bija tikai divas gultas ar novazātiem zirgu astru matračiem. Pie mātes gultas dega svece, izstarojot blāvu gaismu, kurā istaba šķita auksta. Meitene klusu pārgāja pārblīvēta­jai telpai, cenzdamās izvairīties no samazgu spaiņa un miltu maisa, kurā bija ieviesušies parazīti, tad nometās ceļos uz gultas un atgrūda vaļā stingro loga rāmi. Tas ar čīkstoņu atvērās un ielaida istabā svaigo Londonas gaisu. Sienas iegrima spožajā mēness gaismā.

Māte miegā vaidēja, un roka bija pastiepusies uz džina blašķes pusi, kura atradās uz galdiņa viņai bla­kus. Lemjēnas kundze gulēja kā liels, ūsains ronis, kas izmests krastā uz oļiem. Viņas galva svaidījās no vienas puses uz otru. To ar ķermeni savienoja garš kakls, pazūdot naktskrekla kruzuļos. Istabu piepildīja griezīga krākšana. Laiku pa laikam to pārtrauca apslā­pēti vaidi. Viņa vicinājās ar rokām, it kā notrausdama iedomātus zirnekļus.

Ageta pavērās ārā zvaigžņotajā naktī. Debesis tagad bija spožas un skaidras. Apakšā ietvi klāja migla, kas, lauzdamās uz upi, vijās pa ielām kā garš, balts pūķis. Meitene palūkojās uz māti; līdz ar pulksteņa tikšķiem cēlās un krita sega. No viņas nāsīm aukstajā istabas gaisā izplūda garaiņi. Gārgšana, kas nāca no mātes plaušām, un viņas drebēšana miegā neļāva Agetai aiz­migt. Meitene gaidīja, vērodama katru mātes elpas vil­cienu, un pat cerēja, ka viens no tiem būs pēdējais.

Pievienojoties mātes krākšanas nerimstošajai kakofonijai, sienā skrabinājās žurkas. Ageta saritinājās zem biezās segas un aizvēra acis, cerēdama, ka sāpes mitē­sies, un gaidīdama, kad prātu pārņems vēlēšanās, kuru bija solījusi Hezrīna. Viņa atminējās greznās karietes mīkstos ādas sēdekļus, Hezrīnas saldi smaržīgo aro­mātu un smalkās drēbes. Tā bija pasaule, kas atradās tālu no viņas ierastās dzīves. Šo pasauli viņa tagad vēlējās un bija ar mieru darīt visu, lai to sasniegtu.

Māte skali nokrācās, un katrs viņas nāsu radītais troksnis izslēdza jebkādu iespēju iemigt. Ageta vēroja melnās ēnas, kas zīmējās uz notraipītās sienas. Mei­tene aizvēra acis, gaidīdama rītausmu, un prātā ienāca tā svešinieka seja, kuru viņa bija satikusi Holbornā.

Maziem cilvēkiem vajadzētu skatīties, kur viņi iet, vīrietis teica zemā balsī, īpaši, ja viņi to jau ir darījuši iepriekš.

Ageta pacēla acis. Tumšajā ēnā svešinieks izska­tījās arvien garāks un biedējošāks. Viņa melno cepuri pluinīja vējš, kas pūta no upes. Prātā ienāca doma par cīnīšanos, bet rokas un kājas sapnī bija stīvas, un viņa nespēja pakustēties.

-   Tā nav laba doma, klusu noteica svešinieks. Tava seja ir saistīta ar sirdi, un tavas acis pavēsta to, ko dvēsele nespēj noslēpt.

Viņš pastiepa roku.

-   Kāpēc tu no manis baidies? Tu nezini, kas es esmu.

Ageta nespēja parunāt, vārdi iesprūda kaklā. Viņa

pastiepa roku, lai satvertu vīrieša roku. Ietve vilka mei­teni sev klāt, un viņa krita. Garām zibēja sejas, viņai klāt ķērās rokas un rāva aiz garajiem matiem, bet virsū krita skrandaini līķi.

Pēkšņi atskanēja garš, dārdošs vaids. Ageta pieķērās pie segas un ar būkšķi novēlās uz cietās koka grīdas. Māte skaļi krāca. Ārpus istabas bija dzirdami soļi, kas uzmanīgi lavījās pa kāpnēm. Meitene ielēca atpakaļ gultā un pārvilka pāri sejai segu.

Durvis ar čīkstoņu pavērās, un tās pieturēja gari, tievi pirksti. Gulēdama zem mitrās segas, no kuras nāca pelējuma dvaka, Ageta juta, ka uz viņu skatās, bet neuzdrošinājās pakustēties.

-   Guļ kā zīdaiņi, nomurmināja tēvs un pagriezās, lai atstātu istabu.

-   Labi, ka viņas nezina, kas tev tur augšā, Kadmus. Nav labi, ja ir pārāk daudz noslēpumu, Sarapuks aiz­rautīgi nočukstēja.

Ageta ieklausījās soļos. Kāpjot augšup pa šaurajām, stāvajām kāpnēm, tēvs sarunājās ar Sarapuku. Meitene dzirdēja, kā nogrāb durvju ķēde un noklaudz smagā atslēga. Tēvs atradās pārāk tālu, lai saklausītu, ko tas saka. Cauri dzīslām plūda nogurums, un drīz vien viņu atkal pārklāja miega tumšā sega.

-   Nekad nevar būt par daudz piesardzības, Dagda! Lemjēns teica, aizslēgdams bēniņu durvis un pagriez­dams atslēgu. Man nākas viņu turēt, pieslēgtu pie grī­das ar dzelzs ķēdēm. Pārdevējs teica, ka viņš ir ātrāks par putnu un aizbēgs vēl divreiz ātrāk.

Lemjēns izveda Sarapuku cauri vēl mazākai, tumšā­kai telpai, kuru apgaismoja tikai vāja gaismiņa.

-   Tātad šī ir tava zvērnīca? Sarapuks jautāja, kad acis bija apradušas ar tumsu.

-   Mans īpašais eksemplārs! Par to es samaksāju bargu naudu, Lemjēns atteica.

-   Cerēsim, ka viņš ir īsts, nevis aplipināts ar gulbja spalvām!

Lemjēns atvilka netīro aizkaru.

-   Mans mazais eņģelis! viņš lepni izsaucās.

Sarapuks ievilka elpu, neticot savām acīm. Viņa

priekšā stāvēja vīrietis zeltaini sudrabotās drēbēs bez vīlēm un šuvēm, ar mirdzošām tresēm. Tam bija spē­cīgs žoklis un tumša āda. Košzaļās acis mirgoja kā smaragdi.

-   Ļoti jauks eksemplārs, bet es neredzu spārnus. Sarapuks pavicināja rokas, it kā grasītos lidot.

-   Tas ir īsta eņģeļa skaistums. Es reiz vienu redzēju Pikadili zvērnīcā. Tam bija milzīgi spārni, kas spiedās cauri linu kreklam. Viņš pat varēja tos savicināt, bet neviens neredzēja ādas siksnas, ar kurām spārni bija piesieti pie cilvēka ķermeņa. Pēc sešiem mēnešiem tas parādījās atkal, šoreiz kā kentaurs ar zirga pakaļkā­jām. Tomēr cilvēki nesaprata… Bet mans eņģelis ir īsts, un tā spārni ir tikpat skaisti kā viņš pats. Lemjēns viegli noglāstīja radījuma seju.

Šķita, ka eņģelis nemana viņu klātbūtni. Tā ska­tiens bija cieši pievērsts durvīm, seju klāja dziļu skumju izteiksme.

-   Vai viņš runā? Sarapuks satraukti jautāja.

-   Dažreiz viņš runā, bet neguļ un neēd. Viņš tikai blenž grīdā. Tikko ieradies, viņš mirdzēja, āda spīdēja gandrīz kā nospodrināts varš, spārni bija spoži balti, bet tagad… Viņš kaut kā ir zaudējis gribu, viņā kaut kas ir mainījies.

-   Arī manī kaut kas mainītos, ja būtu jādzīvo tādā vietā kā šī, Sarapuks piebilda drebošiem pleciem. Viņš izskatās pēc cilvēka. Es biju cerējis ieraudzīt eņģeli.

-   Viņš patiešām ir eņģelis, tas nav nekāds triks vai joks. Zem šī linu krekla atrodas pāris vissmalkāko eņģeļa spārnu, kādus vien Londona ir redzējusi, Lem­jēns aizrautīgi runāja.

Viņa acis nemierīgi šaudījās apkārt, un viņš pabru­žāja lampu, kas stāvēja līdzās galvai.