Sarapuks ievēroja, ka radījums ir pieslēgts pie grīdas ar zeltītām ķēdēm. Tās bija savienotas ar metāla stīpām un apliktas ap abām spēcīgajām bronzas krāsas plaukstu locītavām.
Lemjēns saķēra linu svārkus un pacēla tos augstu gaisā.
- Lūk, arī spārni! Spārni, ar kuriem var lidot! Eņģeļa spārni! īsti spārni! Runādams Lemjēns smējās, un viņa acis šaudījās pa radījuma muguru, vēl aizvien neticot redzamajam. Pārsteidzošākais ja viņš vēlas, spārni var izspraukties cauri drēbēm un kļūt trīsreiz lielāki.
Spārni bija pieplakuši pie ķermeņa. Tie bija ērgļa spārnu lielumā ar zeltīti sudrabotām spalvām, kas mirgoja kā sveces gaisma. Sarapuks ar acīm meklēja siksnas, ar kurām tie būtu piestiprināti pie muguras. Viņš pastiepa roku un pataustīja aiz spārniem, pārmeklēdams radījuma muguras apslēpto daļu. Pēkšņi eņģelis savicināja spārnus, un sekundes daļā tie atsprāga vaļā, aplejot Lemjēnu un Sarapuku ar sīku sudraba dzirksteļu lietu. Lemjēns palaida vaļā eņģeļa svārkus. Drāna nokrita pāri spārniem, it kā to tur vispār nebūtu. Abi vīrieši atlēca atpakaļ pārsteigti par redzēto.
Eņģeļa spārni piepildīja mazo istabu un pacēlās pāri radījumam kā mirdzoša pāva aste, katru spalvu greznoja košzila acs. Sarapuks paslēpa seju rokās, jo kvēlojošā baltā gaisma viņu gandrīz apžilbināja. Viņš caur pirkststarpām nolūkojās uz spārniem, kuri pulsēja arvien spožāk. Visa istaba bija iegrimusi zeltītā mirdzumā. Tad, tikpat pēkšņi kā parādījies, mirdzums nodzisa un istaba atkal iegrima tumsā, kuru izgaismoja tikai viena svece. Radījums sadrūmušu seju apsēdās, viņa acis pievērsās tarakānam, kas rāpoja pa netīro grīdu. Šķita, it kā no viņa novārdzinātā, ķēdēs sakaltā ķermeņa būtu aizplūdis.viss spēks.
Sarapuks centās palikt mierīgs, bet domas prātā skrēja kā trakas.
Tu nedrīksti viņu nevienam rādīt. Pasaule kļūs t-t-traka no šī s-s-skata, viņš izstostīja. Asinis pulsēja viņa sejas sīkajās vēnās, un sirds ar katru sitienu smagi dauzījās. Es tavā vietā, Kadmus, viņu pārdotu kādam, kurš to varētu izmantot ar lielu efektu. Kādam, kurš varētu piekļūt viņa spēka pašiem pamatiem, kādam…
- Kā tu, Dagda? Tādam kā tu? Lemjēns pārtrauca drauga runas plūdus. Viņš nav pārdodams ne tev, ne kādam cita. Es viņu izrādīšu dāmām un kungiem par gineju… un būšu bagāts cilvēks.
- Viņš ir eņģelis, Kadmus, īsts eņģelis. Viņu vajag pamatīgi izpētīt. Man ir elektroniskais akumulators, mēs varētu paskatīties, kas notiks, kad viņu elektrizēs. Tās varētu būt labākās zāles pret viņa melanholiju! Sarapuks aizrautīgi iesaucās.
- Apklusti! Te ir īrnieki, kuri par fārtingu pārgriezīs viņam rīkli, un tie ir tik stulbi, ka nogriezīs viņam spārnus un pārdos kā gulbja spalvas. Lemjēns izstūma Sarapuku no istabas. Viņam nav vajadzīgas nekādas šarlatānu zāles, viņš ir mana nākotne un arī tavējā, ja tu to vēlēsies, bet ar maniem noteikumiem.
6 malus maleficiaĻaunuma ļaunums. ( Latiņu vai.)
Malakinas kundze gāzelēdamās gāja pa garo gaiteni. Visā mājā kaitinoši atbalsojās klauvēkļa klaudzināšana pa misiņa plāksni. Iedama sieviete dusmīgi sēca un ar priekšauta malu trina nost no resnajiem, sārtajiem vaigiem melnos sodrēju traipus. Gaitenī blāvoja dūmu plīvurs no viesistabā tikko iedegtās uguns. Dūmi ar pūlēm lauzās laukā pa šauro skursteņa caurumu, kuram priekšā bija notupušās vārnas.
- Vakardien! Viņi grib, lai viss būtu noticis jau vakar! viņa noteica, steberēdama uz durvīm.
- Durvis, Malakinas kundze! Vai jūs varat atvērt durvis? no observatorijas lejup vēlās Bleika balss. Tas ir Bonhems un pārējie. Palūdziet, lai viņi pagaida viesistabā.
Malakinas kundze pamāja ar galvu un bez elpas kaut ko pie sevis nomurmināja. Viņa atbultēja durvis un ielaida iekšā nakti. Pirms sieviete paspēja bilst kādu sasveicināšanās vārdu, Bonhems nostūma vinu no ceļa un ienāca priekšnamā. Viņam sekoja divi vīri smalkās parūkās un garos svārkos.
- Doktoram Bleikam patiktu, ja jūs viņu pagaidītu viesistabā, teica Malakinas kundze, ievilkdama plaušās auksto nakts gaisu.
Bonhems neko neatbildēja. Vezdams svarīgos ciemiņus uz viesistabu, viņš likās loti uztraukts. Bonhems paostīja gaisu un savilka pieri. Viņam cieši pa pēdām sekoja mazs, tievs vīrelis. Istabas griestus klāja biezi, balti dūmi. Tie karājās gaisā un koda acīs.
- Viņš vēlas, lai jūs pagaidītu šeit, atkārtoja Malakinas kundze un aizcirta durvis, cīnīdamās ar dziņu ieslēgt viņus tur uz visiem laikiem.
Viņa mēģināja pasmieties, bet plaušas bija bojātas no ilggadējās drēbju balināšanas tvaikiem, un viņa spēja tikai noklepoties.
Sabiens Bleiks skrēja lejā pa kāpnēm, pieturēdams savu mazo austrumniecisko cepurīti. Zilie zīda rītasvārki plivinājās kā buras, kuģim virzoties pilnā gaitā. Malakinas kundze sagrīļojās, atgāja nostāk, lai kāds viņu nenogrūstu no kāpnēm virtuvē.
- Kungi! Bleiks skaļi iesaucās, vēl pirms atvēra durvis. Kāda nakts mūs sagaida! Viss ir sagatavots un…
Viņš atrāva viesistabas durvis, un gaitenī izlauzās dūmi.
- Mani draugi, viņš turpināja, negaidīsim šeit! Zvaigznes jau parādās, un šonakt es jums demonstrēšu kaut ko tādu, kas pārsteigs pat lielāko ciniķi.
Bonhems izkāpa no dūmiem maigajā, pienainajā gaiteņa sveces gaismā. Pārējie viesi izlīda no viesistabas kā rēgi no kapa.
Bleiks sveicināja, katru nosaucot vārdā.
- Jītsa kungs… Lord Flemberg… Lūdzu, nāciet! Viņš sasita plaukstas un pasmaidīja. Negaidīsim ilgāk; tas, ko mums vajag redzēt, drīz pacelsies no debesu dziļumiem.
Tad viņš pagriezās un pamāja pārējiem, lai tie seko viņam augšup pa kāpnēm.
- Es ceru, ka tas nevilksies pārāk ilgi, Bleik, pieklājīgā balsī sacīja Jītss un ar pirkstiem izbrauca cauri garajai, plānajai bārdai. Mani gaida kāršu galds. Nesaprotu, par ko sacelta tāda jezga. Bonhems nelokāmi palika pie tā, ka mums jānāk šonakt. Kā traks!
- Lai Dievs mūs sarga no vājprāta un trakonama! ātri atteica Bleiks. Ja man ir taisnība, tad tas, ko jūs šonakt redzēsiet, var ievadīt daudz saprātīgāku laikmetu, nekā jūs jebkad esat redzējuši šajā trakonamā, ko sauc par karalisti.
Bleiks apstājās uz kāpnēm un pagriezās pret abiem vīriem.
- Pirms ejat tālāk, man jums kas jālūdz. Tas, ko šonakt redzēsiet, ir noslēpums, kuru nedrīkst izpaust līdz īstajam laikam. Citādi, Jīts, tas kļūs par ķērienu nevis zinātnei, bet gan skandālu lapai, kuru sauc par avīzi. Pēc trim dienām jūs varēsiet ziņot visai pasaulei, ko šonakt redzējāt. Vai piekrītat?
Jītss skatījās grīdā un domīgi nobrauca ar garajiem, tievajiem pirkstiem pa margām. Viņš pastiepa uz Bleika pusi putekļaino pirkstu.
- Netīrumi! Tie ir it visur, un mans darbs ir pastāstīt par to pasaulei. Karaļiem un vergiem, bagātajiem un nabadzīgajiem. Neviens nevar no tiem paglābties. Ar tiem ir pilnas ielas un mūsu prāti, un es esmu šeit, lai atklātu to pasaulei.
- Jā, un tiem, kuri pērk London Chronicle, viņu pārtrauca Bonhems. Jūs piekrītat viņam, vai ne? Ja atbilde ir pozitīva, mēs ejam tālāk, ja ne, es nolidināšu jūs pa kāpnēm, un varēsiet iet un spēlēt kārtis ar savām ielasmeitām.
Jītss pagriezās un izslējās pāri Bonhemam. Tas bija milzīgs vīrs ar biezām, rupjām uzacīm, tēraudzilām acīm un cīkstoņa stāvu. Jītss nebaidījās ne no viena.
- Ko tu darīsi, Bonhem? Kur tu mani nolidināsi? Viņš satvēra Bonhemu aiz apkakles un ar vienu roku pacēla gaisā. Vai tu gribi lidot? Tu vari būt pirmais zinātnieks, kurš izbaudīs lidojuma brīnumu.