- Viņi būtu nolemti nāvei! Tā būtu liela nelaime, nepārliecinoši ieminējās Bonhems.
- Vai tas būtu tik slikti? turpināja Flembergs. Tas tikai pabeigtu to, ko mēs iesākām ar Lielo ugunsgrēku. Pasauli ir nepieciešams attīrīt no neziņas, māņticības un bailēm. Tieši tādu rezultātu varētu sasniegt. To, ko jūs dēvējat par nelaimi, es nosauktu par iespēju.
Flembergs paskatījās uz abiem vīriem. Viņa acīs kvēloja tāda kaisle, kādu Bleiks nekad agrāk nebija redzējis.
- Ņūgeita nespēj uzņemt vairāk cietumnieku, un trakomāja ir pārblīvēta ar trakajiem. Sī svarīgā notikuma apokalipse attīrītu Londonu no visiem mēsliem, kas piegružo ielas. Nebūtu slikta vakara izklaide. Lords Flembergs uzsmaidīja Bleikam. Mēs ar Jītsu rītvakar vienpadsmitos kopā ar jums Nando kafejnīcā iedzersim šokolādi. Vēlu jums labu nakti, un paturēsim to visu noslēpumā!
Flembergs devās uz durvīm un, paspraucies garām Malakinas kundzei, ātri atstāja māju.
Bonhems paskatījās uz Bleiku.
- Tu nepieminēji, kas ir teikts Nemorensis. Tev bija iespēja viņiem visu izstāstīt, bet tu to neizdarīji, viņš dusmīgi teica. Kā tad ar pareģojumu? Vai lords Flembergs nedomātu citādi, ja viņš zinātu par grāmatu?
- Flembergs domātu tieši tāpat, ja zinātu par Nemorensis. Es nevaru viņam tik lielā mērā uzticēties, lai skaidrotu to, ko zinām mēs. Viņš ir zinātnieks un maz ko saprot par likteni. Nemorensis ir Visuma patiesība, tā ir zinātne, saprāts un viss, kas uz mūžīgiem laikiem sajaukts kopā ideālā patiesībā. Savukārt lorda Flemberga kājas ir iestigušas cilvēka saprāta mālos un kabalas zinātne atrodas aiz viņa sapratnes robežām. Bleiks pavērās uz skapi, kurā bija paslēpis Nemorensis. Tas jāpatur noslēpumā.
Bleiks, satraukti savilcis uzacis, palūkojās uz Bonhemu un dziļi ievilka elpu.
- Man tev kas jāpastāsta. Tu domāsi, ka esmu traks. Pagājušajā naktī es izlasīju Nemorensis no vāka līdz vākam un, kad pāršķīru pēdējo lappusi, man acu priekšā pavērās vēl viena lappuse ar uzrakstiem. Tie vēstīja par spēku, kas pārņems pasauli, kad Zemē ietrieksies komēta Vērmele, bet tas vēl nav viss. Bleiks norausa no pieres sviedrus. Šorīt es atgriezos, lai pārbaudītu savu darbu, izņēmu no skapja Nemorensis, iztinu to un tad atvēru pēdējo lappusi. Tur bija uzradušās divas jaunas lappuses, jauni ieraksti ar roku uz lappuses malām. Tici man, īzak, es nekļūstu traks.
Bleiks piesteidzās pie skapja un, izņēmis no kabatas garu misiņa atslēgu, atvēra slēdzeni, kas cieši aizdarīja skapja durvis. Viņš ceremoniāli izņēma no plaukta Nemorensis un nolika to uz galda.
- Paraugies pats! Bleiks norādīja uz jaunajiem ierakstiem.
Bonhems neticīgi paskatījās.
- Vai tu to izdarīji, Sabien? viņš jautāja, pāršķīris lappuses uz priekšu un atpakaļ, ar acīm meklēdams, kā tās pievienotas.
- Nevar atrast ne šuves, ne līmes pēdas, Bleiks atteica. Izskatās, it kā tās būtu izaugušas no grāmatas muguriņas, kā aug koka lapas, kas tiecas pretī saulei. Tās ir cieši iestiprinātas. Šodien es mēģināju vienu izraut no grāmatas, bet, izmantojot visu savu spēku, nespēju to ne izkustināt no vietas, ne saplēst.
Bonhems pāršķīra beidzamo lappusi.
- Tā vēsta par mocībām un sabrukumu, uguni un sēru. Zeme nodrebēs, un tas būs sākums lielu ciešanu laikam. Nemorensis runā par kādu radījumu. Par cilvēku, kurš spēj lidot un ir aizbēdzis no debesīm. Viņam ir atbilde uz mūsu jautājumiem.
- Vai tu tam tici, Sabien? Grāmatām, kas aug, un komētām, kuras sagraus mūsu dzīvi?
- Es ticu tam, ko redzu un sajūtu. Es meklēju patiesību.
Bleiks apklusa un piegāja pie loga. Viņš atvilka aizkaru, atstājot mazu spraudziņu, un caur to palūkojās uz laukumu.
- Nāc, paskaties! viņš uzsauca Bonhemam. Katru nakti zem kokiem stāv kāds vīrs. Viņš novēro šo māju.
Bonhems paglūnēja pa aizkara spraugu. Tur, tālu gobu ēnā, viņš saskatīja tumšu vīrieša siluetu un atspīdumu no māla pīpes.
- Vīrietis tur ir visu laiku, sacīja Bleiks. Viņš sekoja man uz Pikadili un atpakaļ. Viņš ir ģērbies kā hugenots melnā cepurē, garos, melnos svārkos un nekad nesmaida.
- Varbūt viņš vienkārši bēg no vajāšanas un gaida, lai varētu tev nolaupīt naudu. Bonhems iesmējās.
- Tu vari smieties, īzak, bet visa šī situācija kļūst ar katru dienu dīvaināka. Es ticu, ka darbojas kādi spēki, par kuriem mēs maz ko zinām. Ja tas būtu hugenots, tad viņš te neatrastos svētdienas rītā. Viņš nespētu pretoties baznīcas zvanu aicinājumam.
- Kāpēc tad tu neizseko viņu? Viņam taču kaut kur vajag gulēt un ēst, un pat franči nav tik vulgāri, lai atvieglotos zem gobas.
- Esmu viņu novērojis viņš neēd un neguļ. Viņš stāv tur, kad es eju gulēt, un joprojām atrodas turpat, kad pieceļos. Viņš pārvietojas tikai tad, ja to daru es. Kad pūš vējš, viņš vienkārši saslien apkakli un atbalstās pret koku. Ja es nebūtu redzējis viņu tuvumā, tad teiktu, ka tas nav cilvēks, bet rēgs.
-Arī dzīvajiem ir iemesls mūs vajāt, Bonhems noteica, raudzīdamies lejā uz ielu. Vai es varētu aiziet un piedāvāt viņam vakariņas? Varbūt viņš jutīsies ērtāk, ja atnāks un atpūtīsies kopā ar tevi, lai jūs abi varētu iepazīties…
- Lai varētu pārgriezt man rīkli, un viss? Bleiks atteica.
- Nu labi, ielūkosimies viņam sejā! Bonhems pievilka teleskopu pie loga un noregulēja to tā, lai varētu redzēt caur aizkara spraugu.
Paskaties! iesaucās Bleiks. Kas ar vinu notiek?
Kamēr abi vīri skatījās, svešinieks viņu acu priekšā sāka izgaist. Vispirms kājas pārvērtās sudrabotās sprikstis, kas virmoja kā uguns dzirksteles. Tad balti kvēlot sāka rokas un visu ķermeni apņēma gaisma. Un tad pēkšņi viņš bija pazudis. Zālē virpuļoja gobas nodzeltējušās lapas. No vīrieša vairs nebija ne miņas.
Bleiks vērās tumsā. Gaisma no traktiera raidīja cauri kokiem baisas ēnas. Mirstošās lapas nokarājās no zariem kā pakārti cilvēki karātavās un čaukstinājās cita pret citu. Laukumā lampas gaismā virpuļoja upes miglas velniņi. Bleiks skatījās vēl un vēl, neticēdams savām acīm.
Ne Bleiks, ne Bonhems neredzēja mazu, druknu radījumu, kas steberēja pa ielas netīrumiem zem viņu loga un kā izsalkusi žurka metās lejā pa pakāpieniem, kuri veda uz mājas pagrabu, un tad ielīda iekšā pa atvērtajām trauku mazgātavas durvīm.
7 Londonas tilta gramatnieks
Kad Ageta mēģināja ielīst pa šauro spraugu veikalā, virs galvas ieskanējās mazs misiņa zvaniņš. Izkārtne virs durvīm trekniem burtiem vēstīja: Tadeušs Breisgēdls grāmatsējējs un tirgotājs. Vārdus ietvēra lielas, zeltītas grāmatas lappuses. Spēcīgajā vējā, kas pūta no upes, tās plivinājās šurpu turpu, aicinot ikvienu ieiet citā pasaulē.
No spirdzinošās rīta saules spožuma Ageta nonāca veikala tumsā, kur oda pēc pelējuma un mitra papīra. Sī vieta viņai atgādināja Roterhītas krastmalu ar tās pūstošu zivju iekšu smaku. Tās bija sakrautas kaudzē žūstošajās smiltīs tirgus galā. Lielie velvētie griesti atgādināja katedrāli. Gari zirnekļa tīklu pavedieni šūpojās uz priekšu un atpakaļ, mirgodami sveču liesmās, kas izgaismoja katru eju.
Agetai prātā skanēja Hezrīnas balss: "Grāmatu tirgotājs… Londonas tilts…" Te nu viņa bija Tadeuša Breisgēdla grāmatveikalā. Viņa nekad agrāk nebija tādā vietā uzturējusies. Tā bija plaša telpa, apdarināta ar tumša ozolkoka dēļiem no veciem kuģu vrakiem.
Augstu pie sienas pacēlās kuģa priekšgala rotājums sieviete violeti zilā apmetnī noraudzījās lejup uz putekļiem klātajiem plauktiem, kuri bija līdz pēdējam piebāzti ar ādas vākos iesietām grāmatām.