Ageta klusu aizvēra aiz sevis durvis, un baznīcas zvanu skaņas, kas plūda iekšā no Grabstrītas stūra, pieklusa. Zvani skandēja dziesmu par to, ka Dievs nav miris, un aicināja guļošos mosties, celties no gultām un iznākt saules gaismā, lai izlauztos no tumsas burvestību varas. Iekšā, grāmatveikalā, uzrakstiem klātās sienas apslāpēja zvanu troksni.
Ageta arvien vairāk apjauta, ka šajā augsto plauktu labirintā kāds viņu novēro. Meitene paskatījās augšup uz kuģa rotājumu viņai pretī raudzījās tā nedzīvās acis. Pa grīdu gar kājām pamuka peles un pazuda sienās. Ageta piesardzīgi un lēni lika soļus starp diviem gariem grāmatplauktiem, kas sniedzās no grīdas trīs viņas augumu augstumā. Cenzdamās elpot bez skaņas, viņa arvien vairāk sajuta kaklā kamolu. Visu laiku meiteni nepameta sajūta, ka telpā atrodas kāds, kuru nevar saredzēt. No veikalnieka nebija ne miņas, tikai rinda virs rindas grāmatām pārblīvētu plauktu, no kuriem bira smalki, balti putekļi. Cauri čīkstošajiem grīdas dēļiem pūta vējš un noklāja ar putekļiem katru eju.
Meitene apstājās, mierīgi pastāvēja un ieklausījās. Ar acs kaktiņu viņa pamanīja no vienas ēnas citā iemetamies mazu, tumšu figūru. Veikals čīkstēja un vaidēja. Tālu lejā bija dzirdama vāja ūdens tecēšanas skaņa. Tad viņa sajuta mugurpusē uz kakla siltu elpu, kas pūta aiz apkakles, un sadzirdēja bērnu čukstus. Meitene pagriezās pret troksni; veikals joprojām bija tukšs.
Pēkšņi no augšējā plaukta atskanēja šļūcoša skaņa, ādai slīdot pa koku. Uz grīdas kā virpuļviesulis novēlās putekļu un peļu mēslu mākonis. Tam pakaļ nokrita liela, melna grāmata ādas vākos. Tās biezā muguriņa, atsitoties pret netīrajiem koka grīdas dēļiem, norībēja, un tad tā atvērās kā melns gulbis, kas nošauts un nokritis no debesīm.
Ageta piespiedās tuvāk plauktiem, un viņu apbēra smacējošs mākonis. Meitene atkal izdzirda klusus bērnu čukstus, kas viņai uzdzina bailes.
Kas tur ir? viņa iesaucās. Kāpēc jūs man tā darāt?
Aiz grāmatplauktiem ieskanējās bērnu ķiķināšana. Agetai gribējās bēgt ārā no veikala dienasgaismā. Virs galvas atkal atskanēja šļūkāšana, un neredzamas nerātnas rokas nogrūda no plaukta vēl vienu grāmatu ādas vākos. Biezais papīrs nočirkstēja pret cieto koku, tad grāmata nokrita uz grīdas ar muguriņu uz leju un krītot atvērās. Atkal ejās atbalsojās klusi smiekli, it kā viņai apkārt skraidītu simt bērnu.
Ageta juta, kā caur katru grīdas dēli pūš vējš, atnesot līdzi upes smaržu. Grāmatas lappuses sāka mirdzēt kā rudens lapas, un atvērās trekns, melns raksts.
Meitene piesardzīgi virzījās gar grāmatplauktiem, uzmanīdamās, lai viņai neuzkristu vēl kāda grāmata. Putekļi mutuļoja viņai apkārt kā biezs mākonis, tad tas tikpat ātri, kā bija parādījies, atkal izzuda, atstājot viņu raugāmies uz grāmatu ar atšķirtajām nodzeltējušajām lappusēm. Acis piesaistīja melnais, treknais raksts, kas likās uzskricelēts ar roku pāri lappusei:
Nāve, neesi lepna, kaut daži dēvē tevi par* varenu un draudīgu,
Nemirsti, nabaga nāve, citādi tu nespēsi nogalēt mani…
Tu esi likteņa, veiksmes, karaļu un izmisušu vīru verdzene!
Ageta ātri izlasīja katru rindu, un sirdsbalss viņai teica, ka tie ir īpaši, pravietiski vārdi, kas domāti tieši viņai. Šos vārdus viņai teica radījumi, kuriem nebija cilvēka balss un kuri čaloja bērnu smiekliem, spēlējot veiksmes spēli ar viņas iztēli. Meitene bija likteņa verdzene, ieslodzīta noslēpumainu zināšanu labirintā. Kaitinošie smiekli atskanēja atkal.
Tālu sev zem kājām Ageta izdzirda, kā kaut kas vai kāds tiek vilkts pa akmens grīdu. Caur šķirbām lielajos ozolkoka grīdas dēļos izlauzās sveces gaisma. Ageta nogūlās putekļos un paraudzījās pa kādu lielāku spraugu pagrabā. Tur, lejā, mazs, apaļīgs vīriņš vilka pa pagraba grīdu garu, resnu maisu. Viņš nometa maisu pagraba stūrī un pagriezās uz durvju pusi. Ageta viņu vairs neredzēja, bet tad meitene izdzirda uz koka kāpnēm apslāpētu soļu būkšķus, kuri cēlās augšup no dziļuma, it kā tuvotos kāds jūras briesmonis.
Ageta ieskrēja nākamajā ejā. Tā bija tukša, skaņas nedzirdēja. Visapkārt pletās bezgalīgs daudzums plauktu un grāmatu, un eju. Meitene skrēja pa eju, pagriezās, skrēja atkal,, cenzdamās atrast veikala durvis, un tad viņa saprata, ka ar katru pagriezienu tiek aizvesta tālāk no brīvības un tuvāk grāmatu labirinta centram.
Agetai pakaļ dzinās sīku pēdiņu soļi, un visapkārt virmoja bērnu smiekli. Meitene skrēja vēl ātrāk. Aiz viņas gāzās grāmatas, grabēdamas pa koka grīdu kā spēcīgs lietus. Meitene skrēja pa kreisi, tad pa labi, un ar katru pagriezienu soļi tuvojās, sīko balstiņu čuksti kļuva arvien skaļāki. Un tad Ageta vienā mirklī atradās veikala centrā. Virs viņas slējās liels, papīriem apkrauts trīskājains galds. Vienā tā malā bija apbružāta ozolkoka podesta pakāpieni. Telpas labajā pusē atradās lielas durvis. Tās bija mazliet pavērtas, un caur tām no tumsas ieplūda upes smarža.
Smiekli un sekojošie soļi apklusa, sīkās balstiņas izzuda, un viss kļuva nāvīgi kluss. Papīrus sāka pūst spēcīgs sāļš vējš, kas nāca no pagraba. Pret katru pakāpienu dunēja smagi soļi. Ageta saprata, ka ilgi vairs nebūs viena, un, domājot, ko lai tagad dara, viņai cauri izplūda baiļu vilnis. Bēgt nozīmētu paciest rēgu bērnu vajāšanu, savukārt palikt nozīmētu vienai stāties tā priekšā, kas viņu sagaida. Acs rēta spoži dega zem mājās izgatavotā pārsēja. Asinīm paātrināti plūstot pa vēnām, pulsēšana brūcē pastiprinājās. Atkal atausa prātā Hezrīnas vārdi: "Grāmatu tirgotājs, Londonas tilts…"
Pēkšņi pagraba durvis atsprāga vaļā un viņas priekšā nostājās apaļīgais vīriņš ar plānajiem matiem un pliko galvvidu. Viņš uzsmaidīja Agetai, it kā būtu meiteni gaidījis. Rokās viņš turēja lielu grāmatu saini.
Nāk paisums, šīs grāmatas ir jāpārvieto. Tās ir vērtīgas, ļoti vērtīgas. Negribu, lai tās samirktu. Tad viņš paskatījās uz Agetu un pasmaidīja. Palīdzi man, nāc, paņem tās no manis!
Vīriņš ar pūlēm stiepa grāmatu kaudzi. Ageta saminstinājās, tad piegāja, lai palīdzētu, un paņēma trīs lielus audeklā iesietus appelējuša papīra sējumus.
Meitene izlasīja uz katras grāmatas muguriņas nosaukumu: Mirušo dialogi, Elles būtība un plāns, Labas nomiršanas māksla.
Grāmatu tirgotājs pamanīja viņas skatienu.
- Tās domātas kādam Ņūgeitas cietumniekam, vīriņš paskaidroja. Viņam piespriestas karātavas. īsts džentlmenis, grib sagatavoties tam, kas viņu sagaida.
Grāmatnieks nometa pārējās grāmatas uz grīdas.
- Tu vari tās salikt uz krēsla. Tas ir īpašs pasūtījums. Viņš apstājās, izvilka no vestes kabatas lielu, baltu drēbes gabalu un ar to noslaucīja sviedriem klāto pieri. Esmu Tadeušs Breisgēdls, bet tu vari mani saukt par Tadeuša kungu. Nu, ko es varu tev piedāvāt?
Ageta nezināja, ko teikt.
- Es… es… Viņa plātīja muti kā slāpstoša zivs. Es kaut ko meklēju.
-Vai tad mēs visi to nedarām? vīrietis noteica, aplūkodams meiteni no galvas līdz kājām.
Tadeušs bija maza auguma vīrs ar resnu vēderu. Viņam bija rupji, sirmi mati, kas nokarājās līdz pleciem un bija saķemmēti pāri plikajam galvvidum. Agetas uzmanību piesaistīja viņa dzirkstošās acis. Meitene zināja, ka ir tajās raudzījušies jau kaut kad agrāk, tikai nevarēja atminēties, kur. Kad grāmatnieks pasmaidīja, Ageta saprata, ka viņam nav īsto zobu. Tie šķita viņa mutei pārāk lieli, lai gan bija meistarīgi izgatavoti no emaljēta vara un iestiprināti ar spēcīgām atsperēm, kas lika mutei pavērties pie katra izrunāta vārda.