- Vai tu zini, ko meklē? Tas vienmēr palīdz. Viņš mēģināja savākt matus uz galvas virsas. Es pats esmu Oksfordas cilvēks, tur es iemīlēju grāmatas. Tās spēj ienest vienmuļajā dzīvē laimi un prieku, jo aizved mūs uz citām vietām un piešķir domas, kurām mēs šajā pilsētā nekad netiktu klāt.
Tadeušs paskatījās uz meitenes apsaitēto roku.
- Ko tu ar to izdarīji? viņš apjautājās.
- Tas ir apdegums, meitene ātri nomurmināja.
- Apdegums no sveces. Dakteris Sarapuks teica, ka man tas jātur apsiets…
Tadeušs paskatījās uz viņu tā, it kā Sarapuka vārds viņam būtu zināms. Tad viņš kaut ko noņurdēja un palūkojās uz grāmatām, kas bija izsvaidītas pa veikalu.
- Šodien būs noslogota diena, izskatās, ka viņi… veikalnieks aprāvās, it kā sapratis, ka izteicis par daudz.
- Ak jā! Grāmatas! Vai tu zini, ka tās nes tev sapņus?
Tadeušs saņēma Agetu aiz rokas un pieveda pie zemā loga, no kura pavērās skats uz Temzu.
- Izlasi grāmatu, un tu nedēļu sapņosi es tev saku. Ja vēlies sapņot, aizmirsti par sieru un rūgušpienu! Lasi grāmatu! Vislabāk izlasi manējo!
Tadeušs pārbrauca ar pirkstu grāmatplauktam, it kā meklētu kādu īpašu grāmatu. Viņš paņēma plānu, zaļu sējumu un pasniedza to Agetai.
- Šī ir manējā, viņš lepni noteica. Tā padarīja dzīvi par sapni, vienu no tiem sapņiem, kādus redz pirms pamošanās. Es to labi atminos.
- Par ko tā ir? Ageta vaicāja, šķirstīdama lapas.
- Par kādu vīru, kas pavada savu dzīvi, kaut ko meklēdams, un tad viņš satiek kādu sievieti un iemīlas un viņam neko vairs nevajag meklēt.
Tadeušs paskatījās laukā pa logu uz upi. Abiem pāri nolaidās savāda grūtsirdība, un dažas minūtes viņi klusējot noraudzījās mainīgajā ainā. Tālu lejā mazas sarkanas un zaļas laiviņas veda cilvēkus pāri Temzai un atpakaļ, un tālākajā krastā šļakstījās sīki vilnīši. No ādas apstrādes darbnīcas garā dūmeņa Sautvorkas ciemā augšup stiepās dūmu stabs, it kā savienojot zemi ar debesīm. Tas pacēlās pāri zaļajiem laukiem, kas stiepās gar upes krastu.
Šķita, it kā Tadeušs meklētu pie apvāršņa kaut ko pazaudētu, kaut ko vērtīgu, kas varētu viņu izglābt. Upes plūdums mainījās. Lejā vecā Temza nopūtās, un pret resnajiem tilta balstiem sitās balta ūdens mutuļi. Tadeušs noraudzījās lejup uz kādu laivinieku, kurš izmisīgi pūlējās neiekļūt virpulī.
- Gudrs cilvēks iet pa tiltu, un tikai muļķis pārvietojas zem tā. Runā, ka Svētā Klementa dienā, tieši pirms saullēkta, zem tilta parādoties virpulis. Ja mirklī, kad saule saskaras ar ūdeni, tu ienirsi no tilta atvara vidū, tad no šīs pasaules nonāksi citā. Skaistuma un noslēpumu vietā, kur mēs vairs neesam likteņa, veiksmes, karaļu un izmisuma vergi.
Šie vārdi lika Agetai nodrebēt un izrāva viņu no sapņiem. Viss meitenes ķermenis trīcēja, it kā to būtu sagrābis piepešs spēks.
Tadeušs redzēja, kas notiek.
- Arī man reiz tā gadījās. Likās, it kā kāds būtu izgājis man tieši cauri. Tev vienkārši jācer, ka tas otrā pusē izies laukā un nesāks pastrādāt ar tevi nedarbus, viņš noteica, palūkodamies apkārt.
Šķita, it kā vīrietis runātu nevis ar Agetu, bet ar kādu citu, kurš atrodas tuvumā un ieklausās katrā viņa vārdā. Tad viņš vēlreiz paskatījās uz grāmatu meitenes rokās.
- Daudzas vēlēšanās cilvēkiem rodas, lasot grāmatas. Tās ir kā iztēles ugunsgrēki. Revolūcija var sākties no viena vārda, viens teikums var iedrošināt vīrus cīņai. Viņš pēkšņi apklusa, it kā aizmirsis kaut ko ļoti svarīgu. Ar visām šīm sarunām es piemirsu pajautāt tavu vārdu. Tā ir mana vaina, es vienmēr par daudz runāju.
- Ageta Lemjēna, meitene sapņaini atbildēja. No Flītstrītas īres nama.
Veikalnieks vēlreiz pavērās laukā pa logu, it kā nebūtu dzirdējis atbildi.
- Ir vēl tikai viena grāmata, kas nepieciešama manai kolekcijai, un tad es varēšu nomirt kā laimīgs cilvēks. Tā ir ļoti reta grāmata, un, ja man tā būtu, es varētu atgūt kādu, ko tik sen esmu zaudējis. Tadeušs pagriezās, paskatījās uz Agetu sakniebtām lūpām, un pāri viņa vaigam noritēja asara. Reiz es šo grāmatu gandrīz ieguvu. Sagatavoju tai vietu grāmatplauktā, bet, pirms tiku tai klāt, to man atņēma, un līdz ar to es zaudēju vienīgo cilvēku, kas man jebkad bijis dārgs. Tā bija jauna meitene, līdzīga tev, ar tādu pašu smaidu un kvēlu sirdi. Viņa vēlējās ko vairāk, nekā jaunais Oksfordas grāmatnieks varēja sniegt. Viņas dzīve bija domāta lielumam, mana neziņai. Viņa atstāja man ko tādu, ko es nevaru aizmirst un nesīšu līdz savai nāves stundai.
Tadeušs paberzēja labās rokas plaukstu.
- Vai šai grāmatai ir nosaukums? Ageta apvaicājās, vēlēdamās viņam palīdzēt. Es varētu pārmeklēt visus Londonas grāmatveikalus. Jūs zināt, es māku lasīt. Tad jūs varētu atgūt grāmatu un zaudēto meiteni.
- Kāpēc tu gribi man palīdzēt? Tadeušs apsēdās uz karnīzes un pavērās laukā pa logu. Tu taču mani nepazīsti, nekad agrāk neesi redzējusi.
- Vai tai ir arī nosaukums? meitene uzstājīgi atkārtoja.
-Nemorensis… To sauc Nemorensis, viņš domīgi noteica. Tā ir veca grāmata, kas uzrakstīta pirms tūkstošiem gadu. Skaists veidojums.
Vīrietis pēkšņi atkal atdzīvojās, grūtsirdība bija zudusi.
- Tāda grāmata ir vērta visa, kas man pieder, tāda grāmata ir vērta, lai tās dēl nomirtu…
Nemorensis vārds iespiedās Agetai prātā. Šķita, it kā slēdzenē būtu slepeni ielikta atslēga un lēnām pagriezta. Meitene atkārtoja vārdu vēl un vēl, un atmiņā uzplaiksnīja cita pasaule. Viņa sajuta rokā sāpīgu smeldzi, un cauri apsējam izsūcās asinis. Pulsēšana un sāpes pastiprinājās, un viņa piespieda roku sev klāt. Tadeušs satvēra meiteni, lai viņa nenokristu. Ageta apsēdās uz loga malas, cerēdama, ka sāpes pāries. Domās mutuļoja un kūlās vārds Nemorensis, tas spriedās kaklā, it kā viņa būtu spiesta to izrunāt.
-NEMORENSIS! viņa iekliedzās spalgi kā sieviete, kas piesprādzēta pie dzemdību krēsla. NEMORENSIS! NEMORENSIS!
Kad Ageta izrunāja šo vārdu, pārņēma atvieglojuma izjūta un sāpes mitējās. Viņa zināja, ka tā ir Bleika grāmata, tā, par kuru doktors runāja zemestrīces naktī.
Meitene palūkojās uz asinīm notriepto pārsēju, kuru Tadeušs bija sācis ātri attīt. Viņš notina linu saiti no ievainojuma. Tajā vietā bija redzama jauna āda. Apdegums bija izzudis, nebija palikusi pat rēta. Uz viņiem noraudzījās tikai košsarkana acs formas zīme ar melnām malām. Ageta pašūpoja roku sāpju nebija.
Tadeušs paskatījās uz viņu.
- Es zināju, ka ar tevi notiek kaut kas dīvains, viņš teica, salocīdams pārsēju. Man bija paredzēts šodien ar tevi satikties, tu esi pie manis atsūtīta. Es ļoti labi pazīstu šo zīmi. Tā tiek iededzināta rokā kā sēkla, un tad ar laiku tā iedegas prātā. Šīs beidzamās dienas ir bijušas…
- Tās ir bijušas drausmīgas, Ageta viņu pārtrauca, neticami dīvainas. Uz katra stūra gaidīja tādas lietas, ar kādām es nekad agrāk nebiju sastapusies. Es nedrīkstēju nevienam stāstīt. Mans tēvs būtu…
Viņa apklusa un paskatījās uz Tadeušu.
- Viņš būtu teicis, ka tevi vajag sūtīt uz trakonamu. Es pazīstu Kadmusu Lemjēnu. Viņš nav sapņotājs vai gaišreģis. Viņš stāv ar kājām uz zemes, un vēderā tam skalojas džins.
Tadeušs un Ageta iesmējās. Pirmo reizi meitene sajuta dziļu atvieglojumu, likās, ka šajā cilvēkā viņa atradusi kādu, kurš viņu saprot.