Vienā mirklī izgaisa zvaigznes. Saule bez kāda brīdinājuma uzausa, tad norietēja; nakts kļuva par rītu, tad atkal pārvērtās naktī. Un tā vēl un vēl. Saule uzlēca vienpadsmit reižu, tāpat arī vienpadsmit reižu tai sekoja mēness, kas parādījās austrumos un pazuda rietumos. Nebija nekādu iespēju kliegt vai kādu saukt, vai saprast, kas notiek. Bleiks cieši turējās pie teleskopa un statīva, cerēdams, ka ikviens grūdiens būs pēdējais, ka saullēkts vairs nepārvērtīsies dienasgaismā un tas, kas tobrīd satricina pasauli, apstāsies.
Tad iestājās melna tumsa mierīga, dziļa, ko aptvēra pilnīgs klusums. Vairs nebija ne dienas, ne nakts, tikai absolūts tukšums, it kā būtu pienācis pasaules gals un Visums sabrucis, iesūkts kādā bezgalīgā, tumšā kosmosa caurumā. Bleiks pavērās apkārt caur okulāru, bet neko neredzēja. Nevarēja manīt pat ne vismazāko gaismas uzplaiksnījumu.
Šajā brīdī Bleiks sadzirdēja klaigas un paniku uz ielas. Vīrieši un sievietes kliedza, tumsā ķerdamies pie dārzu žogu apmalēm. Bleiks neredzēja logu. Tumsā viņš pastiepa roku uz metāla teleskopa pusi. Tagad tur nekā nebija. Tad viņš pagriezās un pavirzījās trīs soļus tālāk uz vietu, kur bija jāatrodas logam. Tumsa bija tik dziļa, tik spēcīga, ka gandrīz žņaudza un smacēja. Pēdas sapinās biezo, sarkano rītasvārku garajā jostā. Bleiks tos bija uzvilcis virs drēbēm, lai nebūtu auksti. Tā iznāca lētāk nekā kurināt uguni, bet tagad tumsā viņš nožēloja savu skopumu un ilgojās kaut pēc pašas mazākās uguns dzirkstelītes.
Bleiks aizsteberēja līdz logam un paskatījās uz otru laukuma malu. Acis ātri uzmeklēja vienīgo gaismas avotu uz ielas mazu sveces liesmiņu mājā, kas atradās otrpus dārzam, tās augšējā stāva istabā. No turienes tumsā raudzījās kāds stāvs. Tā bija vienīgā gaisma, ko Bleiks spēja saskatīt, varbūt vienīgā uz pasaules.
Uz ielas, mīcīdamies dubļos, zviedza izbijušies zirgi, to pakavi nervozi klaudzināja pa akmeņiem. Lejā valdīja panika. No kroga laukuma stūrī izsprāga šausmu pārņemtie dzīrotāji un kā aklu peļu bars spiedza un kliedza nebeidzamajā tumsā.
Bleiks stāvēja tumšajā istabā un gaidīja, bet, ko un cik ilgi, to viņš nezināja. Doktors ieklausījās ielas trokšņos un apsvēra, ko darīt turpmāk. Kaut kur istabas otrā galā bija durvis uz kāpnēm. Viņš zināja, ka garajā gaitenī deg svece. Bleiks klunkurēja pāri istabai kā akls ubags, tad pakrita un nogāzās zemē. Rokās iedūrās skabargas no jaunās koka grīdas. Vienīgais, kā viņš varēja nojaust, ka iela atrodas labajā pusē, bija haosa skaņas, kas no turienes cēlās augšup. Bleiks bija zinātņu vīrs, patiesības meklētājs, bet tagad pat viņa milzīgās zināšanas neko nedeva. Pirmoreiz dzīvē Bleiks saprata, ka ir tāds pats kā visi pārējie šajā pasaulē… bezpalīdzīgs.
Ielas piepildīja neko neredzošu cilvēku pūļi, un kliedzieni kļuva arvien skaļāki. Atskanēja pistoļu šāvieni. Gvardi bezmērķīgi šāva tumsā, tēmējot uz turieni, kur skanēja kliedzieni. Visa pasaule šķita nonākusi uz vājprāta robežas. Bleiks dzirdēja, kā cilvēki vaimanā, tumšās neredzamības rokas pārklāti.
Tad piepeši uzplaiksnīja žilbinošs mirdzums. Tālu austrumos debesis caururba skaidras, baltas gaismas stars. Tas izlauzās cauri atmosfērai kā zibens bulta, un nevienam nebija glābiņa no tā spožuma. Bleikam izdevās tikt uz kājām un pieķerties pie teleskopa. Atradis okulāru, viņš pavērās debesīs. Gaismas stars, urbdamies cauri tumsai, mirgoja arvien spožāk.
Beidzot Bleiks teleskopā saskatīja to, ko bija gaidījis. Augstu ziemeļaustrumos, pie paša debesjuma, viņš ieraudzīja zvaigzni, bet tā nebija parasta zvaigzne tas bija debesu pūķis, tāda lieluma komēta, kādu pasaule nekad vēl nebija pieredzējusi. Bleiks varēja skaidri saredzēt garu, baltu asti, kas stiepās tālu aiz spoži spīdošās galvas. Doktors zināja, ka komēta atrodas ļoti tālu, bet kaut kas lika viņam justies nelāgi. Komēta iezīmējās klusā kosmosa dziļajā tumsā, un Bleiks redzēja, ka pūķa ragi ir vērsti pret viņu. Zinātnieks novērsa skatienu. Viņš nespēja ticēt savām acīm un domām.
- Ja vien tā būtu patiesība, ja tam varētu noticēt… -viņš, nervozi berzēdams ar rokām seju, pusbalsī runāja.
- Tas nevar būt, es mānu pats sevi, doktors noteica skaļā balsī, cerēdams turēties pretī pieaugošajām bailēm, kas bija sagrābušas viņa pēdas un līda uz augšu pa ceļgaliem.
- Komēta tuvojas Zemei, viņš neticīgi murmināja. Pūķis atgriežas mājās.
Austrumos lēnām sāka aust saule. Bija ceturksnis pāri pusnaktij, bet jau iestājās saullēkts. Bleiks pie sevis noķiķināja un nogrozīja galvu. Ārā trakums bija mitējies; ļaudis uz ielas bija sapulcējušies pūļos un skatījās debesīs. Viņi nepievērsa uzmanību ievainotajiem un mirstošajiem, kā arī ugunīm, kas dega tumsas apslēptajās mājās. Visi raudzījās austošajā saulē, kas spoži kvēloja gaistošajā debesu tumsā.
Bleiks nespēja savaldīties. Viņam kārojās izkliegt jaunumus par savu atklājumu tiem, kas sapulcējušies lejā, zem loga. Zinātnieks dejoja pa istabu, klaudzinādams pa kailajiem grīdas dēļiem un plivinādams savus biezos, sarkanos rītasvārkus uz priekšu un atpakaļ kā dāma pantomīmā. Viņš dejoja un smējās, un skaļi dziedāja:
- Vērmele! Vērmele! Vērmele!
Griezdamies Bleiks paklupa un nokrita uz grīdas. Viņš ietinās ciešāk rītasvārkos un smējās, vārtīdamies pa grīdu kā cīsiņš mīklā. Viņš redzēja sevi spoguļstikla griestos. Uz atspulga krustu šķērsu krita ēnas no loga sīkajām rūtīm. Bleiks smējās līdz asarām. Tās ripoja viņam pa seju, bet vēders vai plīsa no smieklu skaņām, kas atbalsojās pret katru telpas sienu, tad izdzisa, it kā izplūstu pa vaļējo logu. Viņš vienīgais redzēja komētu; tā bija Bleika komēta, jauna laikmeta sākums.
Lejā, uz ielas, bija dzirdamas priecīgas klaigas. Cilvēki traucās laukā no mājām, un apreibušie traktiera apmeklētāji slējās augšā no dubļainās zemes, kur bailēs bija nometušies, un trina netīrās rokas vienu pret otru atvieglojumā, ka zemestrīce un debesu vētra beigusies. Bleiks piecēlās un metās pie loga. Norāvis rītasvārkus un vicinādams tos kā uzvaras karogu, viņš gavilēja kopā ar pārējiem.
- Trīsreiz sveiks karalim! Lai šis trakums nes mums visiem prieku! viņš sauca, cik skaļi vien spēja.
Tad Bleiks apjauta, ka iestājies pēkšņs un dziļš klusums. Ļaudis bija pārstājuši raudzīties debesīs un tagad skatījās uz klajo Holbornas zemi un laukumu, kas ietvēra Linkolna pansiju. Tālumā atskanēja zirgu pakavu duna, tiem sitoties pret zemi un akmeņiem; baiļu uzbudinātie zirgi tuvojās. Dzīvnieki, kas bija palikuši laukumā, ātri piebiedrojās citiem, it kā tos aicinātu kāds nedzirdams sauciens. Tie aizspēra nost cilvēkus, kuri stāvēja līdzās. Vienam vīrietim belziens trāpīja pa muguru, un viņš sabruka zemē miris.
No Holbornas atbalsojās tuvojošos zirgu zviegšana un sprauslāšana. Tie bailēs auļoja pa ielām. Daži vēl aizvien vilka sev nopakaļ saplēstās kādreiz smalko kariešu driskas. Citi, spārdīdamies un sliedamies pakaļkājās, skrēja bez grožiem un ilksīm, it kā tos būtu atbrīvojis kāds neredzams spēks, kas sarāvis visas važas un dzen uz priekšu. Trakojošie dzīvnieki piepildīja ielu un kā kavalērijas uzbrukumā metās cauri pūlim, kas bija sapulcējies Holbornas laukumos, notriecot zemē visus, kuri gadījās ceļā. Ielas bija ar tiem pilnas no vienas malas līdz otrai. Zirgi pajuka Blūmsberi šaurajās ieliņās un pilnā ātrumā nesās starp jaunuzceltajām mājām. Aptuveni simt zirgu iegriezās laukumā pelēki, melni un bēri. Reiz mierīgos dzīvniekus bija pārņēmušas bailes, tie bēga, lai glābtu savu dzīvību.
Bleiks noraudzījās lejā pa logu; viņš neko nevarēja palīdzēt. Doktors uzsauca pūlim, bet zirgu skriešanas troksnis aprija vārdus. Bleiks izmisumā dauzīja ar dūrēm pa loga karnīzi. Lejā cilvēki stāvēja sastinguši un zirgi metās tiem virsū kā paisuma vilnis. Dažu sekunžu laikā kustoņu bars iznīcināja visus, kas stāvēja ceļā. Upuri izdvesa visai maz skaņu nebija ne baiļu kliedzienu, ne laika aizbēgt. Viss, kas palika pāri no dzīvās vētras, bija cietušo ķermeņi. Dzīvi palika tikai tie, kas bija pieķērušies pie margām, paslēpušies durvīs vai uzlēkuši uz jaunceļamo māju pamatiem. Tur tie pārbijušies tupēja kā žurkas alā.