Выбрать главу

-   Es zinu, kam tu esi gājusi cauri, un Tadeuša kunga personā tu vienmēr atradīsi draugu.

Piepeši pie durvīm atskanēja neatlaidīga zvanīšana. Tadeušs deva Agetai zīmi palikt klusu.

-   Ej, sameklē grāmatu! Viņi tevi neapgrūtinās, kad veikalā ir apmeklētājs. Lai dzirdētu, kur viņi ir, nepie­ciešamas īpašas ausis, un ne katram tādas ir.

Pa veikala grīdu klaudzināja metāliski papēži. Tie mērķtiecīgi virzījās cauri grāmatu rindām uz viņu pusi. Ageta izlikās, ka centīgi pārlūko grāmatplauktu sev priekšā, bet Tadeušs atgriezās pie sava galda, uzkāpa pa pakāpieniem un nostājās uz podesta, no kura varēja pārredzēt katru veikala eju. Viņš izņēma no vestes kabatas biezas brilles, uzlika tās uz degungala un lūko­jās tumsā.

Pa garo eju ar grāmatplauktiem, kas bija pilni vēs­tures grāmatām, uz Tadeuša pusi nāca garš vīrietis, ģērbies no galvas līdz kājām melnā, pār acīm pārvilktu cepuri. Viņa tērps bija apdarināts ar zeltītām tresēm, zābaki spīdēja un laistījās. Vīrietis pagriezās ap stūri un nostājās Tadeuša priekšā. Svešinieks nolūkojās uz grāmatnieku lejup pāri brillēm kā liels, nikns ūpis. Tad, saraucis vienu uzaci, vīrietis vēlreiz paskatījās uz Tadeušu un stingi pasmaidīja.

-   Es meklēju kādu grāmatu, svešais skaļi noteica, un viņa izruna lika Agetai pēkšņi pagriezties.

Ieraugot apmeklētāju, meitene izbijusies atspiedās pret plauktu. Tas bija cilvēks no Holbornas, svešinieks no sapņa. Viņš paskatījās uz meiteni un pasmaidīja.

-   Trīs reizes nedaudzās dienās, viņš bilda savā klu­sajā balsī. Varētu padomāt, ka tu mani izseko.

Tadeušs ātri pārtrauca vīrieti:

-  Vai jūs meklējat kādu īpašu grāmatu, kungs? Sprie­žot pēc jūsu drēbēm, neesat šejienietis.

-   Jūs esat ļoti gudrs cilvēks, un jums ir taisnība abos gadījumos. Grāmata, kuru es meklēju, ir ļoti īpaša. Reiz tā piederēja man, bet es to kaut kādā veidā pirms dau­dziem gadiem nozaudēju. Viņš palūkojās uz Agetu. Tas, protams, no manas puses bija ļoti muļķīgi. Tā ir grāmata, kas nedrīkst nonākt nepareizajās rokās, tajā ir pārāk daudz ģimenes noslēpumu.

-   Ja pārjums ir sarakstītas grāmatas, jūs droši vien esat no smalkas ģimenes, Ageta drosmīgi noteica.

-   Neviens taču nekad negribēs neko rakstīt par mani.

-   Daudz svarīgāk, lai tevi labi pazīst viens cilvēks, nevis interesējas visa pasaule, svešinieks atbildēja.

-   Un kas uzrakstījis šo grāmatu? Tadeušs vaicāja.

-   Varbūt es to zinu.

-   Māsa… kura pagrieza ģimenei muguru. Viņa vien­mēr bija pārāk gļēva, lai uzrakstītu savu vārdu. Allaž slēpās aiz kāda cita.

Svešinieks pārlūkoja telpu it kā ieklausīdamies.

-   Cik jums ir bērnu? viņš jautāja, pievērsies Tadeušam. Dzirdu, ka viens no tiem jūs sauc.

-    Tur viļņi veļas pret tiltu, klaigā jūras putni vai kas tāds. Man nav bērnu, Tadeušs dusmīgi atteica. Vai jums vajadzīga grāmata vai kas cits?

-   Grāmata, bet es jūtu, ka te tās nav. Es turpināšu meklējumus. Vīrietis paskatījās uz Agetu. Nu tad, meitenīt, uz tikšanos! Mūsu ceļi noteikti vēl krustosies, varbūt pat sapnī.

Svešais pieklājīgi palocījās, pagriezās un mundri izgāja no veikala. Kad viņš aizvēra aiz sevis durvis, noskanēja durvju zvaniņš.

Ageta, nervozi kodīdama lūpas, paskatījās uz Tade­ušu.

-   Viņš man seko, meitene izpļāpājās. Es reiz satikos ar viņu Holbornā un otrreiz sapnī. Viņš kaut ko grib.

-   Šis cilvēks ir svešinieks tie dara dīvainas lietas. Tu satiki viņu divreiz. Nu, Londona nav liela. Agetai šķita, ka mazais vīriņš nestāsta visu, ko zina. Hugenoti ir it visur, un viņš ir tikai vēl viens noklīdis francūzis, kas aizbēdzis no sava karaļa.

Tadeušs iesmējās un tad parakājās pa kabatām, it kā gribētu novērst meitenes uzmanību.

-   Lūk, kas man ir! Tas ir ļoti īpašs un ļoti vecs, bet palīdzēs tev izlasīt vārdus, kurus tu neredzi vai nesa­proti. Es zinu, ka tu pēc kaut kā atnāci, un tas ir šis!

Tadeušs iebāza roku dziļi kabatā un izvilka slīpēta kristāla gabalu tik lielu kā puse zoss olas. Tam apkārt vijās sudrabotas akmeņozola lapas, kas ietvēra stiklu kā vainagā. Loga gaismā tas meta pāri sejai krāsainus varavīksnes starus.

-   Vēlos, lai tu to paņem. Tas ir Ormuza kristāls. To izgatavojis Al-Hazans, un es gribu, lai tu to paturi kā piemiņu par mūsu draudzību. Tas palīdzēs tev saprast to, ko nevari izlasīt. Viņš trīs lielos solos nolēca no podesta un nostājās Agetas priekšā, pastiepis viņai Ormuza kristālu. Panēm to! Atnāc atkal nākamnedēļ, un es tev vēl ko pastāstīšu. Kas zina, varbūt tu nejauši atradīsi Nemorensis un padarīsi Tadeušu par laimīgu cilvēku!

Ageta juta dziņu runāt, izstāstīt savu noslēpumu, ka viņa jau zina, kam pieder šī grāmata, bet nebija īstā reize. Tadeušs iespieda viņai labajā rokā Ormuza kris­tālu. Tas pilnībā atbilda acs zīmes formai. Kad meitene paskatījās caur kristāla -prizmu, viņa ar pārsteigumu ieraudzīja, ka ikviena acs zīmes detaļa ir palielinājusies. Šķita, it kā katra līnija būtu veidota no sīkiem burtiņiem, kuri sarakstīti tik cieši, ka izskatās kā vienota līnija.

-   Tas tev daudz ko parādīs. Tajā nav nekādas maģijas vai trika, bet tikai zinātnes brīnums. Tadeušs saņēma meiteni aiz rokas un aizveda līdz durvīm. Ceru tevi drīz atkal redzēt. Man ir tikai daži draugi, un tagad viens ir nācis klāt.

Likās, ka viņš runā no sirds, acīs staroja draudzība. Ageta neatbildēja un izgāja uz ielas, satvērusi rokā kristālu. Viņa domāja par to, kāpēc Bleika grāmata ir tik nozīmīga.

Londonas tilts bija pārpildīts, cilvēki, cieši satvē­ruši naudas makus, spiedās cits pie cita, baidoties no kabatzagļiem. Ageta paskatījās apkārt, vai kādās dur­vīs nestāv svešinieks. Viņa ieslidināja Ormuza kris­tālu kabatā, joprojām cieši turēdama to labajā rokā, un līkumoja pa ielas netīrumiem uz Bišopsgeitu. Dažādu domu mākta, meitene neredzēja, ka caur biezo, netīro kafejnīcas loga stiklu viņu vēro kāds vīrietis. Ageta domāja par Tadeušu, viņa silto smaidu un biedējošajām acīm un par Ormuza kristālu. Neviens nekāda iemesla dēļ agrāk nebija viņai pasniedzis tādu dāvanu. Meitene pasmaidīja, zinādama, ka dzīve mainās, un arī viņa pati mainījās. Viņa sajuta uz mēles tālīnas atmiņas par Absinthium. Ageta satinās ciešāk mētelī un atsauca atmiņā sen aizmirsto garšu.

Saule atradās zemu dienvidu debesīs un meta pāri Londonas tiltam biezas ēnas. Svešinieks kafejnīcā paņēma no galdiņa savu franču cepuri un ātri izgāja gaismā. Viņš izvilka no kabatas zeltītas brilles ar tumš­ziliem stikliem, kas bija izgatavotas no vissmalkākā safīra un noslīpētas tā, lai atspoguļotu sauli. Vīrie­tis uzvilka cepuri uz acīm, sacēla mēteļa apkakli un uzvilka garajos, baltajos pirkstos cimdus.

8 nāves atbrīvots

Bleiks steberēja zem straumēm plūstošās lietusgā­zes, un viņam apkārt no pērkonmelnajām nakts debesīm krita krusas graudi pīles olas lielumā un sitās dubļos. Tie šļakstēja dziļajās peļķēs, dārdināja pa kariešu jumtiem un belza pa mugurām stāvošajiem zirgiem, kas pie katra ledus gabala nervozi salēcās un atlieca galvu.

Skriedams Bleiks turēja sejai priekšā rokas. No debe­sīm līdz zemei uzplaiksnīja sudrabbalta zibens bulta. Tā ietriecās ielā un izsita no zemes bruģakmeņus kā zobus no mutes. Pērkona auri dārdināja logus, un Bleikam bija grūti elpot. Nakts debesīs vēlās liels, biezs, ahātmelns mākonis. Tas sniedzās pāri Kondjūtas laukiem kā milzīga dūre, kas grasās sašķaidīt zemi. Mākoņa malas iezīmēja spoža, sudrabota mēness gaisma, kas uz mirkli izlauzās cauri mākoņiem, tad no jauna viss iegrima tumsā.