Ielas dubļos nikni ietriecās pēdējie ledus akmeņi. Līkumodams no mājas uz māju, Bleiks tālumā pie Flemberga savrupmājas durvīm Karalienes laukumā ieraudzīja divas spožas lampas. Durvis apsargāja divi sulaiņi, tērpušies sarkanās livrejās ar zeltītām tresēm. To baltās zeķes bija notraipītas ar ielas dubļiem, un lielajās koka lāpās, ko tie turēja rokās, satītas taukainas lupatas dega ar koši dzeltenu liesmu. Bleiks paātrināja soli, baidīdamies, ka vētra vēl nav zaudējusi savu bargumu un no debesīm trieksies vēl kāda bulta.
Ilgi nebija jāgaida. No visām pusēm viņam virsū brāzās vējš. Tas sacēla no peļķēm ūdeni un uzsvieda to gaisā. Pār ielu pāršāvās elektrības uzplaiksnījums. Jumtu virsmas dzirksteļoja, un debesis kļuva žilbinoši baltas. Bleiks piespiedās pie mājas mitrās sienas, un zibens bulta pagāja garām viņa sejai ar tādu spožumu, kas apžilbināja pat cauri aizvērtām acīm. Slapjais mētelis nokūpēja, cepures virsa apsvila, un sejā iesitās sarkans mirdzums. Zibens, ietriecoties zemē, saārdīja ceļu pie Flemberga savrupmājas. Abi sulaiņi, nometuši degošās lāpas dubļos, kur tās ātri apdzisa, iemuka pagrabā.
Slapjš, notašķījies un ļoti aizkaitināts Bleiks kāpa pa stāvajām marmora kāpnēm, kas veda no ielas netīrumiem spodrajā, smalkajā lorda Flemberga savrupmājā. Pie durvīm kā sargkareivji stāvēja figurālas lampas. Katra no tām izskatījās kā izgrebta no cieta metāla gabala un izgreznota ar smalku baltu, sarkanu un zilu stiklu. Tām galos bija izveidotas čūskas ķiverēs, un gaisma no resnajām vaska svecēm izstaroja caur sarkanajām kristāla acīm baisu mirdzumu. Sveču sprakšķēšana skanēja kā čūsku šņācieni. Ozolkoka durvju vidū atradās liels zeltīts klauvēklis pūķa veidolā, izkalts no viena dzelzs gabala. Lampas gaismā spīdēja rievotie spārni un zaļās dārgakmeņu acis.
Kad vētra aizplūda naktī un debesis sāka skaidroties, ziemeļos vēl skanēja neapmierināta rūkšana. Bleiks palūkojās augšup. Pirmo reizi viņš ieraudzīja savu zvaigzni ar neapbruņotu aci. No kosmosa tālēm viņam pretī mirgoja vāja gaisma un vizuļojoša aste. Noņemdams izmirkušo cepuri un nokratīdams tai no malām ūdeni, Bleiks pie sevis pasmaidīja. Abi sulaiņi rausās augšā pa pagraba pakāpieniem un, neņemdami vērā Bleika klātbūtni, aizskrēja savākt izdegušās lāpas, tad atgriezās drošībā pagrabā.
Bleiks trīs reizes piesita ar klauvēkļa rokturi pie misiņa plāksnes. Pūķis likās nedabiski silts, acis atstāja plaukstā jūtamu iespiedumu. Durvis atvēra garš, tievs virssulainis smalkos zila zīda svārkos. Viņam bija samocīta sejas izteiksme un dziļi iekritušas acis ar tumšiem lokiem, ādu klāja sīku grumbiņu tīkls.
- Doktor Bleik, viņš teica veciškā balsī, kas saskanēja ar grumbām, lords Flembergs vēlas ar jums tikties ēdamistabā, viņi jau kādu laiku gaida…
Sulainis paskatījās uz Bleiku no augšas un pamāja sekot viņam mājā.
Bleikam virs galvas gaiteni izgaismoja lustra ar svecēm. Tā viegli šūpojās, lēnām griezdamās un mezdama garas, kustīgas ēnas. Lielajā, zeltītajā spogulī Bleiks sev šķita vecāks, nekā bija domājis. Seja bija krunkaina, un mati izspūruši.
Lords Flembergs paspēra pāris soļu laukā no ēdamistabas gaitenī.
- Manu dārgo Bleik! viņš iesaucās, atglauzdams no sejas garos, sirmos matus. Es jau domāju, ka jūs aizpūtuši vētra. Diezgan iespaidīgi! Nāciet iekšā, lēdija Flemberga jau gaida.
Istaba bija spoži izgaismota. Logiem bija koka slēģi, kas neļāva aizplūst nevienam gaismas stariņam. Lēdija Flemberga sēdēja krēslā ar augstu atzveltni garā, lakotā galda galā, divu zirga garumu attālumā no durvīm. Kad Bleiks ienāca telpā, viņa nepakustējās. Bleikam aizrāvās elpa no sievietes neticamā skaistuma sniegbalto ādu izcēla violeti melns zīda tērps, sveces gaismā vizmoja glītās rokas un garais, nevainojamais kakls.
Lords Flembergs apsēdās viņai pretī otrā galda galā un pamāja Bleikam, lai tas ieņem vienīgo atlikušo krēslu līdzās viņa sievai.
- Viņai patīk sabiedrība, Bleik. Viņa gribētu jūs visus sev, Flembergs sacīja. Ja jūs beidzot esat iekārtojies, mēs varētu ēst.
Bleiks pastiepa lēdijai Flembergai roku.
- Esmu doktors Sabiens Bleiks. Ir ļoti jauki…
- Jūs varat saukt mani par Hezrīnu, doktor Bleik. Lēdija Flemberga ir pārāk oficiāla uzruna. Sieviete uzsmaidīja tam ar savām saltajām, tēraudzilajām acīm un plānajām, sarkanajām lūpām.
Bleiks apsēdās un palūkojās pāri milzīgajam lakotajam koka galdam uz vietu, kur sēdēja lords Flembergs.
- Cik skaista istaba, un tik daudz jauku lietu!
- Un visglītākā no tām ir mana sieva, atteica lords Flembergs, noklikšķinādams pirkstus.
Istabā iesteidzās divi sulaiņi, nesdami lielus sudraba šķīvjus, kuru malām plūda pāri biezi tvaiki. Viņi neveikli, ar troksni nolika šķīvjus uz galda. Tvaikiem izklīstot, Bleiks ieraudzīja ceptu kāda liela dzīvnieka galvu. Uz viņu skatījās tā blāvās, sviestainās acis. Uz otra šķīvja atradās gara, melna zivs un tai apkārt daudzi sīki, lunkani zušu mazuļi, kas locījās un kustējās kā dzīva jūra. Bleiks norija riebumu un iedomājās, kā gan viņš varētu tādus radījumus norīt, lai tie neizlēktu laukā no vēdera.
Mazākais kalpotājs noliecās pār galdu un norādīja uz šķīvjiem ar gara, asa dunča galu.
- Kuru? viņš teica zemā balsī. Es griežu, jūs ēdat. Kuru tad? viņš nepacietīgi jautāja vēlreiz.
Bleiks bija aizturējis elpu, jo nevēlējās ieelpot garaiņus no mazliet apceptās zivs un kustīgajiem zušiem. Viņš paskatījās uz kūpošo dzīvnieka galvu, nezinādams, kādam dīvainam ilkņotam radījumam tā piederējusi.
- Kas tas ir? Bleiks nogaidoši jautāja.
- Tas ir valzirgs svaigs, cepts valzirgs, vīrietis atteica lauzītā angļu valodā. Es nogriezīšu. Labākā ir mēle un acis.
- Es ēdīšu zivi, Bleiks stingri noteica.
Kalpotāja sejai pārslīdēja vilšanās.
- Zivi? viņš pārjautāja.
- Zivi! Bleiks atkārtoja, norādīdams uz zušu mudžekli, kas locījās pa garā, zvīņainā radījuma muguru.
- Mans vīrs stāstīja, ka esat kabalists. Vai maģija jums palīdz? Hezrīna vaicāja, bet kalpotājs tikmēr iegremdēja nazi zivī, ātri nogrieza no kustīgā ēdiena garu fileju un uzlika Bleikam uz šķīvja kopā ar dažiem slīdīgiem zušiem.
- Tā nav maģija, bet zinātne, atbildēja Bleiks, un viņam priekšā tika nolikts kūpošais šķīvis ar zivi un zušiem. Tumsības laiki jau sen kā ir galā. Tā ir tikai prasmīga apiešanās ar spēkiem, kurus mēs vēl neizprotam. Es ticu, pienāks diena, kad visus cilvēkiem zināmos noslēpumus izskaidros zinātne.
- Jūsu pasaulē nepaliek vietas ticībai un noslēpumainībai. Tā ir kā māksla bez mākslinieka vai mūzika bez instrumenta. Ko tad jūs varat izdarīt ar savu maģiju? Vai jūs varētu atgriezt šai zivij dzīvību? Hezrīna iedūra ar nazi valzirga acī un izskrāpēja to no dobuma.
- Visumā nekas nav bez nolūka. Pat tam, ko jūs ēdat, ir savs mērķis, bet tagad šis mērķis nez kāpēc ir mainījies. Maģija drīz atklās patiesību. Kabala pārvērš bezgalīgo par galīgu, vislielāko par vismazāko, satur visu kopā. Bleiks paskatījās uz zušiem, kas tieši tobrīd slīdēja nost no šķīvja uz smalkā, baltā galdauta, uz kura palika biezas, melnas gļotas.
- Es ticu maģijai, Sabien. Ne tā, kā jūs teicāt, bet gan kaut kam brīnumainam, kas var aizvest mūs no šīs pasaules verdzības. Hezrīna atkal iedūra dakšiņu cepetī, norāva gabalu ādas un aptina to ap dakšiņu. Mēs dzīvojam pasaulē, kur cilvēki tic visdīvainākajām lietām, bet jūs gribat to visu izskaidrot ar saprātu.