- Es vēlētos jums kaut ko parādīt, doktor Bleik. Kaut ko tādu, ko esmu turējusi noslēpumā pat no sava vecā valzirga. Ak, reiz pienāks diena, kad kāds nogriezīs viņa galvu un pasniegs to uz šķīvja! Hezrīna klusu noteica, tad piecēlās no galda un piegāja pie Bleika.
Viņš juta, kā vēderā lokās zuši. Bleiks bija pārliecināts, ka tie joprojām vēl ir dzīvi un, pirms nakts būs galā, tie izlauzīsies laukā no viņa ķermeņa.
- Man laikam vajag uz… Bleiks nomurmināja, cenzdamies runājot neatvērt muti.
- Nemuļķojieties! Vispirms es jums parādīšu kaut ko tādu, kas satrauks jūsu prātu un paplašinās iztēli.
Hezrīna saņēma negribīgo Bleiku aiz rokas un vilka viņu pāri telpai. Flembergs pat nepakustējās. Viņš zvilnēja savā krēslā, un pa zodu tam tecēja taukainas siekalas, kas pilēja uz melnajiem svārkiem.
- Kuš! sieviete teica, vilkdama Bleiku uz durvīm. Es negribu, lai viņš pamostas, šis ir mūsu noslēpums…
Bleiks baidījās no šī noslēpuma, tomēr viņu bija pārņēmusi vēlēšanās un ziņkāre, kas dedzināja sirdi. Viņš bija Hezrīnas pārņemts. Šai sievietei piemita spēks, kas robežojās ar tumsību, un dziļš valdzinājums, no kura Bleiks nespēja paglābties. Viņi bija tikko satikušies, un tomēr viņa visādā ziņā valdīja pār Bleiku. Viņš jutās kā gaļasmuša, kuru grasās aprīt milzīgs, melns zirneklis. Hezrīna ievilka to savos tīklos pret viņa gribu, tomēr viņš nespēja tai pretoties.
- Esmu pārsteigta pārjums, Sabien. Jūs neesat vienīgais, kurš mīl debesis un visu, ko tās sniedz. Arī es esmu gaidījusi šo laiku, bet cita iemesla dēļ.
Viņa saspieda Bleika kaistošo roku tā, ka viņš saviebās.
- Nedomāju, ka tā ir pareizi, Bleiks iebilda, cenzdamies atbrīvoties. Ja es būtu jūsu vīrs, es nebūtu iepriecināts…
- Es arī ne, bet tieši tāpēc tas sagādā tādu prieku. Kurš gan vēlētos līdzināties viņam? Flembergs vienmēr ir tik prognozējams, tik garlaicīgs. Bet jūs, doktor
Sabien Bleik, Karaliskās biedrības biedrs, kabalists, tagad arī atklājējs jūs liekat manam prātam kņudēt. Nāciet un paskatieties, ko esmu mums sagatavojusi!
Gaitenī no grīdas līdz griestiem sniedzās liels spogulis. Tā sudrabs vizmoja spožs un skaidrs, un sveces gaismā atspoguļojās sievietes tēls. Bleiks raudzījās uz Hezrīnas atspulgu šķita, ka viņa atrodas ārpus laika ietekmes sejā nebija neviena defekta vai grumbas.
- Aiz spoguļa atrodas cita pasaule. Vai jūs man ticat, Sabien? sieviete vaicāja.
- Es būtu muļķis, ja neticētu, Bleiks atteica, paberzēdams sarkano zīmi, kas svilināja plaukstu. Bet es esmu tikai šīs pasaules cilvēks un gribu, lai tas tā arī paliek.
Hezrīna iesmējās.
- Ieskatieties spoguļa dziļumos un pasakiet, ko jūs redzat!
Bleiks vērās blāvajā stiklā, pa kura virsmu dejoja sveces gaisma no lielās lustras.
- Vai jūs nāksiet iekšā spogulī kopā ar mani, doktor Bleik, un atklāsiet sev citu pasauli? Hezrīna jautāja, saudzīgi vilkdama viņu tuvāk stiklam.
Bleiks neko neteica, vien pamāja ar galvu un piegāja pie stikla, ticēdams, ka pēc viena soļa stāvēs tam otrā pusē.
- Nē, Sabien! Tas ir īsts spogulis! Hezrīna sacīja, pacēlusi sprūdu krāšņā, zeltītā, ar pērtiķu galvām un varžu sejām izgreznotā rāmja malā.
Bleiks ievēroja viņai pirkstā zelta gredzenu. Tā zeltītā stīpa kā komētas aste ietvēra pirksta balto ādu.
- Pirms mēs ieejam šajā kambarī, mums jāuzsauc tosts nākotnei.
Hezrīna no augstā statīva, kas stāvēja līdzās spogulim, paņēma divus lielus traukus. Vienu viņa pasniedza Bleikam un virzīja to tuvāk viņa lūpām.
- Vienā malkā! viņa noteica gandrīz čukstus. -Vienā malkā, un tad mēs kopīgi izbaudīsim nākamību.
Hezrīna pielika trauku sev pie lūpām un atlieca galvu. Bleiks skatījās, kā viņa dzer šķidrumu un tad noslauka muti ar plaukstas virspusi.
- Tagad jūsu kārta, Sabien. Ātri!
Bleiks izdzēra kausu. Divos malkos viņš bija norijis visu tā saturu. Biezais, zaļais, staipīgais šķidrums apsvilināja rīkli, padarīja stingu muti, izbīdīja acis no dobumiem un aizžņaudza balsi, gandrīz izspiežot no plaušām visu gaisu. Hezrīna pie sevis nosmējās, atvilka spoguli no sienas un lēnām atvēra milzīgas durvis uz kādu citu pasauli.
Kad robeža starp sienu un spoguli tika lauzta, gaisā pēkšņi uzvirmoja salts vējš. Bleiks juta sev apkārt aukstumu. Kaut kur tālu mājā aizcirtās kādas durvis, un kāpņu laukumā viņiem virs galvas noklaudzēja soļi. Bleiks vērās telpas tukšumā, kas vīdēja aiz spoguļa, acīm pārmeklēdams tumsu.
Hezrīna viegli piebikstīja, lai viņš iet iekšā. Šajā brīdī Bleiks ieraudzīja sīku zilas vielas veidolu, kas mirgoja tumsā. Tas vizmoja un mutuļoja kā tūkstoš zilbaltu dimantu un, bez skaņas griežoties, plivinājās trīs pēdu attālumā no viņa sejas. Neko nedomādams, Bleiks pastiepa roku, lai tam pieskartos. Roka bezpalīdzīgi virzījās uz sprakšķošās elektriskās lodes pusi.
- Liberato per mortem, noteica Hezrīna, aizgriezusies no žilbinošās gaismas.
9 hebdomada mortiumSeptiņas nāves. ( Latiņu vai.)
Ageta noņēma no rokas lielu, melnu blakti un spieda to pirkstos, līdz pašķīda sarkanas asinis. Viņa ķēra šos parazītus zem raupjās segas visu nakti, jo tie rāpoja un koda.
Kreisajā pusē gulēja māte. Viņu netraucēja pastāvīgā žurku skrubināšanās sienā, kur tās grauzās cauri javas un zirgu astru apmetumam. Tā bija visa Lemjēnas kundzes dzīve viņa nekad neatstāja istabu, kurā mitinājās kopā ar meitu. Starp garajām miega stundām viņa ēda dažādu ēdienu, ko atnesa viņas vīrs Kadmuss, un aizskaloja savas bailes no pasaules ar kvartu džina un nelielu daudzumu alus. Masīvās koka durvis bija viņas pasaules robeža, līnija, kuru viņa nešķērsoja. Tās bija necaurejamas kā pils mūris vai augsts tornis, un tām bija lielāks spēks atturēt viņu no virzīšanās uz priekšu nekā stiprākajai Spānijā kaltajai atslēgai.
Ageta tumsā notrausa saspiesto parazītu no rokas un nolaizīja no pirkstiem sīkās asins pēdas. Tām bija saldena garša līdzīgi kā pussakošļātām medus kārēm un bišu siekalām viņas atmiņās. Meitene centās aizmigt, bet žurku radītais troksnis un svelošais aukstums nepieļāva domas par atpūtu. Brigends bija pazudis iepriekšējā naktī. Viņš neatradās līdzās, lai pasargātu Agetu no tumsas trokšņiem, un nesaritinājās viņai apkārt, lai sasildītu. Meitene iztēlojās, ka suns atrodas tālu Kondjūtas laukos, kur, dzīdamies pakaļ briedim, nonācis dumbrājā. Viņa vakariņas neapēstas stāvēja priekšnamā.
Grīdas dēļi čīkstēja, un māja vaidēja. Agetai izklausījās, it kā ēka, slīgstot miegā, dziļi, ar piepūli ieelpo tā, ka izspīlējas ribas. No sveces, kas stāvēja uz džina galdiņa, pāri istabai šāvās ēnas sīkas, melnas tumsas strēmeles, kas slēpās kaktos un glūnēja gar gultas malu. Ageta nekad nebija varējusi ciest šo istabu ar brūnajām sienām un netīro koka grīdu; tajā nebija ne ērtību, ne laimes, tā bija tikai vieta atpūtai pēc garās, nogurdinošās dienas, kas pavadīta tīrot un pienesot, un staigājot pa smirdīgo Londonu.
Tālākajā istabas galā caur puspievērtajām melnajām durvīm varēja dzirdēt, kā viesi miegā krāc un kaut ko buldurē. īres māja bija pilna, viesi gulēja pat gaitenī. Vienīgā mierīgā vieta bija virtuve un lielais ādas krēsls, kuru tēvs izmantoja par gultu. To sildīja tīra un spoža uguns. Meitene ar piedurkni noslaucīja no loga mitrumu un palūkojās nakts debesīs tur, debesu augstumā, miljons spīguļojošu gaismiņu ielenkumā, mirgoja zvaigzne, kuru viņa nekad agrāk nebija redzējusi. Tās zaigojošā asinssarkanā aste iestiepās kosmosā.