Vīrietis apklusa un paskatījās uz suni, kas gulēja sarāvies kapa malā.
- Tu esi labākā stāvoklī nekā tavs draugs.
- Viņš j-j-jau bija te, Bleiks, celdamies kājās, izstostīja. Es pamodos kapā, un viņš… ē… tas… bija man virsū, miris. Baidos, ka tas piederēja manai kalponei.
- Tad esmu ieradies laikā, lai izglābtu tevi no tāda paša likteņa. Divi suņi taču nevar satilpt vienā kapā, vai ne?
Svešinieks pasniedzās lejup, satvēra Bleiku aiz rokas, ar vienu rāvienu pacēla viņu no zārka vāka un izvilka ēnainajā rīta pustumsā. Vīrietis paturēja Bleika roku, atvēra plaukstu un aplūkoja sarkano īkšķa iespiedumu.
- Kāds nelāgs apdegums! Tas nodara ļaunumu ne tikai miesai. Kur tu to dabūji? svešinieks jautāja, paskatījies uz Bleiku.
- Eksperiments. Esmu zinātnieks, tāds kā… Vai mēs varētu vienoties: mani šeit atveda nelaimes gadījums un tā laikā es apdedzināju roku? Bleiks gribēja beigt sarunu un tikt no šī cilvēka prom.
- Tu vari teikt, ko vien spēj izdomāt, bet vai tā būs patiesība? Vīrietis joprojām turēja Bleiku aiz rokas un veda viņu uz vārtu pusi. Tādā vietā kā šī labāk pārāk daudz nerunāt. Es zinu, ka mirušie klausās uzmanīgāk nekā dzīvie.
Svešais stingri turēja Bleiku aiz rokas un kopā ar viņu gāja pa ielām, garām cieši sablīvētajām mājām, kuras ietvēra Svētās Jaunavas baznīcas kapsētu. Bleiks juta, ka viņu ved uz vietu, kuru viņš bija meklējis, un ka šeit, Blekfraiersas pārpildītajos graustos, viņš radīs atbildi. Dažas minūtes viņi brida pa netīrumiem, kāpdami pāri piedzērušos klaidoņu čulgainajiem ķermeņiem. Bleiks pavērās debesīs viņa komēta vēl aizvien staroja tur, dziestošajā naktī.
Svešinieks satvēra Bleika roku vēl ciešāk.
- Tas nav tālu no vietas, kur tu dzīvo, viņš noteica, kad abi pagriezās uz Kondjūtas lauku pusi. Esmu tevi vairākas reizes redzējis Blūmsberi laukumā.
- Es arī tevi esmu redzējis, atbildēja Bleiks, domādams, ka nu ir izdevība uzzināt, kas šis cilvēks īsti ir.
Ieraugot pazīstamas vietas, Bleika pašapziņa pieauga un viņš piebilda:
- Patiesībā esmu tevi redzējis ejam un nākam visneparastākajā veidā. Man ir radies iespaids, ka tu mani novēro un ka šī satikšanās nav nejaušība.
Bleiks mēģināja izvilkt roku no svešā vīrieša tvēriena, bet tas neizdevās.
- Es novēroju daudzus cilvēkus, un mana nākšana un iešana ir gaismas triks. Ja es būtu tu, es vairāk interesētos par to, ko slēpju savā mājā, nekā par to, kas mani novēro. Svešinieka balss kļuva zemāka, un ik vārdā skanēja skaidri jaušami draudi.
- Es neturu mājās neko tādu, kas būtu uzmanības vērts. Tikai zaglis varētu mani nodarbināt ar tādām runām. Bleiks atkal mēģināja izrauties, bet viņi palika kā sasieti kopā ar neredzamām saitēm, kuras nevar pārraut.
- Kad mūsu ceļi šķirsies, tad tas tā būs, sacīja svešinieks. Bet pašreiz, doktor Bleik, mums priekšā kopīgs ceļojums, un to ir noteikusi zvaigzne, kuru tu katru nakti vēro.
- Zvaigzne? Es nezinu nekādu zvaigzni. Esmu astronoms, kabalists. Es meklēju patiesību.
- Tu esi muļķis un diletants un, ja turpināsi nodarboties ar savu maģiju, tad apdedzināsi ne tikai roku. Tu ieliki roku pūķim mutē, un tā gandrīz aizcirtās. Vīrietis satvēra Bleiku aiz svārku apkakles un ar vienu roku pacēla no zemes tā, ka tas karājās gaisā kā bendes rokās. Esmu tevi vērojis ilgu laiku, Sabien. Dažkārt tu man esi sagādājis lielu prieku, bet tagad tava dumjība dzen mani izmisumā. Tomēr tavs liktenis ir paša rokās, bet virve jau savelkas tev ap kaklu un…
Vīrietis apstājās un ieklausījās skaņās, kuras dzirdēja tikai viņš.
- Drīz, Sabien, lamatas aizkritīs un tu karāsies citā kokā.
- Kā tu mani pazīsti? Bleiks jautāja, rīstīdamies no ciešā rokas tvēriena.
- Es pazinu tavu tēvu un varu teikt, ka esmu jūsu dzimtas sargs, svešinieks ātri noteica, nolaizdams Bleiku zemē.
- Vai manam sargam ir arī vārds?
- Tu vari mani saukt par Ābramu Rikardsu. Šis vārds man ir labi kalpojis, un tu to sapratīsi. Ābrams, pirms uzlika tumšās brilles, vēlreiz ieskatījās Bleikam acīs. Es netērēju laiku cilvēkiem, tāpēc nesagādā man vilšanos, Sabien. Neesmu no tiem, kam drīkstētu likt vilties pat domāsi Man ir savs veids, kā tikt galā ar cilvēkiem, kuri to uzdrošinās.
Bleiks atkāpās no sava sarga un skatījās mīkstajā Kondjūtas lauku zemē. Tur viņš stāvēja notrieptos zābakos, kapa dubļiem klātās drēbēs, norautu svārku apkakli, ar sāpēs pulsējošām roku locītavām. Ābrams bija garš, tīrs un kārtīgs. Viņa melno svārku zeltītā apmale vizmoja pirmajā rīta gaismā. Pāri laukam Bleiks dzirdēja skaļu sarunu. Ābrams ļāva viņam dažus mirkļus padomāt, iesūkt sevī pēdējās nakts dzirkstis pirms sastapšanās ar saules gaismu.
Tad Ābrams pagriezās un sāka ātri iet skaņas virzienā. Tur, no saules pielieto lauku tālākās malas, vējš nesa pāri klajumam skaļas balsis. Bleiks sekoja, nezinādams, kāpēc un kas viņu sagaida. Tālumā doktors saskatīja divus mazus bariņus. Cilvēku garās ēnas krita izkaltušajā mālā un zāles kumšķos. Bleiks ātri saprata, ka viņa priekšā norisinās duelis. Viņš dzirdēja, kā sekundanti skaļi strīdas un pieprasa atvainošanos.
Duelanti drūmi stāvēja muguru pret muguru, iegrimuši dusmās un nevēlēdamies atzīt savu vainu. Pistoles bija pielādētas, uzvilktas un paceltas pret debesīm. Tika nomērīti soli uz takas, no kuras vienam ceļš vedīs nāvē vai nu muižniekam ar garajiem, raupjajiem matiem un lauku svārkiem, vai arī dendijam ar iepūderēto parūku un nokrāsotām sarkanām lūpām. Bundzinieks sāka sist lēnu bēru ritmu. Tas kā čuksti atbalsojās pret augsto, balto māju sienām lauku dienvidu malā.
Sekundants baltās zeķēs un garā parūkā izsauca soļus:
-Viens… divi… trīs…
Pie katra skaitļa Ābrams paspēra garu soli, ikviens no tiem bija trīs jardus garš. Bleiks nevarīgi sekoja aizmugurē, cenzdamies turēties viņam līdzi.
-Astoņi… deviņi… desmit.
Sekundants apstājās un aizklāja seju rokām, nevēlēdamies redzēt sava kunga likteni. Abi vīri austošajā rīta gaismā pagriezās viens pret otru. Dendijs parūkā drudžaini notēmēja, viņa roka trīcēja. Jauneklis aizvēra acis un izšāva. Sausais pulveris stobrā uzliesmoja, aizdedzinot šāviņu un izsviežot svina lodi no stobra cauruma. Muižnieks stāvēja, stingri nostājies, un gaidīja. Lode pašāvās garām viņa galvai un, aizlidojot prom, nokaucās.
Kad šāviena troksnis atbalsojoties aizplūda, iestājās ilgs klusums. Dendijs atvēra acis un paskatījās. Muižnieks viņa priekšā pacēla pistoli un ilgi, mierīgi tēmēja. Neviens nepakustējās, tikai pār jaunā, franču zīda svārkos un kreklā ar švītīgām aprocēm tērptā vīrieša izkrāsotajiem sārtajiem vaigiem sāka plūst asaras.
Nē! iekliedzās Ābrams.
Viņš lieliem soļiem ātri piesteidzās pie muižnieka, gribēdams apturēt šāvienu.
Ar vieglu pirksta kustību mēlīte tika nospiesta, un atskanēja blīkšķis. Dendijs saķēra krūtis. Viņa ķermeni pārņēma karstuma vilnis, un zaļajā zālē pašķīda košsarkanas asinis. Trieciens pasvieda viņu gaisā un tad nometa zemē.
Ābrams pieskrēja pie cietušā, pacēla viņa pūderēto seju no iesārtās zemes. Viņš ielūkojās tā nedzīvajās acīs. Tās bija iekrāsotas ar melnām acu ēnām, kas saskanēja ar uzkrāsoto skaistumpumpu uz kreisā vaiga.
- Cilvēk, viņš ir miris! Liec viņam mieru! iesaucās muižnieks, izlīdzinādams savus biezos lauku svārkus un noslaucīdams no krūtīm karstos stobra aizbāžņa pelnus. Otrā rokā viņš turēja kūpošo pistoli un dauzīja to pret biksēm, lai iztīrītu pulvera paliekas. Viņš zināja šī aizvainojuma cenu un samaksāja par to ar savu dzīvību. Varbūt esmu no ziemeļiem, bet nekad neatļaušu sev darīt pāri.