- Vai tas bija tā cilvēka dzīvības vērts apmierināt tik banālu vajadzību? Ābrams jautāja, nometies ceļos pie mirušā.
- Mēs tā darām. Jums, ārzemniekiem, to nekad nesaprast. Vīra gods ir vairāk vērts par viņa dzīvību. Man ir savs lepnums, un par to es esmu gatavs mirt. Jautājums bija viņš vai es, un mana pistole uzvarēja.
Muižnieks atdeva pistoli sekundantam un aizgriezās.
- Un jūs aiziesiet un atstāsiet vinu žurkām un suņiem, lai tie apgrauž viņa kaulus? Ābrams uzkliedza.
Muižnieks pagriezās un paskatījās uz Ābramu.
- Vai tu, francūzi, gribi dabūt to pašu, ko viņš? Mans pulveris ir sauss, un esmu pārliecināts, ka viņš atstās tev savu pistoli un novēlējumu. Viņš bija ģeķis, izkrāsots švauksts, traks āksts, kas vairāk domāja par lūpu krāsu nekā par dzīvi. Viņš bija aizvainojums cilvēcei.
Bleiks skatījās uz viņiem kā pienaglots. Nu viņam bija iespēja izglābt savu sargu, bet viņš nespēja neko citu kā vien skatīties uz Ābramu, kurš bija nometies ceļos pie līķa.
- Svins var samaitāt dvēseli, bet Viņš, kurš dod mums dzīvību, spēj remdēt šo kaisli, Ābrams asi atteica muižniekam, kurš lepni tīksminājās par mirušo.
Un tad Ābrams atrāva vaļā mirušā cilvēka kreklu, iegremdēja roku tam krūtīs, apaļajā brūcē, un virzīja to vēl dziļāk. Bleiks skatījās, kā Ābrams satausta ar pirkstiem visdziļākās ķermeņa daļas un tad izvelk roku no asiņainā dobuma, paceļot mirušo švītu no zemes. Ar skaļu šļakstienu asinis izsūcās no dziļā ievainojuma un sāka burbuļot.
Piepeši Ābrams izrāva roku no brūces. Viņš turēja pirkstos lielu, apaļu vara lodi, kas bija sadragājusi dendija krūtis, un pasvieda to muižniekam.
- Savāc savu indi un pārvērt to zeltā! Nāve ar to nebeigsies! Ābrams apklusa un pavērās apkārt.
Bleiks stāvēja kā zemē iemiets. Abi sekundanti neticīgi nolūkojās, kā Ābrams saspiež labo roku cietā dūrē un triec to dendijam krūtīs.
- Dzīvību! viņš iekliedzās tik skaļi, cik vien spēja. Skaņa satricināja zemi, uz kuras viņi stāvēja, un atbalsojās cauri cilvēku ķermeņiem. Dzīvību šim cilvēkam, nevis nāvi!
Ābrams satvēra mirušo, pacēla to no zemes un nostādīja uz kājām. Gaisā izplūda degošas miesas dvaka. Vaļējais krūšu ievainojums svaigajā rīta gaisā sāka piepildīties ar sēra tvaikiem.
Muižnieks paķēra no sekundanta zobenu.
- Tā ir burvestība, un jūs abi esat pelnījuši nāvi.
Ābrams ar vienu roku turēja ķermeni paceltu uz augšu.
- Paliec, kur esi, skvair, citādi tu saskarsies ar manām dusmām!
Muižnieks nepakustējās. Viņš iedūra zobena galu zemē tā, ka asmens izlocījās, un sāka kaut ko pie sevis murmināt.
Ābrams ieskatījās mirušajam acīs.
- Ir pienācis laiks dzīvot, viņš ātri noteica, atlaizdams to vaļā. Visi stāvēja klusu, neviens neuzdrošinājās pakustēties. Mironis šūpojās uz priekšu un atpakaļ. Neklausies viņa stenēšanā! Tu vari būt dzīvs un nodzīvot mūžu līdz galam.
Tad miroņa acis atvērās un viņš paskatījās uz Ābramu. Jaunais vīrietis sāka klepot un rīstīties, spļaudams uz sava slepkavas pusi asinis. Viņš noklepojās vēlreiz, vēl skaļāk, un šļupstošā balsī mēģināja runāt.
Ar vienu ātru kustību muižnieks izrāva no zemes zobenu un cirta ar to dendijam. Ābrams notvēra asmeni rokā un stingri saturēja.
-Viņš ir dzīvs. Un nekas, ko tu teiksi vai darīsi, nespēs vēlreiz atņemt viņam dzīvību. Tavs gods ir nosargāts, bet pār tavu sirdi vēl aizvien valda lepnums. Viņš cieši turēja zobenu un centās atbrīvot to no muižnieka tvēriena. Tagad ej! Sī ir dzīvības vieta, bet tavs ķermenis ož pēc nāves. Ej!
Ābrams izņēma zobenu muižniekam no rokas un i
nometa to zemē.
- Par to tu man elli redzēsi! muižnieks iekliedzās, dodamies prom un pamādams sekundantam. Neviens cilvēks vai dzirdi? nav izdarījis ko tādu un palicis dzīvs. Kas tu, pēc tavām domām, esi?
- Es esmu tas, kas' esmu. Un tas ir viss, kas tev jāzina, atteica Ābrams. Un elle man ir pazīstama vieta.
Viņš uzlika vienu roku dendijam uz krūtīm un piespieda to pie ievainojuma.
- Kas attiecas uz tevi, mans izkrāsotais draugs, tava dzīve nekad vairs nebūs tāda kā agrāk.
Ābrams pavērsās pret Bleiku, kurš stāvēja mēms un vēroja, kā uzplaukst rīts, tad pārlaida skatienu Kondjūtas laukiem un redzēja, ka sapulcējies ļaužu pūlis.
- Te nav nekā, ko redzēt, Ābrams iesaucās. Tikai neveiksme un cilvēks, kurš neprot šaut.
Dendijs satvēra Ābrama plecu un, slaucīdams no mutes asinis, nočukstēja:
- Es zinu, kas tu esi, un nekad to neaizmirsīšu.
11 noslēpums
Kad Ageta pamodās no saraustītā miega, viņai prātā joprojām bija Zilādainā Denbija tēls. Rudens saule vārgi spraucās cauri viņas guļamistabas netīrajam stiklam. Agetas māte bija nomodā un brokastoja. Viņa gulēja, atstutēta spilvenos, netīrā baltā naktsmice bija pa pusei nokritusi pār seju. Māte plikšķināja pa palagiem un braucīja no gultas maizes drupačas.
- Tu vēlu esi piecēlusies, Eta, viņa sacīja ķērcošā balsī, kāda varētu būt sievietei, kas par viņu divreiz vecāka. Lemjēnu māte bija nodzīvojusi četrdesmit gadus un nodzērusi lētajā džinā divreiz vairāk. Tu drīz būsi vajadzīga Bleikam un arī tēvam, sieviete teica un ierāva malku no pudeles, kuru auklēja rokās kā bērnu. Pacēlusi to rokās, viņa kaut ko nomurmināja.
- Viņi var pagaidīt, Ageta atbildēja, atglauzdama no sejas garu matu šķipsnu. Man kaut kas ir jāizdara -jāapmeklē kāds draugs.
Meitene izlēca no gultas pilnīgi apģērbusies, cenzdamās neskatīties uz krunkaino blāķi, kas bija viņas māte.
- Kad es atgriezīšos, tu vēl būsi tepat, vai ne? Ageta, iedama uz durvīm, sarkastiski noprasīja. Nedari neko tādu, kas tevi varētu pārāk nogurdināt! Galu galā tēvam taču ir bezgala daudz laika, lai aprūpētu tevi un apsaimniekotu māju.
- Tēvs zina, ka esmu slima. Viņam ir zelta sirds. To sauc par mīlestību, varbūt arī tev vajadzētu izjust šīs jūtas, Lemjēnu māte uzkliedza meitai.
Ageta juta, ka domas sagriežas. Visam viņas ķermenim izplūda cauri saltums.
- Es zinu, ka esi slima, bet ne tādā veidā, kā tu domā. Kas attiecas uz mīlestību šajā ģimenē to nepazīst.
Meitene aizcirta guļamistabas durvis un izgāja garajā gaitenī, kur uzmeta skatienu tumšajām kāpnēm. No Zilādainā nebija ne miņas, tikai uz grīdas, sprauslādams un krākdams zem saviem garajiem svārkiem, gulēja kāds īrnieks. Tā dubļainie, melnie zābaki pie katra krāciena noraustījās. Meitenei pār muguru pārskrēja aukstas tirpas, un domas aizveda viņu atpakaļ pagātnē. Viņa iedomājās par vientuļo, važās iekalto Tegatusu. Ageta pasmaidīja, cerot, ka tas kaut kā viņu redz un ka pienāks diena, kad viņš kļūs brīvs. Ageta juta eņģelim līdzi. Meitenei likās, ka tas ir viņas likteņa biedrs, ka arī vinu saista ķēdes, no kurām nekad nebūs iespējams atbrīvoties.
Gaitenī atbalsojās troksnis no virtuves un izrāva Agetu no domām. Viņa skrēja lejā pa koka kāpnēm, cik skaļi vien spēja, cerot, ka troksnis aizbaidīs no domām spokus. Meitene iebrāzās virtuvē, kur Sarapuks sēdēja galda galā kā liels, melns putns. Ienākdama telpā, viņa viegli pasmaidīja un nodrebēja, it kā viņš būtu sapurinājis savas neredzamās spalvas.