Выбрать главу

-   Es… es varu jums to dabūt, Ageta klusu noteica.

Tadeušs pacēla acis.

-   Man? Tu vari to dabūt man? Atnest to atpakaļ pie Tadeuša? Viņš pasmaidīja ar aizrautīgu, bērnišķu smaidu. Pie kā tā atrodas?

-   Tā pieder manam kungam Sabienam Bleikam…

-   Tā pieder man! Tadeušs nikni atkliedza. Tā ir mana grāmata, vienmēr ir bijusi un būs! Bleiks ir zag­lis, viņam uz to nav tiesību!

Viņš trieca ar dūri pa izbalējušā ozolkoka galda malu kā izlutināts bērns, kas ķildojas par saplēstu rotaļ­lietu.

-   Es varu to atgūt, un, ja tā tiešām ir jūsu, tā nebūs zagšana. Varētu mēģināt to atnest jau šonakt.

Pēkšņi Agetai ienāca prātā tumša doma par Inigo sānielu un radījumu, kurš bija viņu tur notvēris.

-    Un tu to izdarīsi man? Tadeušam? viņš klusu jautāja, pagriezies pret meiteni.

-   Man vajadzēja jums to izstāstīt, Tadeuša kungs. Šo noslēpumu ilgāk nebija iespējams glabāt. Tik daudz kas ir mainījies.

-   Sis noslēpums nesis tavam labajam draugam tik daudz prieka. Nemorensis ir īpaša grāmata, tā ir pārāk laba doktoram Sabienam Bleikam. Ja tu varētu man to atnest atpakaļ, es tevi bagātīgi atalgotu.

-   Es to darīšu mūsu draudzības vārdā, nevis kaut kā cita dēļ. Ageta sāka atkāpties uz durvīm, pastāvīgi lūkodamās apkārt, vai netiek novērota. Ja varēšu, tad atgriezīšos šonakt. Atstājiet durvis neaizslēgtas, un es mēģināšu atnest grāmatu.

-   Bet es pagatavošu vakariņas. Banketu, kādu tu nekad neesi redzējusi. Mēs atzīmēsim zelta rītausmu. Veikalnieks pavadīja meiteni līdz durvīm. Sī ir īpaša diena, un tu esi padarījusi Tadeušu par laimīgu cilvēku.

Ageta apstājās pie durvīm un paskatījās uz viņu.

-   Vai ticat, ka mirušie var atgriezties un jūs vajāt? meitene, savilkusi pieri, vaicāja.

-   Es baidos tikai no dzīvajiem, Tadeušs atbildēja.

Mirušie ir miruši. Man ar viņiem nav nekādu darīšanu, un viņiem ar mani arī ne.

-   Vai jūs kādreiz esat redzējis spoku? Ageta neat­laidās.

-   Esmu redzējis daudz ko ļoti savādu, bet spoki ir domāti mazu bērnu biedēšanai. Atceries, ka prāts var izspēlēt ar tevi jokus un acis bieži mūs muļķo! Es tam noticētu tikai tad, ja kāds atgrieztos no miroņiem.

Ageta nospieda durvju rokturi. Ietrillinājās zvaniņš, un iekšā no Londonas tilta ielauzās rīta dzestrais gaiss. Meitene jutās apmulsusi par savu nodevību un solījuma laušanu, un tomēr bija tik labi.

Ageta pārlūkoja tiltu un pūli, kas vēl aizvien drūzmē­jās pie kafejnīcas durvīm. No svešinieka melnā nebija ne miņas, garajā notekā, kas stiepās visa tilta garumā, gulēja tikai milzīga beigta žurka ar izlauztiem zobiem. Meitene izgāja no veikala un pamāja Tadeušam, lai viņš aizver durvis.

Veikalnieks noraudzījās tai pakaļ caur biezām, vecām brillēm, līdz viņa pazuda skatienam. Pāri til­tam aiz Agetas gāja akls ūdensnesējs ar mazu koka mučeli, kas bija uzsieta tam uz muguras. Viņš gāja aiz resna ēzeļa, kas līkumoja starp ielas mēsliem. Tadeušs pārliecinājās, ka ir viens, tad pagrieza durvju atslēgu un nolaida logiem priekšā slēģus.

Domāju, ka man to vajadzētu izdarīt, viņš lepni noteica, tad pagriezās un devās uz pagraba durvīm.

Tadeušs kāpa pa garajām koka kāpnēm, kas zem viņa smaguma čīkstēja un stenēja. Kāpnes aizveda viņu dziļi pie tilta pamatnes un tālāk tumsā. Visapkārt mutuļoja paisuma viļņi, sitoties pret resnajiem akmens stabiem, kas noturēja veikalus un mājas uz tilta, aug­stu virs ūdens.

Grāmattirgotājs paņēma no statīva lampu un pacēla to sev virs galvas. Maigo, silto mirdzumu aprija dziļais, melnais bezdibenis, kas pavērās viņam priekšā, pakā­pieni veda arvien dziļāk un dziļāk. Beidzot viņš nonāca pie koka durvīm, kurās bija iesistas simts naglas. Pie tām karājās kaķa galvaskauss, piesiets ar sārtu lenti, kas paņemta no bērna cepurītes.

Tadeušs pagrūda durvis, un tās atvērās, pazuzdamas sienā. Aiz tumsas un ēnām atradās liela akmens telpa. No katras plaisas sienā spiedās laukā zaļas aļģes. No griestiem pilēja brūnais Temzas ūdens, kas gariem straumes pirkstiem plūda pa grīdu.

Veikalnieks aizvēra aiz sevis durvis un aizstūma trīs aizbīdņus. Telpā atradās vienīgi liels koka krēsls, augsts misiņa svečturis un resns dzelzs riņķis, kas bija iekalts centrālajā akmenī un bija pietiekami stingrs, lai noturētu tūkstoš zirgu. Tadeušs atkrita krēslā un pavērās apkārt, pie sevis smaidīdams.

-   Parādies! viņš iesaucās, izbraucis ar pirkstiem caur matiem. Man nav laika gaidīt visu dienu, bet mums jāparunā.

Atbildes nebija, tikai augstu virs galvas brāzās ūdens.

 --

Telpas kaktā no akmens grīdas izcēlās zila dūmaka. Tadeušs varēja samanīt gara, balta pleca kaula aprises un trīs asinīm notrieptas ribas, kas plivinājās gaisā.

-   Hoc est corpus meum! Tadeušs izsaucās vēlreiz. Neliec man gaidīt, es gribu ar tevi runāt. Ātri! Viņš piecirta kāju kā izlutināts puišelis.

Gars sāka pieņemt veidolu. Lielajam, muskuļotajam rumpim, kas bija klāts ar zilu ādu, pievienojās rokas. Radījums savienojās kopā no tumsas un pagriezās pret Tadeušu.

-   Beidzot! viņš noteica, kad rēgs bija pilnīgi izvei­dojies. Man tev ir darbiņš. Kāda jauna meitene. Viņai kabatā ir Ormuza kristāls, tā ka tu vinu redzēsi. Seko viņai un tiec galā ar katru, kas mēģinās viņu atturēt atnest man Nemorensis. Man vajag, lai viņa šonakt atgriežas pie manis, tā ka uzmani, lai viņu nenoķer. Vai saprati, Zilādainais?

Zilādainais Denbijs vērās viņā ar melnajiem, tukša­jiem acu dobumiem. Viņam pār seju pārslīdēja čūska, ielīda mutē un parādījās laukā pa nāsīm.

-   Ar prieku, Tadeuša kungs! Vai pēc tam es varēšu viņu nogalināt? Zilādainais jautāja piesmakušā, skumjā balsī.

-   Vēl ne, viņa man vēl ir ļoti noderīga. Un, mirkli padomājis, Tadeušs piebilda: Es pieņemu, ka tu esi tas spoks, par kuru viņa jautāja.

-   Man vajag viņu redzēt, atkal atgriezties tajā mājā… rēgs elsoja, bet čūska tikām ložņāja pa viņa seju iekšā un ārā. Tā bija pēdējā vieta, ko es redzēju kā cilvēks, pirms…

Rēgs apklusa, un ādas krāsa no dusmām kļuva tum­šāka.

-   Tagad man uzlikts lāsts staigāt pa šo pasauli kā garam, bet Kadmuss Lemjēns bauda dzīvi. Vienu gan es zinu vina nekad vairs nelūkosies acīs savam sunim.

Tas kvieca kā kucēns pēc mātes.

-   Tu uz visiem laikiem esi saistīts pie manis ar saviem trim zobiem un nocirsto pirkstu, atteica Tade­ušs.

Viņš izņēma no vestes kabatas samta maisiņu un pagrabināja tā saturu Denbija rēga priekšā.

-   Un kad tu mani atbrīvosi? Denbijs jautāja. Esmu tev labi kalpojis jau gadu un vienu dienu un aizkapa dzīvē izpildījis, ko tev solīju.

-   Burvestības nav domātas tam, lai tās lauztu, Den­bija kungs. Es apsolīju tev ķermeni, lai tu varētu izdzī­vot savu dzīvi, ko tik spēji aprāva pakāršana. Tadeušs akurāti ielika maisiņu ar kauliem atpakaļ kabatā. Vai nebūtu jocīgi tev piešķirt Kadmusa Lemjēna vai Bleika ķermeni? Tu varētu izvēlēties, kādu dzīvi gribi, saldo dzīvi Londonas īres mājā vai izsmalcinātību Blūmsberi laukumā. Tu varētu soļot kā dendijs ar krāsotām lūpām un šokolādes garšu uz mēles. Tu pat varētu turēt mājās čūsku…

12 dzīvam būt

Lielā misiņa lampa laistījās septiņdesmit sveču gaismā, kas sildīja Blūmsberi laukuma 6. mājas gaiteni. Malakinas kundze iededza beidzamo dakti, tad lēnām gāzelējās lejā pa kāpnēm kā pārbarota pērtiķiene un iegremdēja liesmojošo degli sveču spainī. Bleiks rīta istabā soļoja uz priekšu un atpakaļ, kodīdams nagus, bet īzaks Bonhems sēdēja lielajā atpūtas krēslā, saņē­mis galvu rokās.