- Tās varēja būt manas beigas, Bleiks sacīja, pēkšņi vienā mirklī apstājies, lai pārbaudītu aizkaru un paskatītos laukā pa logu, vai kāds viņu nenovēro. Es vairs nezinu, kur meklēt patiesību. Spriežot pēc pagājušās nakts, mana dzīve ir kāda gandrīz traka cilvēka rokās, un, ja tas, ko es redzēju šorīt, ir patiesība, tad mana zinātne nav nekā vērta, tā neatbild uz jautājumiem, uz kuriem, man šķiet, sen jau ir atbildēts.
Bleiks, staigādams pa istabu, trieca ar dūri pa sienu.
- Es esmu lamatās, Bonhem. Esmu kā muša, kas notverta zirnekļa tīklā, un zirneklis grasās izsūkt visas manas asinis… Tādu problēmu nu gan es neparedzēju! Viņa ir tik žilbinoša, ka es neuztraucos par to, kas ar mani notiks. Es pat varētu piekrist visam, ko šī sieviete perina, lai tikai varētu sēdēt viņai pie kājām un raudzīties acīs.
- Cilvēk, tu esi noburts! Vai tad tu nesaproti, ka viņa tevi kaut kā ir apbūrusi?
- Tas nekas, īzak. Tas, kas notika tajā istabā, ir mainījis manu skatījumu uz dzīvi. Es esmu nodarbojies ar nepareizajām lietām, Bleiks turpināja, skatīdamies uz acs formas ievainojumu sev rokā. Gadiem esmu meklējis kabalā patiesību, atbildi uz pasaules problēmām, izdevību paveikt ko labu. Es atstāju novārtā vienu sevi. Tagad vēlos dzīvot sev.
Bleiks pastiepa roku, lai Bonhems to varētu redzēt.
- Paskaties, draugs! Lūk, ko man atstāja lēdija Flemberga. Iešāva man tā, it kā katram muskulim izbrāztos cauri uguns. Es jūtos dzīvāks nekā jebkad agrāk, un visas manas domas aizņem atmiņas par viņu.
- Apdegums? Triks, apslēpts elektrometrs, lai iepotētu tevī kaut kādas jūtas. Bonhems ātri iebāza roku svārku kabatā. Hezrīna Flemberga ir savāda sieviete, bet vai ragana?
Bonhems palūkojās uz atvērtajām durvīm.
- Šai mājai ir ausis, viņš klusu noteica, un Malakinas kundze ir pazīstama ar savu lielo muti.
Bonhems paberzēja plaukstu pret žaketes kabatas biezo kokvilnas audumu un juta, ka viņā sāk dīgt greizsirdības sēkla.
- Kas tad iepriekšējā naktī notika tāds, kas izmainīja tavu dzīvi? Bonhems jautāja, gandrīz smakdams no domas, ka Bleiks pavadījis kādu nozīmīgu mirkli kopā ar lēdiju Flembergu.
- Tur jau tā lieta, ka es nezinu. Bleiks pārtrauca soļot pa istabu un apstājās pie uguns. Es neko nespēju atcerēties. Viss, ko zinu, ir tas, ka mani aprija skaidras, baltas gaismas lode, kas spīdēja man cauri tā, ka es varēju redzēt savu roku kaulus. Pēc tam iestājās pilnīga tumsa. Es pamodos kapā ar beigtu suni līdzās un…
Viņš palūkojās uz plaukstu.
- Tas cilvēks, kurš man sekoja… Viņš mani atrada, izcēla no kapa, bet tas vēl nav viss, Bleiks satraukti stāstīja. Es redzēju, kā viņš atdzīvina dendiju, kuru duelī nošāva kāds vulgārs puisis no ziemeļiem. Atgrieza dzīvē ar visām asinīm, sviedriem un asarām.
- Vai tu esi pārliecināts, ka viņš bija miris?
- Tikpat miris kā suns, ar kuru kopā es gulēju kapā. Un viņš atdzīvojās, kļuva tikpat dzīvs kā tu tādu maģiju, burvestības spēku es nekad agrāk nebiju redzējis. Arī tas vēl nav viss. Bleiks viegli pievēra lielās ozolkoka durvis. Vīrs, kurš bija man sekojis, nosauca sevi par Ābramu Rikardsu, un viņš izteicās, ka šajā mājā ir kaut kas tāds, no kā man jābīstas.
- Tu dzīvo šeit, kopš māja ir uzcelta, un pārzini katru tās akmeni. Tas cilvēks ir muļķis.
- Viņš var būt viss, tikai ne mulkis. Es sāku domāt, ka viņam ir taisnība. No rīta viņš solīja atgriezties. Viņš teica, ka varot sniegt atbildi uz jautājumu, kas deg man sirdī.
- Mums visiem ir kādi jautājumi. Viņš ir jokdaris, kas spēlējas ar tavu iztēli. Viņš atnāks, lai nozagtu visu tavu sudrabu, un tad izgaisīs naktī. Šādam cilvēkam nevar uzticēties.
- Es uzticējos lordam Flembergam, bet viņš ir apsēsts ar domu par jaunas Jeruzalemes radīšanu un Londonas atbrīvošanu no visiem vazaņķiem, draņķiem un nabagiem. No lorda teiktā es sapratu, ka viņa draugi izraisīja Lielo ugunsgrēku. Bleiks apklusa un paskatījās uz Bonhemu. Nedomāju, ka viņi gribēja iznīdēt tikai žurkas. Komēta izdarīs to viņa vietā lords Flembergs vēlas, lai cilvēki mirtu un Londona tiktu sagrauta. Un tad viņš un viņa draugi varēs darīt, ko gribēs.
- Tu droši vien saprati to visu jau iepriekš, Bonhems klusu noteica. Šajā pilsētā valda Flembergs un viņa draugi. Tu taču nedomāji, ka mūsu zemi pārvalda karalis un parlaments? Mūsu dzīve ir Flemberga rokās, un karalis danco pēc viņa stabules un pat netiek ielūgts uz viņu sapulcēm.
- Esmu tādas baumas dzirdējis, bet biju domājis, ka tās ir kafijas tantiņu runas, Bleiks atbildēja.
- Varbūt, bet patiesība ir tāda, ka mūsu ikdienas dzīve ir viņu rokās, sākot no labības cenām un beidzot ar to, ko mēs lasām London Chronicle. Viņiem ir vairāk varas nekā visai tavai maģiskajai zinātnei. īstais karalis ir tas resnais nezvērs Flembergs, un Hezrīna ir vina karaliene.
Bonhems piecēlās no krēsla un, piegājis pie loga, paglūnēja pa spraugu aizkaros. Viņš pārlūkoja laukumu.
- Nu, šodien tevi nenovēro, viņš noteica. Vismaz pagaidām ne.
Katra zvaigznes stara galu iezīmēja akmens stabs. Zvaigzne bija izkalta kambara akmens grīdā. Velvēto jumtu izraibināja sīki gaismas punkti, un akmens alas augstākajā punktā metāla paliktnī, kas bija piekārts pie griestiem resnā zelta ķēdē, dega eļļā mērcēta auduma bumba, veidojot augstajos griestos ņirbošas ēnas.
Zemu apakšā, zvaigznes staru galos, sēdēja četras figūras dažādu radījumu maskās, viens no krēsliem bija brīvs. Punktus savienoja plats zelta aplis, kura vidū atradās augsta māla figūra. Radījumam bija plēvainas, sānos iespiestas rokas un seja no ozola lapām.
- Mēs nevaram viņu ilgāk gaidīt, noņēmis no galvas kapuci, teica vīrietis lapsas maskā. Ir parādījies mēness, un tas, kas mums jādara, ir jāpaveic šonakt.
- Mums ir tikai četri zvaigznes stari, klusā balsī iebilda tīģera maska, neērti grozīdamās krēslā. Vai mums pietiks spēka šonakt veikt tādu burvestību?
- Ir tikai viens veids, kā to uzzināt, nosēca vecišķa balss no sermuļa galvas. Ja mēs veiksim burvestību un tā iedarbosies, tad būsim piebūruši to radījumu mēs redzēsim to savām acīm, tieši šeit un tūliņ.
- Tad sāksim! pūces galva ierunājās asā tonī.
Lapsas maska lēnām piecēlās no krēsla un piegāja
pie māla figūras. Rokā tā turēja mazu sudraba kārbiņu ar pērļotu vāku. Iedama maska pagrieza vāciņu, atmeta pār plecu apmetni un ielika vāciņu svārku kabatā. Tad tā izņēma vairākus cilvēka nagus un uzmanīgi ielika tos pirkstos māla figūrai.
- Ar šo kaulu tas piešķirs tev dzīvību, maska noteica, nostājusies figūrai blakus un uzlikusi tai uz aukstā, mitrā pleca roku.
Sermuļa maska piecēlās no sēdekļa un piegāja pie radījuma vienlaikus ar pūci un tīģeri. Viņi ietvēra to lokā un staigāja apkārt pretēji saules kustības virzienam, garāmejot katrreiz aizskardami tā galvu un seju.
Sermulis iebāza roku mazā ādas maisiņā, kas karājās tam kaklā, un izvilka divas zelta monētas, tad pagriezās pret radījumu un ielika tam katrā acu dobumā pa monētai.
- Vainas monēta, nozagta viņam no kabatas. Alķīmiķu noburta, tā tagad ir elements, kas piešķirs tev redzi. Sermuļa roka, to darot, trīcēja.
Tagad savukārt apstājās tīģera maska. Tā novilka apmetni un noplivināja sev virs galvas, pārklājot sevi un radījumu ar biezu samta apsegu. Šķita, it kā viņa vēlētos, lai pārējie to neredz, un gribētu, lai tās dāvana radījumam paliek noslēpumā tīta pat viņas biedriem.