- Es piešķiru tev dzīvību. Mana elpa būs tava elpa, mana asins būs tava asins. Redzi par mani, mīli mani ar visu savu sirdi, vienmēr dari, ko es saku… Maska piespieda muti radījumam pie lūpām un, iepūzdama tam elpu, maigi noskūpstīja. Sekaris, zemes radījum, klausies manī!
Viņa uzplikšķināja ar rokām tam pa seju. Apmetnis ātri noslīdēja uz grīdas. Viņas maska bija notriepta ar zaļiem dubļiem, lūpas noziestas ar krāsu.
- Manas asinis būs tavas asinis!
To teikusi, tīģera maska izvilka no kabatas mazu sudraba nazīti un nogrieza sev pirksta galu. Asinis lija no brūces uz grīdas un pulsēdamas apšļāca radījumu.
- Tev ir jādzīvo, sekaris, jāstaigā pa cilvēku sapņiem un jāmājo prāta tumšākajās vietās.
Un viņa noskaitīja:
- Dubļi, asins un kauli.
Kritušā elpa lai nestu akmenim dzīvi,
Augošā mēness gaismā saucu es vārdu:
Sekaris, sekaris, dari, kas tev tagad darāms…
Visi reizē atgāja nost no radījuma, apsēdās zvaigznes stūros un gaidīja. Augstu virs viņiem savā zelta ķēdē griezās ugunsbumba, sviezdama kambarī dūmakainu gaismu. No visām pusēm skanēja kovārņu saucieni. Tie riņķoja gaisā un ar saviem melnajiem spārniem pārmāca gaismu. Sekariss apļa centrā nekustējās.
Lapsas maska paskatījās uz zvaigznes stūriem.
- Radījums ir nedzīvs, mūsu maģijai nepieciešama čūska, tā teica.
- Pagaidiet! iebilda tīģera maska. Pagaidiet, lai tas sāk elpot, ieklausieties, kā putni sauc tā dvēseli.
Augstu virs galvas kovārņi lidinājās apkārt radījumam, it kā nestu tam sudraba pavedienu, kas piešķirtu dubļu statujai dzīvību.
- Skatieties! iekliedzās pūces maska. Tas kustas!
Kambara vājajā gaismā radījuma roka sāka lēnām
kustēties, plēvainie pirksti ar katru sekundi vairāk atdzīvojās. Radījumu pārklāja sudrabots mirdzums, kas kā bieza jūras migla cēlās viņam no kājām augšā pa ķermeni, sastindzinot dubļu ādu un pārvēršot to stingrā, zaļā miesā. Ozola lapas, kas klāja tā seju, pārvērtās par vibrējošu dzīvu lapu masku ar divām zeltītām acīm, kuras vērās apli ietverošajā tumsā. Uz košsarkanajām lūpām zaigoja svaiga rasa. Sekariss paošņāja gaisu, lēnām atvēra muti un dziļi ievilka dūmiem pilno gaisu.
- Sekaris, savā maigajā balsī sacīja tīģera maska, klausies, ko es teikšu! Es devu tev vārdu un radīju tevi kā savu bērnu. Manas rokas izveidoja tavu ķermeni, mana elpa deva tev dzīvību. Klausi manam aicinājumam! Ej prom no šīs vietas un iznīcini to, kura nagus tu nēsā. Lai nakts ir tavs aizsegs! Ej un atrodi viņu, un sagaidi īsto laiku! Neļauj nevienam sevi apturēt!
Sekariss nodrebēja no jaunajām sajūtām, ko sniedza dzīvā miesa. Viņš paraustīja plecus un izstaipīja muguru, noliecās uz priekšu un pārbrauca ar raupjajām rokām savam ķermenim. Radījums sataustīja savu seju un ar tievajiem pirkstiem pačaukstināja lapas, kas klāja viņa galvu. Uz valgajām lūpām, kas vizmoja ugunsbumbas gaismā, parādījās smaids.
- Es to darīšu, mana māte, viņš sacīja vājā, piesmakušā balsī, kas centās atrast tembru. Tava vēlme… ir mana vēlme.
Tīģera maska piecēlās, izņēma no kabatas nelielu dunci un pastiepa to radījumam savā asinīm notrieptajā rokā.
- Sekaris, ej un atrodi to cilvēku! Iznīcini viņu un atnes man Nemorensis!
No radījuma izšāvās zilas liesmas un ietriecās zemē garām dunča asmenim. Sievietei cauri izskrēja elektrība, un viņa nometa nazi zemē. Viņas kājas trīcēja. Kovārņi melnā pūlī lidinājās viņai visapkārt, knābjot rokās un sejā. Tie riņķoja uz priekšu un atpakaļ, paceļot sekarisu no zemes. Radījums sāka mainīties. Košās, krāsainās gaismas virpulī tas kļuva sudraboti zils. Viņš iekliedzās, it kā tiktu vilkts uz citu pasauli. Brēciens bija tik šaušalīgs, ka griezās ausīs un izkliedēja lidojošos kovārņus.
Sekariss planēja virs zemes, un tad piepeši gaisā parādījās dziļa, melna plaisa un krita lejā, pārklājot radījumu un putnus. Četri maskās sēdēja nekustīgi, skatīdamies uz vietu, kur radījums bija šķīries no šīs pasaules. Grīdu biezā kārtā klāja melnas spalvas, starp kurām mētājās sīki, melni knābji un tievas, izstīdzējušas putnu kājas.
- Tas ir pagalam, ierunājās lapsas maska, tīrīdama no sevis tūkstošiem spalvu. Sī maģija tam bija par daudz. Mums vajadzēja čūsku, tajā, ko mēs darījām, nebija līdzsvara.
- Tas ir dzīvs, apgalvoja tīģera maska, ar melno apmetni slaucīdama no rokas asinis. Es zinu, ka tas ir dzīvs, es to jūtu.
- Mēs savām acīm redzējām, kā tas aizgāja bojā pazuda kaut kādā melnā caurumā kā muša zirnekļa tīklā, lapsas maska iebilda.
-Vai gan māte nezinās, ka viņas bērns ir dzīvs? Sekariss ir radies no manas elpas. Es zinu, ka tas ir dzīvs, es dzirdu, kā tas mani sauc.
Ageta Lemjēna nopūta beidzamo no septiņdesmit svecēm, kas bija degušas piecas stundas. Tās bija nokvēpinājušas misiņa lustru, pārklājot to ar plānu sveču tauku kārtiņu. Meitene izņēma no priekšauta kabatas lupatiņu un noslaucīja katru atzaru, tad izvilka no karstajiem svečturiem nodeguļus un izmeta sveču spainī, kuru bija nesusi sev līdzi no telpas uz telpu. Cauri istabas biezajām ozolkoka durvīm bija dzirdama Bleika un
Bonhema balsu murdoņa. Asie toņi liecināja, ka draugi strīdas.
Malakinas kundze bija teikusi Agetai, ka tie nevēlas, lai viņus traucē, tāpēc Ageta zināja, ka viņai būs daudz laika. Meitene ātri noskrēja pa trepītēm, atslēja tās pret sienu un paņēma sveču spaini. Viņa paskatījās uz garajām kāpnēm, kas veda no gaiteņa uz observatoriju. Meitene domāja par savu draugu Tadeušu un zināja, ka var piepildīt viņa sapni. Ja Nemorensis atrodas šajā mājā, tad tai jābūt tur. Viņa bija redzējusi Bleiku viņa kabalista tērpā ar košsarkanajām aprocēm un dīvainajā zīda cepurē, ar vienu pavirši apautu un otru basu kāju. Viņš skaitīja buram vārdus un jauca māla traukos un sudraba biķeros dažādas vielas, izšļācot tumšas liesmas. Kaut kur mājas bēniņos bija noslēpta Nemorensis, un Ageta zināja, ka viņai tā jāatrod.
Meitene skrēja augšā pa kāpnēm pa diviem pakāpieniem uzreiz un pastāvīgi skatījās pār plecu, bet neviens nesekoja. Sasniegusi augšstāva koridoru ar smalko apmetuma karnīzi un izgreznotajām sienām, viņa atkal apstājās. Šoreiz meitene pagaidīja, līdz atguva elpu. Viņa ieklausījās mājas skaņās.
No apakšas bija dzirdamas apslāpētas klaigas. Meitene uzmanīgi, bez skaņas lika soļus pa smalko austo paklāju, kas kā tumšzila taka veda uz observatorijas telpu. Tas bija biedējošs, tumšs, šaurs koridors cilvēka plecu platumā. Tas ietiecās biezajā tumsā un kā tunelis veda meiteni uz elli. Ageta zināja: ja viņu šeit noķers, glābiņa nebūs. Viņas iztēle kopā ar ēnām uzbūra radījumus, kādi neeksistēja, tomēr bija tik reāli, ka plosīja meitenes dvēseli, un viņas domas cīnījās ar briesmoņiem, kas bija pārņēmuši visu viņas prātu.
Ātri pagriezusies, Ageta atskatījās, būdama pārliecināta, ka tiek novērota. Galvā atkal skanēja Zilādainā Denbija gārgšana. Ar gara acīm viņa redzēja rēgu ar melno čūsku, kas vijas cauri tā sasmakušajai miesai.
Pār muguru kā gara baltu gliemežu virtene noripoja sviedru lāses. Iedama meitene ar rokām atspiedās pret koridora sienām, lai nomierinātos. Ageta centās aizgaiņāt bailes, domāt tikai par Tadeušu un to, kas viņai tā labā jāizdara. Meitene bija apņēmības pilna to paveikt, viņa nevarēja draugu pievilt.
Ageta lēnām virzījās uz durvīm. Uz mazā galdiņa nomirgoja svece. Ar katru soli kaklā pieauga kamols. Kad meitenei apkārt apvijās tumsa, viņai sāka trīcēt rokas.