- Neciešu skatīties acīs mirušajiem, viņiem ir ieradums uz mani blenzt…
Bleiks un Bonhems izgāja gaitenī. Bonhems pagriezās un mirkli paskatījās uz sekarisu, būdams pārliecināts, ka sekundes daļu redzējis briesmoni sakustamies. Viņš palūkojās vēlreiz, bet, sapratis, ka kļūdījies, aizslēdza durvis, un draugi devās uz kalpotāju kāpnēm.
14 himera
Flītstrītā bija tik necaurredzama migla, ka laternas pie veikaliem nespēja padarīt tumsu gaišāku. Ageta ātri skrēja cauri miglai un pārlēca pāri nokautas kazas ķermenim, kas bija iemests notekgrāvī pie miesnieka veikala uz Censerīlainas stūra. Kazas kaulus bija apgrauzuši suņi un cilvēki, kas izsalkumā bija krimtuši jēlo gaļu. Galva bija atmesta uz vienu pusi, it kā gribētu iekost meitenei, kas steidzās garām. Ageta paskatījās uz radījumu, gaidot, ka tas atdzīvosies un dzīsies viņai pakaļ kā nakts pūķis.
Cieši turēdama Nemorensis, meitene juta, ka grāmata kļūst karstāka. Viņa apstājās un ietina to mētelī, lai neapdedzinātu roku. Tad viņa ievēroja, ka grāmata kļūst arī smagāka un novelk roku. Ageta saprata, ka tai piemīt citas pasaules spēks. Prātā uzplaiksnīja draudu sajūta: šķita, it kā grāmata gribētu apturēt viņas bēgšanu, panākt, lai no katras tuvojošās sejas, ēnas, sānielas viņai uzglūnētu šausmas, un liktu iesviest to notekā.
Meitene traucās pa bruģi uz tēva īres māju, un viņu vajāja kazas rēgs. Tas ik pa laikam pavīdēja domās, pārvēršoties no kazas par lauvu un pūķi.
- Pārtrauciet to! vina kliedza, skriedama cauri vecu vīru pūlītim, kuri bija sapulcējušies uz stūra, lai iedzertu džinu.
Kad meitene steidzās garām, tie smējās un viens ar izkāmējušu roku parāva viņu aiz tumšajiem matiem. Ageta bija pārliecināta, ka grāmata mudina katru, ko viņa satiek, aizkavēt bēgšanu. Ar katru soli tās svars pieauga un miesu svilināja karstums. Vēl vienu soli! Vēl vienu soli, viņa pie sevis nodomāja, skriedama tuvāk durvīm.
No ielas dubļiem Ageta uzlēca uz tikko notīrītajiem īres nama pakāpieniem. Pēkšņi Nemorensis svars trīskāršojās un novilka meiteni uz zemes. Viņa sabruka uz pakāpiena, bet vēlāk, iemetusies priekšnamā, saguma, atslējusies pret koka durvīm.
- Brigend! meitene iesaucās, cenzdamās piecelties kājās un pacelt grāmatu.
Neviens nenāca.
- Tēvs, palīdzi man!
Atbildes nebija. Māja neizdvesa ne skaņu.
Atstājusi grāmatu pie pavarda, Ageta ieskrēja virtuvē. Kadmuss Lemjēns bija sabrucis krēslā pie dziestošās uguns. Istabā izplūda gruzdošas liellopu gaļas smarža. Ageta pieskrēja pie tēva, sagrāba viņu aiz pleciem un sakratīja, lai tas pamostos.
- Celies, tēvs! Man tev kaut kas jāparāda, viņa steidzīgi noteica.
Kadmuss nokrācās un par atbildi kaut ko klusi noņurdēja, notrausdams meitas roku no sejas kā mušu. Ageta ieraudzīja viņam pie jostas bēniņu atslēgas. Mirkli viņa padomāja, tad noliecās un tās atāķēja, un ātri ieslidināja kabatā.
- Vai kāds nevarētu man palīdzēt? meitene sauca.
Virtuves durvis aizcirtās. Ageta saprata, ka telpā ir
vēl kāds. Viņa pagriezās, un tur, tumsā, šūpuļkrēslā sēdēja Dagda Sarapuks.
- Neviens tev nepalīdzēs, jo neviens nevar palīdzēt.
Vini visi ir noburti. Ar manas burvestības un Varenās rokas palīdzību visa māja ir aizmigusi. Sarapuks parādīja uz nocirstu ar vasku klātu roku, kas stāvēja uz kamīna dzegas. Katrs ietaukotais pirksts dega ar smalku zilu liesmu. Tā ir ļoti veca, nocirsta no kāda pakārta cilvēka ķermeņa. Reiz man bija abas rokas, labā un kreisā, bet labo es atstāju kādam tuvam draugam. Mani vienmēr ir pārsteidzis tās spēks; tā nekad nav mani pievīlusi. Visi gulēs tik ilgi, līdz es nopūtīšu liesmu, un tad viņi pamodīsies, it kā nekas nebūtu noticis.
Sarapuks šūpojās uz priekšu un atpakaļ un pie sevis ķiķināja.
- Kāpēc tad jūsu burvestība neskāra mani? Ageta jautāja un pārlūkoja istabu, meklējot glābšanās iespēju.
- Kad tika raidīta burvestība, tevis te nebija. Es nepārbaudīju tavu istabu, jo mēs ar tavu tēvu bijām aizņemti augšstāvā ar viņa viesi.
- Tegatuss! Ko jūs viņam izdarījāt? Ageta iekliedzās.
- Tātad tu pazīsti eņģeli? Neuztraucies, šobrīd viņš vēl ir dzīvs, bet tas nebūs uz ilgu laiku. Sarapuks paspēra lielu, melnu maisu sev pie kājām. Tas šķita mīksts un viegls. Spalvas. Viņš ir izģērbts, noplūkts
un sasiets kā Ziemassvētku tītars. Te ir katra vina zel-
»
tīto matu šķipsna, katra cirta un spalva. Zāles visiem dzīves gadījumiem, jauniem un veciem. Un man prieks no to pārdošanas.
Sarapuks uzsmaidīja meitenei.
- Pēc tam es samalšu viņa kaulus eņģeļa miltos un sameklēšu viņa iekšās dvēseles pirmsākumus, un, ja neatradīšu dvēseli eņģelī, tad nav nekādu cerību, ka tā būtu mums, mirstīgajiem.
- Un tāpēc jūs viņu nogalināsiet? Ageta jautāja, acīm meklēdama kādu ieroci.
- Es viņu nogalinātu arī mazāka iemesla dēļ. Daudzus gadus, meklējot cilvēka dvēseli, esmu aplaupījis kapus un uzšķērdis miroņus, esmu ilgojies nē, kliedzis pēc tāda radījuma. Sarapuks klabošiem zobiem palūkojās uz Agetu ar sīku smaidiņu, kas ielauzās viņa garajā, kalsnajā, baltajā sejā. Varbūt tu gribētu man šajos meklējumos piebiedroties? Man vienmēr ir bijis vajadzīgs asistents, un tu esi acij tik tīkama.
- Un kāds man no šīs savienības būs labums? Ageta piesardzīgi apvaicājās.
- Tu dzīvosi kā lēdija, un tev nekad vairs nevajadzēs strādāt. Tev pašai būs kalpone, kas izpildīs tavas pavēles mājas darbos. Doktors Sarapuks un viņa kundze dzīvos mājās un izklaidēsies… Sarapuka seja no šīs domas, kas bija pārņēmusi prātu, staroja. Mēs varētu dzīvot jaunajā Londonā. Man ir draugi, kuru augstais stāvoklis drīz vien kļūs vēl augstāks.
- Tie karāsies Tiburnas karātavās ar virvi ap kaklu, tik augstu jūsu draugi tiešām nonāks. Varenas šarlatāna idejas!
- Ne vienmēr viss paliks, kā ir. Tuvojas zvaigzne, kas atnesīs mums jaunu nākotni. Londona tiks sagrauta, to pagājušajā naktī pavēstīja mani draugi. Viņi grib uzcelt jaunu zelta pilsētu, lielisku, spēcīgu un brīvu no žurkām un salašņām. Sarapuks saberzēja rokas. Es esmu daļa no viņu plāniem. Iedomājies vecais doktors Sarapuks sēž pie viena galda ar sev līdzīgajiem!
- Jūsu draugiem ir slikta gaume. Es neļautu jums ēst no vienas bļodas pat ar manu suni, Ageta dzēlīgi atteica.
Sarapuks pabružāja zodu.
- Kas attiecas uz to radījumu, kur tas ir?
Pirms atbildēja, Ageta padomāja.
-Viņš ir aizgājis. Laiku pa laikam viņš aiziet, bet vienmēr atgriežas, meitene bažīgi atbildēja, cenšoties, lai seja nenodod viņas patiesās izjūtas.
- Nu, ja tā, tad man nav, no kā baidīties. Tavs tēvs ir apburts, suns ir prom, un tu esi manā varā… visa, bez izņēmuma. Sarapuks piecēlās no krēsla un piegāja pie meitenes.
Ageta ar visu spēku pēkšņi pacēla galdu un pagrieza to pretī Sarapukam. Miltu maiss pašķīda uz grīdas, un visapkārt pacēlās baltas vērpetes. Sarapuks metās viņai virsū pāri galdam, bet Ageta paslēpās aiz tēva un tad uzgrūda viņa krēslu Sarapukam. Kadmusa Lemjēna ķermenis uzkrita Sarapukam un ar savu svaru piespieda viņu pie aukstās akmens grīdas. Ageta steidzās uz durvīm, bet Sarapuks saķēra viņu aiz potītes.
Viņš turēja meiteni tik cieši, ka viņa juta tā ledainos pirkstus ieurbjamies dziļi miesā.
Ageta pamanījās ar vienu roku satvert durvju kaula rokturi un ar visu spēku centās atbrīvoties no spēcīgā tvēriena. Sarapuks turēja viņu stingri un, griezdams zobus, mēģināja atbrīvot otru roku, kas bija iesprostota zem Agetas tēva šņākuļojošā ķermeņa.