- Es tevi nelaidīšu vaļā! Sarapuks elsoja, pastiprinādams tvērienu. Tagad padodies, meitēn! Padodies man!
Viņš vilka sevi un Kadmusu pa akmens grīdu tuvāk Agetai.
Kad Sarapuks atbrīvoja otru roku un saķēra ar to Agetas kāju, viņa bija spiesta atlaist durvju rokturi. Miesā ieurbās dubultīgs tvēriens. Meitene paķēra pudelīti, kas stāvēja uz pavarda malas, un svieda šķidrumu vajātājam sejā. Sarapuka acis apsvilināja stiprs etiķis, un viņš iekliedzās. Vīrietis atlaida Agetu un mēģināja noslaucīt no sejas šķidrumu, bet meitene skrēja uz durvīm.
- Sadedz, Sarapuk! Sadedz par to elles ugunīs! viņa nokliedzās, tad aizcirta aiz sevis durvis un elsodama apstājās priekšnamā.
Ageta pasniedzās virs durvīm un paņēma no koka aplodas dzelzs atslēgu. Viņa aizslēdza durvis un nometa atslēgu priekšnamā. Tā šķindēdama nokrita uz akmens grīdas un ieripoja žurku alā stūrī pie kamīna.
Nemorensis atradās gaitenī un iesūca no uguns pēdējās dzirksteles. Ageta pāris soļos šķērsoja priekšnamu un mēģināja pacelt grāmatu no grīdas. Bet Nemorensis karstums svilināja viņai ādu pārāk stipri, lai to varētu izturēt. Ageta dzirdēja, kā Sarapuks otrpus virtuves durvīm cīkstas ar guļošo tēva ķermeni. Viņa ielūkojās ēdamistabā. Katrā krēslā gulēja kāds viesis. Daži bija iegāzušies ēdienā, jo bija aizmiguši ciešā miegā vakariņodami, citi bija saritinājušies uz grīdas kā peļu pieēduši kaķi pie uguns. Manpurdi kungs sēdēja pie garā galda saites, kas klāja viņa jēlās zīmes, bija attinušās un sakritušas uz grīdas samudžinātas drēbes kaudzē. Ageta noraudzījās, kā no brūces viņam uz rokas sūcas bieza, sarkana asins lāse. Tā plūda viņam pa ādu un notecēja no pirksta.
Dusmās Ageta iespēra grāmatai un skrēja uz kāpnēm. Atvērusi guļamistabas durvis, meitene izdzirda, kā māte skaļi krāc, viņa bija pārāk cieši aizmigusi, vai nu piedzērusies, vai apburta. Piepeši gaisa temperatūra strauji kritās un Agetai pār muguru pārskrēja auksti drebuļi. Viņa pagriezās pret kāpnēm, kas veda uz bēniņiem, un ar acīm meklēja Zilādaino Denbiju. Pret sienu atspiedies, tur gulēja tikai kāds īrnieks, ietinies savā mētelī un izbāzis no tā apakšas netīros zābakus. Meitene paspēra dažus soļus līdz kāpnēm un lēnām kāpa augšā, līdz nonāca pie aizslēgtajām durvīm. Viņa izņēma atslēgu, ātri pagrieza to slēdzenē un iegāja istabā.
Tegatuss sēdēja, saslēgts ķēdēs, noskūtu galvu, asiņainā tērpā. Viņa rokas bija saistītas kopā un klēpī pilēja asinis. Nu Ageta savām acīm redzēja, ko viņas tēvs un Sarapuks izdarījuši.
Eņģelis pacēla acis un mēģināja viņai uzsmaidīt.
Dzirdēju, kā tu sauci palīgā, bet nespēju piecelties un aiziet. Nedomāju, ka tu gribēsi mani šādu redzēt.
- Es satiku Sarapuku, un viņš man pateica, ko darīs ar taviem matiem un spārnu spalvām, Ageta klusu noteica.
- Viņi apgrieza man nagus tik dziļi, ka tie asiņo. To darīdami, viņi smējās. Eņģelis apklusa un nelaimīgs paskatījās uz Agetu. Esmu kritis no savas godības, esmu kritušais eņģelis. Atrodos šeit tāpēc, ka to gribēju. Es iemīlējos sievietē, kuras dzīvību biju sūtīts sargāt. Es apmaldījos viņas acīs un aizmirsu, kas esmu. Es tikai nesapratu, ka viņa man ir uz mūžiem zaudēta, jo pieder radījumam, kurš vēlas mūs visus iznīcināt.
Tegatuss nodārdināja ar ķēdēm pa koka grīdu.
- Es domāju, ka eņģeļi stāv ārpus viņa varas, bet pat mēs varam iekrist tā lamatās.
Ageta klusu ierunājās:
- Tev jābūt stipram, Tegatus. Es atradu grāmatu. Es aiznesīšu to savam draugam uz Londonas tiltu. Man vajadzīga tava palīdzība.
- Es nespēju palīdzēt pats sev, eņģelis atteica. Viņš apstājās un ieklausījās. Sarapuka kungs cenšas izkļūt no virtuves, es dzirdu, kā viņš dauza durvis.
Ageta neņēma šo piebildi vērā.
- Es vēlos, lai tu nāc līdzi pie mana drauga Tadeuša. Viņš ir cilvēks, kas spēs palīdzēt mums abiem. Meitene paņēma atslēgas. Ar vienu no šīm noteikti var atslēgt tavas ķēdes.
Ageta sameklēja mazu bronzas atslēdziņu, uz kuras bija iegravēti sīki burtiņi valodā, ko viņa nesaprata. Izņēmusi no kabatas Ormuza kristālu, viņa aplūkoja rakstīto un izlasīja vārdus skaļi:
- Eņģeļi, kuri atsakās no savas godības, tiks turēti tumsā, saistīti ar mūžīgām ķēdēm līdz pastarajai tiesai.
Ageta paskatījās uz Tegatusu.
- Ko tas nozīmē?
- Tas ir brīdinājums man pat tad, ja tu mani atbrīvosi no šīm nāvējošajām ķēdēm, es neizglābšos. Būšu saistīts līdz pat pastarajai tiesai. Es visu nodevu, un šī ir mana alga.
- Vai nav vēl kāds veids, kā izglābties? Ageta jautāja.
- Tikai doties atpakaļ un meklēt piedošanu, bet es esmu aizgājis pārāk tālu, lai atgrieztos. Viņš palūkojās uz Agetu un ieraudzīja tai rokās vizuļojošo Ormuza kristālu. Kur tu to dabūji? Es līdz šim esmu redzējis tikai vienu tādu.
- No Tadeuša, meitene lepni atteica. Viņš teica, ka tā ir īpaša dāvana man.
- Tadeušs ir gudrs vīrs, es labprāt ar viņu satiktos.
- Viņš man lūdza dabūt grāmatu, un es to atradu, Ageta piebilda. "Atnes man Nemorensis, un tu padarīsi Tadeušu par laimīgu cilvēku," tā viņš sacīja, un tieši to es vēlos padarīt viņu laimīgu.
- Tev Tadeušs patīk, jo viņš ir laipns pret tevi?
- Grāmatnieks ir laipns, kluss un domīgs. Viņš teica, ka pagatavos vakariņas, banketu, kā viņš to nosauca, un mēs kopā vērosim saullēktu.
Ageta ielika atslēgu slēdzenē un pagrieza. Važas viena pēc otras nokrita Tegatusam no rokām viņš bija brīvs.
Eņģelis piecēlās kājās un izstaipīja rokas.
- Sarapuks laužas durvīs, viņš sacīja, it kā zinātu, kas notiek virtuvē. Ja tu gribi no šejienes aizbēgt, tad labāk dosimies prom tūliņ.
- Ātri! iesaucās Ageta, saņēmusi viņu aiz rokas. Tev vajadzēs aizņemties drēbes no mana tēva istabas. Ja iziesi uz ielas šādā izskatā, visi domās, ka tu esi no trakomājas, un nogādās tevi tur atpakaļ, pirms tu paspēsi pāriet ielai.
Skrienot lejā pa kāpnēm Tegatusam pie rokas, meitenei nebija bail no Zilādainā Denbija. Šķita, ka viņa būtu bez svara un viņu neskartu Zemes pievilkšanas spēks.
Viņi nonāca pie tēva istabas, un Ageta pagaidīja ārpusē. Viņa bija teikusi eņģelim, lai paņem labākos zābakus, kādus var atrast, garos svārkus un biezo ziemas kreklu. Kadmuss šo apģērbu glabāja īpašiem gadījumiem kad sekoja zārkam vai atzīmēja kāda drauga nāvi. Viņam patika bēres ar smalkajiem zirgiem un garo ekipāžu, ar raudošo atraitni un sērojošo suni, kas pavada nelaiķi. Bēres bija tā vērtas, lai uzpostos.
Tegatuss ātri pārģērbās un iznāca pa durvīm, smalkajos svārkos, kruzuļotajā kreklā, franču zābakos un vilnas auduma biksēs izskatīdamies no galvas līdz kājām pēc angļu džentlmeņa. Ageta pasmaidīja.
Kad viņi izgāja priekšnamā, Tegatuss ieraudzīja uz grīdas pie uguns Nemorensis. Tās lappuses kūpēja no karstuma. Neminstinādamies viņš viegli pacēla grāmatu un iebāza to cieši padusē.
- Pār to vajag valdīt, eņģelis noteica. Nemorensis spēj sajust domas uņ izmanto tavas bailes. Ja tu to pieļauj, grāmata ņem virsroku pār tevi un izstrādā ar tavu iztēli visādus jokus.
- Bet tā taču ir tikai grāmata!
- Nemorensis ir maģijas sirds, tā nozagta no debesīm, un tur tai jāatgriežas. Tegatuss šķita stipri mainījies. Viņa smaragdzaļās acis spīdēja kaislē, kādu Ageta nebija iepriekš redzējusi, viņa soļi bija kļuvuši mērķtiecīgi un balss atguvusi spēku.