- Es vēlos, lai tu aizved mani pie sava drauga, eņģelis sacīja, pieiedams pie virtuves durvīm. Paliec mierā, Sarapuka kungs! Ja tu nebeigsi dauzīt durvis, es ieiešu iekšā un noraušu tev no galvas ausis un izraušu no mutes mēli. Es gribu, lai tu apsēdies un gaidi, līdz māja atbrīvosies no burvestības, ko tu tai esi uzlicis. Vai tu mani saprati?
Sarapuks beidza dauzīt durvis.
- Tas ir nokārtots. Tegatuss pievērsās Agetai. Ejam laukā uz ielas, un lai zvaigžņu starojums mūs svētī!
Viņi atstāja māju un pagriezās uz Flītas upes pusi. Biezā migla aizvien vēl ķērās pie māju sienām, aizsedzot naksnīgās debesis. Aizmugurē pie īres nama dārdot apstājās kariete. Ageta un eņģelis paslēpās manufaktūras preču tirgotavas durvīs un nolūkojās, kā no karietes izlec Bleiks un Bonhems un metas cauri mutuļojošajai miglai iekšā mājā.
Ageta, juzdamās vainīga, paskatījās apkārt. Pirmoreiz dzīvē viņai bija kauns. Šķita, it kā meli būtu ierakstīti viņai sejā un nekas nespētu tos apslēpt. Viss, ko viņa bija slēpusi tumsā, tagad tika atsegts gaismā, kas staroja no eņģeļa.
- Kas tie ir? Tegatuss vaicāja, aizsedzis meiteni ar garo mēteli, kad viņi aši soļoja uz Londonas tilta pusi.
- Šonakt mana kunga mājās Blūmsberi parādījās kāds radījums. Viņš izskatījās pēc cilvēka ar ozollapu seju un ādu kā slapja zeme. Tas oda pēc meža, un tā acis spīdēja kā uguns. Radījums gribēja mani apturēt un atņemt Nemorensis. Viņi to nošāva, un es aizbēgu ar grāmatu. Man vajadzēja tā darīt.
- Tā nav tavējā un nepieder arī viņam. Nemorensis ir pravietojumu grāmata; tā nav domāta cilvēka acīm, jo noslēpumi, kurus tā sevī ietver, sniedzas tālu pāri ļaužu saprašanai.
- Es zinu, ka tā vēsta par komētu, kas tuvojas Zemei. Dzirdēju, kā Bleiks runāja par to pēc debesu trīces. Komēta atrodas tur, augstu virs mums. Ageta rādīja cauri miglai.
- Vai viņš nosauca komētu vārdā? Tegatuss bažīgi jautāja.
-Vērmele… Viņš teica, ka to sauc par Vērmeli. Runājot viņas lūpas drebēja.
- Tad mums ir ļoti maz laika. Mūsu likteni apzīmogo katra stunda. Kad debesu pūķis pienāks tuvāk, visu zemi un gaisu pārņems trakums un tiks palaisti vaļā tādi spēki, kādi nav redzēti kopš laiku pirmsākumiem. Es lūdzos, lai tavs draugs Tadeušs būtu cilvēks, kurš var mums palīdzēt.
15 dzīvie un mirušie
Sarapuks iebāza Vareno roku svārku kabatā un, kad Kadmuss drudžaini modās no burvestības miega, nometās uz grīdas. Skaļais durvju aizciršanas blīkšķis gaitenī palīdzēja saimniekam ātri atgūties un izcēla no sapņiem viņa īrniekus. Manpurdi kungs pamodās asiņu peļķē. Burvestība visā mājā bija lauzta.
Bleiks trieca cimdoto dūri pa virtuves durvīm un, redzēdams, ka tās ir aizslēgtas, iespēra pa koku. Viņu vēroja neliels pūlītis nogurušu, notašķījušos skatītāju, kas bija iznākuši no ēdamistabas.
- Aizturi viņus, īzak! Bleiks uzkliedza, spārdīdams durvis. Ja kāds no šiem zvērnīcas ērmiem kaut pakustēsies, nošauj tos kā suņus, kas viņi arī ir.
- Palīdziet mums! Sarapuks sauca pašā vārgākajā balsī, kādu vien spēja no sevis izdabūt. Viņa kļuva traka, miegā uzbruka pati savam tēvam un aizbēga naktī!
Sarapuks kunkstēja un vaidēja, cerēdams, ka viņa izrāde tiks pamanīta un durvis atlauztas, pirms viņam nāksies atkārtot šo priekšnesumu vēlreiz.
Kāds liels, resns vīrs ar biezu, melnu matu mudžekli un milzīgām rokām ar gariem, netīriem nagiem izlauza sev ceļu no ēdamistabas uz priekšnamu. Viņš ātri novērtēja situāciju un, klausīdamies Sarapuka nāves dziesmā, atkāpās trīs soļus, nostūma malā Bonhemu un Bleiku un metās durvīs kā milzīgs vērsis.
Durvis ieliecās rāmī, bet vēl turējās eņģēs. Vīrietis skatījās uz durvīm izvalbītām acīm un savilktām uzacīm. Viņš izslējās pāri pūlim, kas gaidīja nākamo belzienu. Šis milzis bija bārenis kopš dzimšanas, un tagad viņš mitinājās Voksholas dārzos. Pirmajā dzīves nedēļā viņam bija piešķirts to puķu vārds, ar ko bija pilns pītais grozs, kurā viņu atrada. Tagad Kempjēns, cilvēks-lācis, bija pazīstams ar savu lielo augumu, kuplo matu ērkuli un brūnajiem zobiem, kurus viņš bija novīlējis par asiem ilkņiem.
- Vēlreiz! Bleiks uzsauca Kempjēnam.
- Man ir… klusu nodīca Manpurdi, taustīdamies ap saviem apsējiem.
- Hermeja vārdā, viņu pārtrauca Bonhems, izsit tās durvis!
- …atslēga, Manpurdi pabeidza teikumu, kā zinādams, ka viņā neviens neklausās.
No Kempjēna milzīgā vēdera dziļumiem atskanēja rūkoņa. Skaņai atbalsojoties pret sienu apmetumu, viss viņa stāvs vibrēja. Tad viņš metās virsū durvīm un lēcienā ar smagu būkšķi triecās pret koku. Durvis izsprāga no eņģēm, iegāzās virtuvē un sašķīda pār uz koka galda.
Sarapuks gulēja uz grīdas, apvijies apkārt Kadmusam kā liela čūska savam laupījumam. Viņš vaidēja un kauca viltotās ciešanās.
- Paskatieties, ko viņa izdarīja! Sarapuks kliedza.
- Viņa kļuva traka, uzbruka savam tēvam un mēģināja nogalināt mani. Pēc tam viņa slepus aizbēga kopā ar to dīvaini no bēniņiem.
- Ko? Kadmuss pa daļai pie sevis nomurmināja.
- Ko viņa izdarīja?
- Aizbēga! Uzbruka tev, ieslēdza mūs un aizbēga kopā ar radījumu no bēniņiem. Sarapuks māja ar galvu pūlim.
Manpurdi stāvēja telpas stūrī un, turēdams rokā atslēgu, uzmanīgi klausījās.
- Ar ko viņa aizbēga? Bleiks, izlauzies cauri pūlim un pacēlis Sarapuku aiz svārku apkakles, jautāja. Pasaki man, cilvēk, pirms es esmu tevi nožņaudzis!
- Ageta aizbēga ar to radījumu no bēniņiem, Tegatusu, īrnieku no… Viņš paskatījās uz Kadmusu, cerot, ka tas palīdzēs viņam atrast īstos vārdus.
- Tas cilvēks bija no… Itālijas, Kadmuss noteica.
- Tegatuss izlikās, ka viņam ir spārni. Viņš piederēja pie manas zvērnīcas. Jauns eksemplārs.
- Tātad, Sarapuk, tu gribi man teikt, ka šis Tegatuss aizbēga kopā ar Agetu naktī? Bleiks uzstājīgi noprasīja, cieši turēdams Sarapuku aiz apkakles.
- Jā, Bleika kungs. Viņš ir zaglis, viņā nav pilnīgi nekā laba.
-Vai tad, kad tu viņu redzēji, meitenei bija rokās grāmata?
- Grāmata?
-Jā, cilvēk, grāmata. Liela, ar biezām lapām un iegravētiem burtiem uz vāka. Bleiks atlaida tvērienu un ļāva Sarapukam nogāzties uz grīdas.
- A, tā grāmata! Jā, bija gan. Viņa teica, ka to pārdos. Sarapuks meloja, cerēdams, ka Ageta tiks apsūdzēta noziegumā.
- Kadmus Lemjēn, tava meita ir zagle, Bleiks pavēstīja pāri pūļa murdoņai. Viņa man nozaga kaut ko vērtīgu, un es vēlos to dabūt atpakaļ. Sī grāmata bija man uzticēta, un tā ir vērtīgāka par visu pasaulē. Ja es to neatgūšu, tad tu kopā ar savu meitu karāsies krustcelēs.
-Viņa ir apzagusi arī mani! Kadmuss iesaucās. Kamēr mēs gulējām, viņa mēģināja nogalināt mani un Sarapuku.
- Man ļoti žēl, ka viņai tas neizdevās, Bleiks skarbi atcirta. Es pārmeklēšu visu Londonu, un, ja meiteni atradīšu, man ir nodoms pasargāt viņu no karātavām, iemetot Temzā.
Bleiks kūsāja dusmās. Nemorensis zaudēšana iekvēlināja viņam sirdi, un dvēselē ielavījās atriebības domas.
- Ageta mani vairs neklausa, Bleika kungs. Viņa jau ir jauna sieviete, turklāt atsitusies savā mātē. Jūs nevarat mani vainot par to, ko viņa nodarījusi. Paskatieties uz mani esmu sava cietsirdīgā bērna upuris, nevainīgs līdzdalībnieks šajā skarbajā dzīves pavērsienā. Kadmuss paraustīja plecus un pastiepa uz priekšu tukšās rokas.