- Tu pat necenties .aizstāvēt savu bērnu! Tu esi nevarīgs plānprātiņš, kas domā tikai par sevi! Bleiks asi atbildēja.
- Varbūt esmu nevarīgs un plānprātiņš, Bleika kungs, bet viņa daudzkārt ir mani apzagusi un arī citus. Kadmuss parakājās dziļajās kabatās un izvilka pilnas saujas ar sudraba monētām. Paskatieties uz šim! Tās es atradu viņas istabā. Skumji, bet es domāju, ka viņa tās nozagusi jums. Redziet, Bleika kungs, viņa apzog pat savu maizes devēju.
Kadmuss iebēra monētas Bleikam saujā.
- Spēlē spēlītes ar mani, Kadmus? Ceri, ka es izglābšu tevi no karātavām par trīsdesmit sudraba gabaliem?
- Es tikai atdodu to, kas pieder jums, Bleika kungs. Esmu godīgs cilvēks, un mans paša bērns man smagi nodarījis pāri. Kadmuss nolieca galvu un skatījās grīdā. Ja jūs viņu notversiet, es labprāt liecināšu tiesā.
- Tad tu varēsi viņai nest maizi uz Ņūgeitas cietumu, pirms viņa nonāks bendes rokās. Bleiks devās uz durvīm.
- Kā liktenis būs lēmis, Bleika kungs, kā liktenis būs lēmis… Kadmuss lēnām atkārtoja.
Viņa prātu vajāja vīzija, kā Ageta ļengani šūpojas karātavās.
Bleiks un Bonhems izlauzās cauri pūlim ārā uz miglainās ielas. īrnieki stāvēja klusēdami un skatījās uz Kadmusu. Cilvēks-lācis savilka uzacis vēl bargāk un paņēma no Manpurdi durvju atslēgu. Sarapuks pie sevis pasmaidīja, un viņa sejā atstarojās sarkano dzirksteļu mirdzums.
- Laukā, laukā! klaigāja Kadmuss, izvadīdams visus, izņemot Sarapuku, no istabas.
Kempjēns tikko spēja izspraukties cauri durvīm priekšnamā, un aiz Manpurdi kunga, tam izejot no istabas, palika asiņu celiņš. Sarapuks pacēla salauztās durvis un atslēja tās priekšā ziņkārīgo pūlim.
- Ko tu esi izdarījis, Sarapuk? Kadmuss jautāja ar dusmām sejā. Ja Bleiks noķers Agetu, viņu pakārs, un, ja nāks gaismā patiesība, tad mēs ar tevi šūposimies kopā ar viņu. Esmu pastrādājis pietiekami daudz ko nepareizu, kas var mani pazudināt. Man patīk mans kakls tādā garumā, kāds tas ir, un doma par to, ka Erasmuss Divāls tiks man klāt, novilks drēbes un pārdos tās, lai tiktu pie džina, uzdzen man tirpas.
Kadmuss nervozi noklepojās un sašķobīja seju. Viņš iztēlojās, kā Divāls, Ņūgeitas bende, ar saviem netīrajiem pirkstiem atpogā viņa krekla pogas un nogriež viņam matu šķipsnu, ko pārdot burvestību vecenēm, kuras no tiem izgatavos talismanus, kas atvaira bakas.
- Kad tu būsi miris, viņš vēl iedurs tev ar akmeņozola bultu, lai pārliecinātos, ka tu vairs nepiecelsies.
- Tev tā vajadzēja izdarīt ar Zilādaino Denbiju, tad nebūtu jābaidās viņu atkal ieraudzīt, Sarapuks nomurmināja.
- Man nav nekā kopēja ar viņa nāvi. Viņš pakārās pats.
- Savādi, kā cilvēks var pakārties ar rungas sitiena brūci pakausī un sasietām rokām, Sarapuks lēnām noteica.
- Baumas, viss baumas, Kadmuss iebilda.
-Vienkārši palūkojies uz to no citas puses: tu esi
izrādījis sabiedrībai laipnību, atbrīvojis pasauli no traucēkļa, izgriezis no dzīves miesas augoni. Sarapuks no satraukuma siekalojās. Viņš bija cilvēks bez dvēseles, zaglis un nelietis. Kuram gan pietrūks šāda radījuma? Viņa tēvs bija pats nelabais un māte ēzeliene.
- Es negribu, lai tu runā sliktu par Denbiju. Viņš bija labs draugs, kaut arī mums bija domstarpības.
- Domstarpības, kas izraisīja… nelaimes gadījumu. Sarapuks saberzēja rokas un, pieliecies tuvāk Kadmusam, runāja klusinātā balsī: Esmu ilgi domājis, Kadmus. Mēs esam draugi jau labu laiku, bet tagad mūsu kopējais bizness ir sašķobījies. Eņģelis ir aizlidojis, un to būs grūti atrast. Man ir slepena informācija, kas ir mainījusi manas domas par dzīvi un Londonu. Drīz es došos prom, pārcelšos uz ziemeļiem. Tur ir garam labāks gaiss.
Sarapuks pārlūkoja telpu, it kā ieklausoties kādā balsī.
- Ir pienācis laiks mums katram iet savu ceļu, mans dārgais draugs, bet es vienmēr domāšu par tevi.
- Mums bija kopīgi plāni, Kadmuss nikni teica. Mums bija lieli plāni par slimnīcas celtniecību, par bagātības iegūšanu. Vai viss ir mainījies tā dēļ, ko tev pateica tavi draugi?
Sarapuks padomāja, viņa sejā jautās neizlēmība. Viņš glabāja noslēpumu, kas salauza tam sirdi un atstāja rētas prātā, jo bija apsolījis to nevienam neatklāt.
- Ak, ja akmeņi spētu runāt! viņš izsaucās. Ja es varētu tev pateikt, kas tevi un citus šīs mēslu bedres iemītniekus sagaida nākotnē, tad mana sirds kļūtu vieglāka.
Viņš nopietni paskatījās uz Kadmusu.
- Londonas gaiss nenāk tev par labu. Tev nepieciešamas pārmaiņas. Dodies prom, cik ātri vien vari, to es tev saku kā draugs. Tuvojas laiks, kad šie paši akmeņi izkliegs ciešanas un nāvi.
- Caur tavam vēnām runa opija tinktūra, Sarapuk.
Vai tu esi kļuvis traks?
- Labi jau būtu, Sarapuks atteica, satvēris galvu rokās. Ja tas būtu kāds cits, es neliktos zinis, bet tev un tavai meitai, manai mazajai Zivij…
Piepeši virtuvē sagriezās spējš putekļu virpulis. Mēbeles izkustējās no vietas, un šūpuļkrēsls griezdamies aizlidoja pāri telpai. No galda malas nobruka alvas trauki un pusizdegušās sveces, un uz akmens plāksnēm pajuka etiķa trauki. Kad galds, neredzamu roku stumts, nodrebēja un sāka virzīties uz durvju pusi, Kadmuss bailēs atlēca malā. Galds pašāvās garām Kadmusam un ietriecās durvīs, aizšķērsojot izeju. Viņiem uz galvas krita pannas, kas bija karājušās uz āķiem pie griestiem, un samazgu spainis lidoja pāri virtuvei kā franču lielgabala lode.
- Kas tas ir? Sarapuks nervozi jautāja.
-Vēl viena debesu trīce. Visa pasaule vaid kā uz dzemdību krēsla, Kadmuss atbildēja.
Tieši šajā mirklī pa gaisu lidoja zupas kauss un ietriecās viņam krūtīs. Turpat līdzās sāka rībēt nažu atvilktne. Tās priekšējā mala tika norauta un iemesta ugunī, piešķiežot grīdu ar sarkanām dzirkstelēm. No atvilktnes, kas bija izklāta ar filcu, Kadmusam garām sāka lidot asi, plakani asmeņi. Tie ietriecās sienā viņam tieši virs galvas. Kadmuss nometās uz grīdas un paslēpās aiz veļas tovera.
- Tas grib mani nogalināt, Sarapuk! Kadmuss iekliedzās. Tā nav debesu trīce, bet gan kāds elles radījums.
Sarapuks slēpās aiz galda, bet Kadmuss uzlēca uz tā un mēģināja atbrīvot izeju. Viņš iebāza pirkstus starp durvīm un rāmi un vilka, cik vien stipri spēja. Koka durvis lēnām sāka padoties, un viņš redzēja no priekšnama tumšajā telpā ieplūstam gaismas strēli.
- Kempjēn, mēs esam ieslodzīti! Kadmuss, iebāzis roku spraugā, kas bija kļuvusi platāka, sauca.
Te pēkšņi galds ar skaļu blīkšķi atlēca atpakaļ un neiedomājamā ātrumā brāzās uz priekšu. Kadmuss pilnā balsī iekliedzās. Viņš zaudēja pamatu zem kājām un palika karājoties vienā rokā, kas bija iesprūdusi starp durvīm un rāmi.
Iestājās baiss klusums. Pa durvju apakšu virpuļoja auksts vējš, saceļot no akmens grīdas putekļus. Daļiņai klājoties uz daļiņas, pamazām izveidojās cilvēka veidols. Vispirms mēteļa aprises, tad pēdas un beidzot neskaidra seja un galva. Sarapuks, ieraudzījis parādību, piespiedās pie sienas. Viņš izvilka no kabatas nelielu dunci un ar otru roku pagrāba izkaltētu driģeņu saišķi. Viņš vēl un vēl atkārtoja lāstus mirušajiem un piesauca svētos, lai sevi aizsargātu.
Galds vibrēdams atvirzījās nost no durvīm, un Kadmuss kņūpus nokrita uz grīdas. Viņš pacēla galvu un neticīgi blenza uz vīziju sev priekšā.
Sarapuks turēja nazi, izstieptu pret spoku, un vicināja driģeņu zaru uz priekšu un atpakaļ.
- Pazūdi, radījum, atpakaļ tumsas pasaulē, atstāj šo vietu! viņš sauca, nervozi lēkādams no vienas kājas uz otru. Visu svēto vārdā, es pavēlu tev doties prom!