Rēgs, lēnām parādīdamies, izsūca no telpas visu gaismu. Gars nostājās viņiem priekšā, un tā seju klāja tumša dūmaka, kas karājās gaisā. Iegūdams veidolu, tas locījās un drebēja. Beidzot tā sejas vaibsti kļuva skaidri redzami.
Kadmuss pazina garu pēc zilās ādas un tetovējumiem, kas klāja visu tā miesu. Sirdij dauzoties, viņš gaidīja, kad spoks sāks runāt. Tas bija Zilādainais Denbijs; un doma par tā augšāmcelšanos stindzināja visus locekļus. Kad radījums vērās viņā ar nedzīvajām acīm, Kadmuss juta, kā asinis plūst pa dzīslām neparastā ātrumā. Šķita, ka Denbijs viņu vēl nesaskata, tikai pārlūko istabu, bet redz to citā laikā.
Sarapuks, paslēpies aiz galda, pārtrauca klusumu.
- Tev neesmu vajadzīgs es, bet gan viņš, Sarapuks uzsauca rēgam, kurš tobrīd dedzīgi skatījās visapkārt.
Denbijam pa miesu lodāja čūska. Tā pašķīra viņa nedzīvos matus, ieslīdēja iekšā pa mēļajām lūpām un lodāja šurpu turpu cauri galvai.
- Es tevi dzirdu, nekrietnais ļaundari, bet nevaru ieraudzīt. Denbijs blenza tumsā. Tava balss man ir pazīstama, bet es īsti nezinu, no kura laika, un nespēju atsaukt atmiņā, no kuras vietas.
- Esmu Sarapuks, doktors Sarapuks. Es biju tavs ārsts.
- Sarapuks… Jā, es atceros Sarapuku. Vienmēr piedzēries, nekad ne penija pie dvēseles. Tu nogalināji vairāk cilvēku nekā izārstēji. Arsēns un opija tinktūra ar kāpostu kūku, mārciņa dzīvsudraba pie alus pintes, lai atvairītu ziemas drudzi. Tāds bija Sarapuks.
- Jā, tas atvairīja drudzi, iejaucās Sarapuks.
- Un nogalināja nabaga sievieti, kas to izdzēra. Es viņu labi atceros Helēnu Fūriju. Tas notika Drūrīleinā, Miķeļdienas priekšvakarā. Es skatījos, kā viņa nākamajā dienā rīstās, bet tu biji pārāk piedzēries, lai palīdzētu.
- Ne jau pie manis tu esi atnācis, Zilādainais. Es nekad neesmu tev darījis neko ļaunu, Sarapuks dīca.
- Es skatījos, kā tu mani secēji. Es turējos pie vecās dzīves un atteicos iet prom. Es tiku apburts un aizvests uz pazemes valstību. Kā dzīvē, tā nāvē karājos starp veselību un lāstu.
- Tev, Zilādainais, esmu vajadzīgs es. Kadmuss piecēlās kājās un nostājās spoka priekšā. Es ar tevi nespēlēšos. Nekad neesmu slēpies no tevis dzīvē, tad kāpēc man vajadzētu baidīties no tevis nāvē?
- Cik jauki dzirdēt tavu balsi! Nāve bija šķīrusi mani no tevis, un nu es atkal tevi dzirdu.
- Ko tu no manis gribi, Zilādainais? Nedzīsim jokus!
- Es atnesu tev dāvanu. Bet, tā kā manas rokas ir par vājām, lai to noturētu, tad es pateikšu, kur tā atrodas. Tu nogalināji mani, bet tā arī to neatradi. Redzi, Kadmus, es nojautu tavas lamatas, tāpēc izraku zeltu un noslēpu grāmatveikalā. Pabāzu zem apakšējā plaukta un pārklāju ar grāmatu Micrographia, kur tu to arī atradīsi. Man zelts nav vajadzīgs līķautam nav kabatu. Zilādainais dziļi un skumīgi nopūtās.
- Tu esi atnācis ar dāvanām, nevis ar atriebību… Kāpēc? Kadmuss vaicāja.
- Nāve izārstē no daudziem netikumiem. Es nevaru glabāt rūgtumu. Manā sirdī nav vietas cilvēku intrigām. Es atdotu visu par gadu un vienu dienu cilvēka veidolā, lai manu ādu varētu skart saule un lai es uz lūpām sajustu džina garšu. Tā būtu atgūta paradīze. Miesas bauda bija vienīgā, ko es pazinu, un tā man tika nozagta. Tad Zilādainais Denbijs paskatījās uz vietu, kur stāvēja Kadmuss. Tev ir bijuši labi gadi, Kadmus. Paņem manu dāvanu un izmanto, jo tas, kas es esmu tagad, drīz būsi arī tu.
No visām pusēm nāca vājas bērnu raudas, it kā tie spēlējoties tiktu mocīti. To balsis tuvojās.
- Mani sargi ierodas pēc manis, Zilādainais noteica un sāka pārvērsties putekļos. Ceru, ka tu, Kadmus, ņemsi manus vārdus vērā. Tu gribēji iegūt naudu dzīvē, tagad vari dabūt to manā nāvē.
Trīs mazas, tumšas figūras izgāja cauri durvīm, it kā tās neeksistētu, un ielenca Denbiju, tad sadevās rokās un dejoja tam apkārt. Tiem nebija vaibstu, tikai mazu bērnu veidoli kā skrejošas ēnas. Pelēkie, lokanie gari dejoja pa apli arvien ātrāk klusas bungu rīboņas pavadījumā. Denbijs sāka izgaist, un atkal viņa ceļu pavadīja vēja virpulis un pannu dārdināšana pa grīdu, un galds vēlreiz tika aizsviests līdz telpas vidum.
Radījumi savienojās vienā un kļuva par skaidras, baltas gaismas lodi, kas virtuves vidū dzirksteļoja un vizmoja. Sarapuks no bailēm nodrebēja. Žilbinošā gaisma iezīmēja viņa sejā garas, tumšas ēnas, un viņš aizsedza acis ar rokām. Kadmuss pacieta gaismu tik ilgi, cik vien spēja, un tikai tad aizklāja seju, lai pasargātu acis no spožā mirdzuma. Tad tas vienā mirklī bija pazudis un telpa iegrima biezā tumsā, kuru izgaismoja tikai pavarda uguns un sveces gaisma, kas ieplūda virtuvē pa durvju spraugu.
- Vai tu tur esi, Sarapuk? Kadmuss vājā balsī jautāja, steberēdams kā aklais, kas cenšas atrast krēslu. Es tevi neredzu, rēgi ir apdedzinājuši manas acis.
Dagda Sarapuks zagšus aizlavījās līdz durvīm, klusu izslīdēja priekšnamā un tad laukā uz ielas.
Dagda, es tevi neredzu, kur tu esi? Kadmuss, klumpačodams pa virtuvi, ietriecās galdā un nogāzās uz grīdas. Palīdzi man, draugs! Palīdzi man!
Tumšākajā telpas stūrī, atspiedusies pret sienu, kāda ēna gaidīja, līdz Kadmuss piesteberēs tuvāk.
16 Herba sacra
Kad Ageta un Tegatuss ātri gāja pa ielu uz Londonas tiltu, uz Bišopsgeitas stūra stāvēja noskrandusi sieviete un turēja rokā zāļu saišķīšus. Viņas tirgošanās vietu pusnaktī izgaismoja resna svece ar atvērtu kupola augšējo galu. Gaismiņa mirgoja naktī kā lapsas acs un meta miglā oranžu vizmu, bet sievietes griezīgā balss sauca tumsā:
-Vībotnes! Rūtas! Herba sacra! Svētā zāle! Labā zālīte, kas aizbiedē nāves postu. Nobaudiet nožēlas maizi… Tikai par peniju!
Sieviete turēja pastieptajā rokā vībotņu zariņu. Tā garā, kokveidīgā stiebra galā vīdēja sīki, zili ziediņi.
Iemērc ziedus novembra miglā, un tu atvairīsi pusnakts mošķus.
Tegatuss raudzījās zemē, cenzdamies izvairīties no sievietes skatiena. Viņš jutās vājš un Kadmusa zābakos tikko vilka kājas; viņš nebija radis staigāt tādus attālumus.
- Jaunajai dāmai, ser? Tas pasargās no daudz kā. Sieviete nervozi pavicināja zariņu. Man ir tāds zariņš, ko viņa var nēsāt kā vībotņu vainagu.
Ageta pavilka viņu aiz rokas un paskatījās acīs.
- Lūdzu, Tegatus, es vienmēr esmu vēlējusies nēsāt vībotņu vainagu, meitene sacīja, meklēdama kabatās peniju.
Tegatuss, cieši turēdams grāmatu, skatījās prom, baidīdamies, ka kaut kas viņa izteiksmē varētu to nodot.
- Tikai vienu zariņu, Ageta sacīja sievietei, sniegdama naudu.
- Nav glīti no džentlmeņa puses likt jums maksāt pašai, sieviete, dodama Agetai vainagu no izkaltētām sīkām puķītēm, noteica.
- Viņš pat neskatās man acīs, pārdevēja pačukstēja.
- Tas nav īstais vīrietis, ar kuru pastaigāties naktī.
- Un kādu zālīti tu iedotu man? iejaucās Tegatuss.
- Salvijas, lai izgaisinātu dusmas? Vai kliņģerītes, lai tiktu vaļā no kārpām? Es neskatos uz tevi, jo man nav vienalga, kam es veltu savu skatienu.
Sieviete neatbildēja. Viņa paraustīja plecus un ieslidināja peniju kabatā. Ageta pasmaidīja un saņēma Tegatusa roku, lai vestu viņu tālāk pa ielu.
- Viņš nav šejienietis, viņam Londona ir sveša, meitene piebilda.
- Viņam nav sveša elle, piemini manus vārdus, meitenīt. Šo vīru cieši tur aiz pleca nāves roka, un viņš bez ceremonijām aizvedīs tevi līdzi.