Выбрать главу

Pa ielu uz viņu pusi dārdināja liela, melna četrjūgu kariete. Kučieris uzcirta zirgiem ar garo pātagu. Kariete norībēja pa bruģakmeņiem. Tegatuss pavilka Agetu malā.

-Viņš tā brauc tīšām. Tegatuss paātrināja soli.

Lai turētos līdzās, Ageta paskrēja.

-   Es tev teicu, ka trakums nāk tuvāk, Tegatuss noteica, kad viņi beidzot izgāja cauri lielajai arkai un nonāca uz tilta. Sirdis piepilda māņticība un maģija, un neviens neapgrūtina sevi ar patiesības meklēšanu.

Tegatuss apstājās, pagriezās atpakaļ un kādu brīdi gaidīja, stāvēdams kafejnīcas durvīs, lai palūkotos, vai viņiem neseko.

-   Es jūtu, ka mūs novēro, viņš piebilda. Tā nav cilvēciska būtne. Es jūtu… kāds gaida kaut kur miglā pie arkas.

-   Neviens nezina, ka mēs esam šeit, kā tad mums var sekot? Ageta piespiedās tuvāk durvīm.

-   Sī grāmata pauž tumsu, tā kliedz naktī, tikai tavas cilvēka ausis to nedzird. Ikviens Londonas gars trau­cas uz to kā naktstauriņš uz sveci. Tie ieradīsies, lai patīksminātos par tavu likteni un nozagtu tev dzīvības spēku.

Ageta cieši turēja rokā vībotņu zariņu.

-   Tas tevi nepasargās, tās ir tikai izkaltētas puķī­tes. Viņš it kā nolasīja pašas dziļākās meitenes sirds domas. Šīs lapas var aizdzīt skumjas un atvieglot sā­pes, bet tās nespēj apturēt velnu, kas vajā tavu dvēseli.

-   Ko tā sieviete domāja, teikdama, ka tevi tur nāve? Kā tev šķiet, vai viņa kaut ko redzēja? Ageta klusu vaicāja.

-   Caur viņu runāja grāmata. Tā stāstīja viņai, ko teikt. Tā ir nepatiesa un uzrakstīta ar ļaunumu. Nemo­rensis piemīt spēks mainīt mūsu domāšanas veidu, val­dīt pār cilvēku prātiem un aizvilināt mūsu sapratni no patiesības ceļa. Tā melo pati ar savu tinti, eņģelis čukstēja. Tās skaistuma dēļ daudzi cilvēki ir krituši. Viņi ir ticējuši visam, ko tā saka, bet kopā ar katru pravietojumu nāk arī meli. Grāmata sagroza patiesību, šo un to vietām pieliek klāt. Tā pavēsta cilvēkam, ka to sagaida nepatikšanas naktī, un tad kā zaglis pārsteidz viņu rītausmā. Domāju, pirms šī nakts būs galā, tu vēl daudz ko dzirdēsi…

-   Tā pavēstīja Bleikam, ka no debesu trīces līdz komētas atnākšanai būs divdesmit viena diena, Ageta teica, palūkodamās pāri tiltam uz Biblvika grāmatveikalu. Es dzirdēju, kā Bleiks par to stāstīja Bonhemam, pirms viņi mani atrada paslēpušos skapī.

-   Baidos, ka Vērmele ir tuvāk. Šķiet, ka doktors Bleiks nesaprot, ar kādiem spēkiem spēlējas. Tega­tuss atskatījās un pārlūkoja tiltu. Es zinu, ka tas ir šeit, es to sajūtu, bet nevaru ieraudzīt.

Viņš paskatījās uz sveču izgaismoto grāmatveikalu.

-   Pasaki man, Ageta, kad tavs draugs tevi gaida!

-   Es teicu, ka atgriezīšos šonakt.

-   Viena?

-   Jā. Es nedomāju, ka tu nāksi man līdzi. Viņa mir­kli klusēja. Tu un Tadeušs esat pirmie cilvēki, kurus es varu saukt par saviem draugiem. Jūs abi esat bijuši tik laipni. Liktenis kaut kā man ir ļāvis jūs atrast. Tevi es atradu bēniņos, un, ja Hezrīna man nebūtu ietei­kusi doties uz grāmatveikalu, es nekad nebūtu satikusi Tadeušu.

Viņa ciešāk ietinās plecu lakatā.

-    Tātad Hezrīna ir tavs draugs? Tegatuss izskatī­jās pārsteigts, ka pieminēts viņas vārds.

-   Labākais draugs, kāds var būt. Viņa ir tik smalka un lieliska, un viņai ir sava kariete. Ageta pasmaidīja. Vai zini, viņa sameklēja mani. Tas bija liktenis. Hez­rīna teica, ka es kļūšu līdzīga viņai.

-   Viņa teica, ka jūs būsiet māsas un tu nekad neko citu vairs nevēlēsies?

Ageta neatbildēja, bet skatījās zemē. Meitenei šķita, ka viņas domas ir kā atvērta grāmata un ikviens, tikai paskatoties uz viņu, spēj to izlasīt un zina viņas slēp­tākos noslēpumus.

-   Kas apzīmogoja tavu draudzību ar viņu? Izdzerts ugunīgas dziras kauss vai mēness zīme, kas asinssarkana deg tev uz plaukstas?

-   Gan viens, gan otrs, meitene atteica.

-   Tad tu esi divkārt nolādēta. Sī tava Hezrīna vēlas ko vairāk par tavu draudzību.

-   Es zinu, Ageta viņu pārtrauca. Viņa man teica, ka es varu atstāt savu dzīvi un…

-   Un no tevis tiks izsūkta katra dzīvības drusciņa.

Pēc tam tevi izmetīs šajā vaļējā notekā, ko sauc par Temzu, un izskalos kādā svešā pludmalē, kur par tevi nevienam nebūs nekādas daļas. Tegatuss pēkšņi dziļi ievilka elpu, it kā būtu saņēmis asu belzienu. Man nepieciešams atpūsties. Gribu redzēt to tavu draugu.

Eņģelis runāja uzstājīgi, un Ageta viņa klātbūtnē sāka justies neērti. Viņa pat nožēloja, ka palīdzējusi tam aizbēgt un dalījusies noslēpumā par jauniegūto draudzību.

Tegatuss bija devis savu gaismu un samaitājis to, kas viņai bija licies skaists, labs un patiess, aptraipījis to ar blēdības un intrigas aizdomām. Viņa juta pret eņģeli rūgstam skaudru nepatiku. "Kaut es būtu atstā­jusi to sapūt bēniņos," meitene pie sevis nodomāja, cenzdamās pārmākt aizvainojumu ar citām domām, lai apslēptu savas patiesās izjūtas un viņš nevarētu tās nolasīt. Ageta domāja par māti, par šķīvju mazgāšanu un peldēšanos Temzā. Viņa ļāva domām šaudīties no viena sapņa pie nākamā, lai eņģelis nespētu ieraudzīt viņas augošo nepatiku pret to.

Tegatuss likās izklaidīgs, atsvešināts. Šķita, ka tā domas klīst pavisam kur citur. Iedams viņš turēja roku pie krūtīm, it kā viņam ribās durtos tumšas, sāpīgas atmiņas. Ageta sekoja Tegatusam pa gabalu.

Veikala durvis bija mazliet pavērtas, un tajās bija iebāzts salocīts papīra gabals. Ageta pieliecās, izvilka to no durvīm un instinktīvi iebāza kabatā. Tegatuss vēlreiz apstājās un paglūnēja caur miglu atpakaļ uz Bišopsgeitu. Mutuļojošajā dūmakā viņiem virs galvas klaigāja divi kovārņi. Tilts bija tukšs. Tālumā skanēja skumjā, apnicīgā zālīšu pārdevējas balss, kas aicināja lētticīgos nopirkt Herba sacra.

Eņģelis pastiepa roku, satvēra zvanu un izvilka tā metāla atsperi.

Ageta ļāva sejā izpausties dusmām, kas plosīja viņas sirdi.

Kāpēc tu… viņa nočukstēja.

Tegatuss rupji aizspieda viņai muti, lai neļautu runāt. Tad viņš lēnām atvēra durvis un ievilka meiteni veikalā. Iekšā viņš piespieda Agetu pie sienas un pār­lūkoja garās, tumšās grāmatu rindas. Ageta redzēja, kā viņš acīm pārmeklē katru veikala collu, raidot ska­tienu no rupjās koka grīdas līdz krāšņajiem griestiem.

Eņģelis ļoti lēnām noņēma roku meitenei no mutes, ar garo, balto pirkstu rādīdams saglabāt pilnīgu klu­sumu.

Katras augstās grāmatu rindas galā dega spoža svece, kas izgaismoja mutuļojošos putekļus, kurus pa grīdas dēļiem pūta Temzas vējš. Tas spraucās cauri dēļiem no upes, kas atradās tieši zem viņiem. Veikalā varēja dzirdēt, kā atplūst paisums. Viļņu skaņas atbal­sojās šaurajās ejās starp grāmatām.

Šīs skaņas atgādināja Agetai par Ziemassvētku vakaru, kad viņa bija vērojusi, kā Temzas laivinieki cenšas izvilkt no upes kādu zēnu. Bērns bija ielū­zis ledū un iekļuvis niknajā straumē, kas traucās zem sniegbaltās upes garozas. Beidzot tie izvilka puišeli no ūdens un novietoja viņa zilo ķermeni uz ledus. Kāds drukns laivinieks bija apsedzis zēnu, cenzdamies viņu sasildīt, bet bērns rīstījās un izklepoja ledainus vižņus, ar kuriem bija pilnas viņa plaušas. Bet visvairāk Agetu uztrauca pūļa vienaldzība. Ļaudis bija sapulcējušies pie tuvīnā gadatirgus uguns un vēroja lāci, kuru līdz nāvei bija sakoduši divi milzīgi dogi. Meitene cieši saknieb­tām lūpām bija skatījusies, kā pūlis smejas par mir­stošo lāci, bet tikmēr aiz viņiem kāds bērns cīnījās par savu dzīvību un par viņu rūpējās tikai resns laivinieks, kas bija atdevis tam savu mēteli.