- Es nevaru doties uz tavu pasauli. Esmu pārāk piesaistīts vietai, kurā nevēlos atrasties.
Veikala durvis atsprāga vaļā, un telpā atskanēja smaga elsošana, lielam radījumam skrāpējoties pa grīdu ar gariem, asiem nagiem. Grāmatnīcā ieplūda migla no ielas un sāka pārmākt sveču gaismu. Durvīs stāvēja liels vīrs ar gariem, rupjiem matiem bieza audekla svārkos. Vienā rokā aiz pavadas viņš turēja tupošu melnu radījumu pa pusei suni, pa pusei pērtiķi. Tas elsodams ošņāja gaisu un asinssarkanām acīm blenza veikala krēslā.
Ja viņi atrodas šeit, tad diaka tos atradīs, vīrietis noteica, atskatīdamies uz karieti.
Tegatuss piespieda plakano, garo akmens sprūdu pie kamīna un iestūma Agetu spraugā starp akmens kolonnu un ogļu pannu, kas nočūkstēja, liesmai aprijot jaunu akmeņozola pagali. Pavarda aizmugure izliecās, un viņi pa atveri iegāja mazā telpā, kas bija pilna ar dūmiem. Zēns izgāja cauri sienai un nostājās starp viņiem. Cauri dūmiem iezīmējās tā veidols, un Ageta viņu pirmoreiz ieraudzīja.
Varēja dzirdēt, kā diaka ārpusē šļūkā pa koka grīdu, nākot arvien tuvāk.
17 Aurora sanguinea asinssarkanā rītablāzma. (Latiņu vai.
Biezie, melnie Holbornas ielu dubļi bija pielipuši Bonhemam pie zābakiem, un viņš tos noskrāpēja pret tīrāmo plāksnīti pie Blūmsberi laukuma 6. nama ārdurvīm. Bleiks aizsteidzās viņam garām un ieskrēja mājā, sakampis sava zobena zeltīto rokturi un aizelsies lādēdams nakti. Viņš negaidīja, līdz Bonhems tam sekos, bet klaudzināja augšup pa kāpnēm, atstājot uz smalkā turku paklāja, kas klāja garā gaiteņa koka grīdu, melnas pēdas. Viņš kūsāja no dusmām, jo nebija atradis Agetu un grāmatu. Bleiku arvien vairāk pārņēma melns niknums un aizvainojums. Pasaule ir pilna ar muļķiem, kas maldina paši sevi, un kritiķiem, kuri nespēj saskatīt indīgās kārpas, kas uzaugušas pašiem uz sejas kā žurku mēsli, Bleiks pie sevis nodomāja. Viņa naids bija izaudzis tik liels, ka vērsās pret ikvienu, kurš jebkad bija nosaucis viņa jauno zinātni par maģiju.
Bleiks pagriezās un paskatījās uz Bonhemu, kurš akurāti izbakstīja savu jātnieka zābaku zoles. Bleiks pazina īzaku jau daudzus gadus, bet viņu draudzību bija apgrūtinājušas nesaprašanās, uz ko viņš bija piemiedzis acis. Bleiks kā svētais bija nesis Bonhemu pāri dziļam ūdenim, ļaujot tam zagt viņa idejas. Tagad, palūkojoties uz draugu, Bleiks pēkšņi ieraudzīja cilvēku, kuram nekad nav bijušas pašam savas domas, cilvēku, pret kuru viņš nejūt neko citu kā vien nicinājumu.
Bleiks noņēma no jostas zobenu un, kāpdams uz observatoriju, dūra katrā pakāpienā. Garā eja bija piegružota ar iepriekšējās nakts varmācīgo notikumu paliekām. No sienu apmetuma kā dzeloņcūkas adatas spraucās ārā koka šķēpeles, un vietā, kur bija parādījies sekariss, auga zaļas lapu piepes. Observatorijā Bleiks noskatījās uz tukšo plauktu, kurā viņš tik rūpīgi bija slepus glabājis Nemorensis. Visas cerības zudušas, viņš nodomāja, viņa sapratnes meklējumi tagad palikuši tikai paša iztēlē. Viņš vairs nevar paļauties uz Nemorensis, lai grāmata viņu vadītu un virzītu.
Sekariss gulēja uz galda, tā lapu zaļo seju joprojām klāja smalkais, sarkanais mutauts. Bleiks piegāja radījumam klāt un pabakstīja to ar zobena galu. Tā miesa bija cieta un stingra. Visiem tiem sapucētajiem pūdeļiem, kas maskējas par zinātniekiem, nāksies viņam noticēt. Tagad Karaliskā biedrība par viņu nesmiesies, Bleiks nodomāja, apsvērdams, vai nesagriezt radījumu kā konservētu šķiņķi un nepasniegt tiem ar aukstiem kāpostiem. Zinātnieks pārliecās pār ķermeni un nopētīja tā ādu, no kuras lēnām sūcās mirdzošas lāses. Bleiks aplūkoja biezu lapu, kas veidoja ausi, un ar asu kustību norāva to no galvas. Viņš pacēla to pret sveces gaismu un saberzēja starp pirkstiem tās vaskoto virsmu. Taustot tā likās kā šokolāde un pēc smaržas kā rupja tabaka. Sī lapa-āda atgādināja viņam Oldenberga kafijas namu naktī, kad viņi bija paņēmuši kazu un pārlējuši tās asinis Džošua Oldenbergam. Šis cilvēks bija kļuvis par sabiedrības apbrīnas objektu, jo kopš tā brīža blēja un badījās. Sarkanais eliksīrs bija pārvērtis viņu no cilvēka, kas pasniedz tumšu, stipru kafiju, par zāles un pētersīļu ēdēju.
- Manas zoles ir pagalam, noteica Bonhems, bez brīdinājuma ienācis telpā. Es par šiem zābakiem atdevu veselu bagātību, un vienas stundas laikā dubļi izēdušies tiem cauri kā papīram.
- Tā ir šolaiku pazīme, Bleiks atteica.
Bonhems nostājās viņam nepatīkami tuvu un pār plecu vēroja, kā Bleiks pēta radījumu.
- No kurienes tas nācis? Bonhems nevērīgi pajautāja, pabikstīdams to ar pirkstu.
Bleiks neatbildēja, jo nevēlējās sarunu turpināt.
- Droši vien tas ir kāds jauns radījums no Āfrikas, Bonhems noteica. Es reiz redzēju dzīvnieku ar tik garu kaklu, ka tas varēja ēst lapas no koka galotnes. Tam bija ragi kā velnam un mēle, ar kuru tas spēja nolaizīt savas uzacis.
- Interesanti, Bleiks čukstus atbildēja.
Bonhems piegāja pie teleskopa un caur misiņa okulāru palūkojās debesīs.
- Cik dienu palicis, līdz pār Londonu nāks sabrukums? viņš vaicāja.
- Kādas piecpadsmit vai sešpadsmit. Vēl ir bezgala daudz laika, lai paspētu tikt prom, drošībā.
- Tava komēta izskatās tuvāk, nekā es gaidīju, Bonhems, novērsies no teleskopa, noteica.
- Tātad tagad tu esi astronoms, īzak? atbildēja Bleiks, kuru bija aizkaitinājusi Bonhema interese par viņa komētu. Ļauj man paskatīties!
Viņš aizslāja pāri telpai un nogrūda Bonhemu malā.
Bleiks paskatījās caur lēcām uz komētu. Tagad tā bija dūres lielumā, atradās objektīva centrā un bija pietiekami spoža, lai būtu saskatāma ar neapbruņotu aci. Pūķa aste bija pazudusi, un Bleiks pirmoreiz ieraudzīja, ka komēta mainījusi kursu un atrodas daudz tuvāk Zemei, nekā bija vēstīts grāmatā.
- īzak, mums ir problēma, viņš sacīja, vērdamies izplatījumā. Debesu pūķis nāk mums virsū no citas puses, un līdz rītausmai tas būs redzams. Nemorensis ir kļūdījusies… vai arī es.
Bleika sejā uzliesmoja bailes.
- Mums atlikušas, augstākais, divas dienas, līdz pār mums nāks šis Dieva sods.
Bleiks atkāpās no teleskopa un izberzēja acis, it kā lai aizmēztu no tām skatu ar pūķi. Trīcēdams viņš piegāja pie loga un nolūkojās lejā uz laukumu.
Londona modās no miega. Austošajā dienasgaismā ļaudis sāka piepildīt ielas ar ikdienas klaigām. Šajā krēslas stundā kučieri jau klaudzināja pa bruģi savās karietēs. Baskājaini bērni pulcējās uz stūra, lai ubagotu no garāmgājējiem, un moderes gāzelējās zem lielo piena kannu svara, kuras tās nesa vēršu iejūgu siksnās, kas bija dziļi iegriezušās viņām plecos. Šķita, neviens neņem vērā gaidāmo likteni, kas karājās debesīs viņiem virs galvas.
- Viņiem nav ne jausmas, Bleiks ar nožēlu teica, vērodams ļaudis, kas lejā devās savās ikdienas gaitās. Mēs tur neko nevaram darīt. Ja izstāstīsim cilvēkiem patiesību, tas izraisīs vēl vairāk nāves.
Viņš apklusa un paskatījās uz Bonhemu.
- Flembergam ir taisnība viņiem labāk nomirt pēkšņi, nezinot, nekā lēnām, saprotot, ka tiem virsū uzgāzīsies debesis.
Bonhems neatbildēja. Viņš, sildīdams pie uguns kājas, skatījās spogulī virs kamīna.
- Mani ir pārņēmusi visaptveroša vēlme izstāstīt viņiem, kas notiks, Bleiks sacīja, atrāvis vaļā logu un izliecies pa to ārā. Mums virsū nāk komēta, un jūs visi mirsiet! viņš, cik skaļi vien spēja, nokliedzās virs skaņu jūkļa.
Neviens neatsaucās, neviena galva pat nepagriezās. Bleiks uzsauca vēl skaļāk: