- Pēc divām naktīm jūs pazudīsiet no šīs planētas, bet jums rūp tikai pilns vēders un džins uz mēles!
- Izbeidz, Bleik! Bonhems sacīja, atvilkdams viņu no loga. Nav vērts, draudziņ! Kā tu vari būt drošs, ka tā ietrieksies Zemē agrāk? Grāmatā teikts…
- Grāmata ir kļūdījusies, un es arī. Nezinu, kā tas ir noticis. Viss bija tik skaidrs. Kad izlasīju Nemorensis, tā man pavēstīja, ka no brīža, kad es ieraudzīšu komētu, līdz mirklim, kad tā ietrieksies Zemē, paies divdesmit viena diena. Tagad, skatoties teleskopā, kļūst skaidrs, ka mums ir daudz mazāk laika. Briesmonis ir pagriezies, un, es domāju, tas nāk iznīcināt Zemi.
Bleiks pārtrauca runāt un aizvēra acis. Viņam bija tāda sajūta, it kā prāts būtu sarauts divos gabalos un svešas rokas šīs daļas atdalījušas vienu no otras. Viņš saņēma galvu abās rokās.
- Es jūtu, ka manā prātā notiek kaut kāda cīņa, īzak. No vienas puses, es vēlos viņiem palīdzēt, bet, no otras -, es neuztraukšos, ja sagrauta tiks visa pasaule. Tad, kad es izstāstīšu Jītsam, kas notiks, un viņš pavēstīs to visai pasaulei avīzē Chronicle, es varēšu atstāt šo dzīvi ar tīru sirdsapziņu.
- Tā būtu pārsteidzīga rīcība. Tam cilvēkam nevar uzticēties, viņš nav mūsējais. Drošāk būtu izstāstīt visu Flembergam un ļaut viņam izplatīt jaunumus, Bonhems runāja ātri, viņa acis šaudījās no Bleika uz atvērto logu. Pēkšņi viņš metās pie Bleika izstieptām rokām, it kā grasītos to izgrūst pa logu.
- Es atnesu jums, kungi, nelielas brokastis. Telpā iesteidzās Malakinas kundze ar paplāti, uz kuras bija karsta gaļa, maize un kafija.
Viņa ieraudzīja, kā Bonhems sasveras uz priekšu, lai pagrūstu Bleiku.
- Nē! sieviete iekliedzās, un Bonhems saķēra Bleiku un atvilka viņu no loga.
- Hermeja vārdā, Bleik, man likās, ka tu izkritīsi! Bonhems iesaucās un asi paskatījās uz Malakinas kundzi. Tu grīļojies no vājprāta, kas pārņēmis tavu apziņu. Viss pārciestais ir bijis tev par daudz.
Bonhems vēlreiz paskatījās uz Malakinas kundzi.
- Savediet kārtībā doktora guļamistabu, viņam ir nepieciešama atpūta, Bonhems teica, izvadīdams kalpotāju no istabas. Nāc, Sabien, tev jāpaguļ! Vēl ir gana laika, lai satiktos ar Jītsu, ja tev tas jādara. Nāc uz savu istabu un mazliet atpūties! Es parūpēšos par tevi.
Bonhems ātri izstūma viņu no observatorijas un veda pa garo gaiteni uz istabu, kur Malakinas kundze steigšus klāja doktoram gultu. Bleiks apsēdās uz gultas, un Bonhems novilka draugam no kājām dubļainos zābakus un apsedza ar rītasvārkiem, tad iemeta ugunī dažas nelielas pagalītes.
- Guli, manu dārgo Sabien, un drīz vien rīta gaisma atvieglos tavas domas.
- Bet kā tad ar komētu? Bleiks vārgā balsī jautāja.
Viņa prātu bija pārņēmis nemiers, kādu tas nekad agrāk nebija pazinis.
- Komēta vēl būs turpat, un mēs varēsim kopīgi izdomāt plānu, ko darīt ar pilsētu.
- Dārgo īzak, es sāku neuzticēties pat tev. Tagad zinu, kāda ir īsta draudzība, Bleiks noteica, cenzdamies ieviest skaidrību apmulsušajā prātā. Es jūtos tā, it kā mana vieta būtu trakonamā.
- Tāds trakums var ielavīties pat tajos cilvēkos, kurus mēs uzskatām par visdārgākajiem, Bonhems atteica, izvadīdams Malakinas kundzi no istabas un pavadot viņu līdz kāpņu laukumam, kas veda uz kalpotāju kāpnēm.
- Viņu nedrīkst traucēt, vai saprotat, Malakina? Doktoram nav vajadzīgas nekādas aukles, bet gan miegs.
Malakinas kundze tika izstumta tumšā spirālveida kāpņu telpā un durvis aiz viņas aizcirstas un aizslēgtas. Bonhems steidzās atpakaļ uz observatoriju un aiztaisīja logu, cieši nostiprinot melno metāla aizbīdni. Viņš pagriezās pret spoguli un sakārtojās dzīvsudraba atspulgā, izslaukot no acīm tumšos dubļu traipus.
Spogulī viņš ieraudzīja aizmugurē uz galda gulošo sekarisu, tā nedzīvā roka nokarājās līdz grīdai. Bonhems sev spogulī uzsmaidīja.
Ar kreiso roku Bonhems kabatā sataustīja mazu stikla pudelīti ar koka aizbāzni. Viņš iebāza roku dziļāk un, uzmanīgi satvēris aizbāžņa malu, izcēla to no kabatas. Biezais, tumšzilais stikls spīdēja uguns gaismā. Bonhems saudzīgi izvilka koka aizbāzni un paskatījās uz necaurspīdīgo šķīdumu pudelītē. Aizvien vēl turēdams vāciņu vienā rokā, viņš iemērca mazo pirkstiņu pudelē, tad pielika to pie mēles, pagaršodams sāļo šķīdumu.
Tad Bonhems pārgāja pāri telpai un noņēma mutautu no radījuma sejas. Viņš paskatījās lejup uz sekarisu un ieraudzīja pistoles šāviena brūci. Tā bija apkaltuši un kļuvusi cieta, no ārējām malām lobījās zaļi dubļi. Bonhems ar mazo pirkstiņu ievainojumā iepilināja no pudelītes dažus pilienus šķidruma.
Eņģeļa asaras kodīs tavā brūcē kā suņa zobi.
Sāļais ūdens, žēlsirdības asaras, jaunas dzīvības avots.
Uguns garam, zeme pajumei, pildi šos deniņus ar jaunu dzīvību!
Mazgādams ievainojumu ar eņģeļa asarām, Bonhems atkārtoja buramvārdus vairākas reizes. Viņš iemērca kabatlakata galu pudelē un, skaitīdams vārdus, izslaucīja ar to radījumam acis, tad ielēja atlikušo šķidrumu briesmonim lūpās un ielika pudelīti atpakaļ kabatā.
Eņģeļa asaras mirgoja uz sekarisa zaļās ādas. Bonhems pētīja radījumu, vai tas izrādīs kādas dzīvības pazīmes, un ieklausījās, vai sāk sisties tā sirds. Bet tas palika auksts, slapjš un visnotaļ miris. Bonhems zināja, ka tas nav šis pasaules radījums. Tā sastingusi miesa un zeltītās acis vēstīja par dimensiju, kas stāv pāri viņa saprašanai. Muļķa uzbāzīgais cilvēks, viņš pie sevis nodomāja, kad radījums blenza viņā ar tukšu skatienu.
Bonhems pārlūkoja istabu, cerēdams, ka kaut kur starp skapjiem un papīriem atradīsies kas tāds, ko viņš varētu izmantot, lai pabeigtu uzdevumu. Reiz Bonhems bija redzējis, kā Bleiks ar elektrometru kairina beigtu vardi, un ar godbijību vērojis, kā ikviens sīkā radījuma muskulis vibrē un raustās, kad Bleiks grozīja aparāta rokturi, sūtot sīkas zibens dzirksteles cauri elektrometram un tad pa tieviem vara pavedieniem vardē. Reiz viņi ar Bleiku, skaitīdami pantus no Nebukathosiza grāmatas, bija izsaukuši sen miruša karavīra garu. Gars bija parādījies kā ēna un dažas minūtes runājis ar viņiem, pastāstot, ka zaldāts ticis nogalināts krogā Two Brydges un viņa ķermenis vēl aizvien nav atrasts. Bonhems kopā ar Bleiku bija ceļojis pa zinātnes, maģijas un sapratnes robežām. Viņi bija dalījušies daudzos noslēpumos kā brāļi.
Tagad Bonhemu bija pārņēmusi pēkšņa doma. Tā piepildīja prātu ar vēlēšanos redzēt radījumu dzīvu un atbrīvot to. Viņš izmisīgi pārmeklēja visus skapīšus, līdz atrada elektrometru. Bonhems attina vara spoli un novilka stiepli pāri istabai līdz galdam. Viņš apsēja to ap sekarisa rokām, tad pārgāja pāri istabai un pagrieza aparāta rokturi. Telpā izplūda gruzduma smaka kā no elles izšļācies sērs. Bonhems pacēla skatienu un ieraudzīja, ka briesmoņa izkaltušās rokas deg kā sausa posa.
Eksperiments nebija izdevies; tas radīja tikai smaku kā pie miesnieka.
Bonhems novāca visu, kas saistījās ar eksperimentu, pārliecinājās, ka stieple ir rūpīgi aptīta ap spoli, un uzmanīgi novietoja instrumentu atpakaļ vietā, it kā tas vispār nebūtu aiztikts. Un tad viņam ienāca prātā doma iepūst briesmonī savu elpu. Sī doma radās pašos dvēseles dziļumos, it kā to tur būtu ielikusi kāda nemanāma roka.
Bonhems paskatījās uz sekarisa lapām klāto seju, iegrimušajām acīm un sakaltušajām sarkanajām lūpām. Caur melnajiem zobiem izplūda purva gāze kā malduguns. Bonhems saprata, kas viņam jādara, un šīs sajūtas neradīja nekādas šaubas. Bonhems noskūpstīja radījumu un, cik dziļi vien spēja, iepūta tam mutē elpu, gandrīz rīstīdamies no dvakas, kas nāca no tā mutes. Smaka pieķērās viņam pie sejas ādas kā plāns tīmeklis. Bonhems pieskrēja pie loga un pūlējās ieelpot svaigo rīta gaisu, lai iztīrītu plaušas.