- Viņam nav spārnu, meitene sacīja. Tie ir apcirpti tā, ka viņš nevar lidot. Tēvs gribēja viņu paturēt savai zvērnīcai, tāpēc atņēma tam katru spalviņu.
- Tavs tēvs būs bagāts cilvēks. Eņģeļu spalvas ir gandrīz tāds pats retums kā eņģeļu zobi. Kā man patiktu redzēt Ramskinu ar tikko izrautu eņģeļu zobu kaklasiksnu!
Diaka rūca uz Tegatusu un raustīja pavadu.
- Domāju, viņš grib, lai jūs nākat mums līdzi. Ārā stāv kariete, un ir cilvēki, kas jūs gaida.
Pēkšņi no ozolkoka grāmatplaukta izkāpa zēns un viņa veidols uguns un austošā rīta gaismā pirmo reizi bija skaidri saskatāms.
- Un kā būs ar mani? bērns vaicāja. Tu apsolīji atdot manu vārdu.
- Es meloju, vīrietis pavīpsnādams vēsi atteica. Tu paliksi tepat vēl dažus gadsimtus un vari vajāt visus, kas vēl nāks. Spēlē savas spēlītes, bērniņ, bet nemaisies mums pa kājām!
Diaka zvēla zēnam ar rokām, sizdams pa viņa rēga ķermeni, it kā tas būtu pilnīgi ciets un pilns ar matēriju. Zēns sagriezās uz grīdas, izslīdēja cauri vairākiem grāmatplauktiem un izzuda skatienam. Ramskins pieglaimīgi raudzījās uz saimnieku un ņurdēja.
- Tagad mums jādodas prom, vīrietis sacīja. Nedomāju, ka jūs sagādāsiet man kādas problēmas, bet, ja to darīsiet, es ļaušu Ramskinam sagrauzt jūsu kaulus un izspļaut taukus, vai sapratāt?
Viņš pamāja ar galvu, it kā norādīdams iet uz durvīm. Tegatuss pastiepa roku pret Agetu. Meitene paskatījās uz viņu, tad nodūra acis un sekoja vīrietim. Kad eņģelis gāja garām, diaka mēģināja viņam iekampt, tad steidzās tam pakaļ, un viņi gāja pa ejām uz veikala ārdurvīm.
Pa puspievērtajām durvīm Ageta ierauzīja melnu karieti, kas viņus gaidīja, un dzirdēja, kā zirgi dīdīdamies klaudzina ar pakaviem pa tilta bruģi. Prātā ienāca doma par bēgšanu, bet Ramskins, ošņādams gaisu, vilka viņu aiz mēteļa. Tegatuss lēnām gāja aizmugurē kā vientuļš sērotājs bērēs sadrūmis un noguris. Gājiena priekšgalā droši soļoja svešais vīrietis, ierasti pārmetis pār plecu garo kaklasiksnu.
- Vai mans sagūstītājs pateiks savu vārdu, vai arī neziņa ir viens no viņa spēka avotiem? Tegatuss vaicāja.
Vīrietis apstājās, pagriezās, izvilka no zābaka īves nūju un viegli uzsita eņģelim pa seju.
- Manam vārdam nav nekādas nozīmes, bet vari saukt mani par… Komosu. Tas nav mans dzimtais vārds, bet pietiekami labs eņģeļa ausīm.
- Cilvēks ar tādu svinīgu vārdu un kraukļa masku, kas aizsedz melus… Savāda nodarbošanās ķert bērnus un valdīt pār diakām. Tu acīmredzot esi cilvēks no citas pasaules. Tegatuss nolūkojās uz grāmatu kaudzīti, kas līgojās viņam virs galvas.
- Piejaucēt tādus radījumus kā šis pieder pie mūsu otrās dabas. Londona ir vieta, kur mitinās daudz tādu nezvēru, un, kad es tikšu ar jums abiem galā un šeit darbiņš būs padarīts, mēs ar Ramskinu dosimies uz laukiem ķert aitas. Un tās ēst.
Pie viņa beidzamajiem vārdiem ārdurvis aizcirtās. Vīrietim pār galvu nogāzās liela kaudze ar grāmatām, izsitot viņam no rokas pavadu un sabrūkot pār muguru. Viņš pacēla rokas virs galvas, lai pasargātu sevi no grāmatu straumes, kas traucās visos virzienos. Ramskins nikni lēca pret plauktiem, it kā mēģinadams noķert kādu neredzamu ļaundari. Komoss tika notriekts no durvīm, un plaukti cits pēc cita tukšojās.
Ageta un Tegatuss paslēpās aiz durvīm. Viņi skatījās, kā gaisā lido blīva iesietu papīru krusa. No velvētajiem griestiem noplanēja liela, melna grāmata un trāpīja Komosam krūtīs, notriecot viņu no kājām. Kaut kur iespurdzās bērns. Komoss paskatījās apkārt, viņa seju joprojām aizsedza maska.
Ramskin! viņš skaļi iesaucās. Atved viņu pie manis!
Vīrietis pirmoreiz palaida Ramskinu vaļā no pavadas. Radījums aplūkoja augstos plauktus, meklēdams pie griestiem kādu zīmi, kas liecinātu par zēnu. Viņš saspicēja ausis, lai uztvertu nedzirdamās skaņas, un acis sekoja kaut kam, kas neredzams staigāja pa plaukta virsu veikala tālākajā galā, tieši zem jumta velves. Tad diakas skatiens apstājās un tas nolaizīja lūpas, katrs muskulis saspringa. Viņš pēkšņi izlēca no sastinguma un rāpās augšā pa grāmatplauktiem.
Dažos soļos un pāris lēcienos radījums šķērsoja telpu, tad uzrausās uz augšējā plaukta un skatījās apkārt, meklēdams savu neredzamo upuri, brīdi vēlāk nolēca uz grīdas un ietriecās grāmatplauktā tā, ka visas grāmatas izlidoja uz grīdas. Diaka sāka tvarstīt zēna rēgu, kurš skraidīja pa grāmatu koridoriem, cenzdamies izbēgt no vajātāja. Komoss salēcās un uzkliedza nezvēram skriet ātrāk, un no katras ejas bija dzirdams, kā diaka uzbudinājumā elso un rūc.
Zēna rēgs joņoja cauri grāmatplauktiem, te parādīdamies Agetas priekšā, te atkal izgaisdams. Meitenei par šausmām, diaka darīja to pašu, turēdamies aiz zēna, līdz tas cauri plauktiem pazuda akmens sienā.
No pagraba nāca cīņas troksnis, un zem grīdas skanēja bērna kliedzieni. Zēns izšāvās cauri grīdas dēļiem kā lielgabala lode. Mirkli viņš karājās gaisā, tad nokrita uz grīdas, bet diaka iemetās pa durvīm veikalā, atiezis baltos ilkņus, lai nogalinātu. Diaka lēca uz zēnu, bet tas saritinājās un izgaisa koka plauktā, pilnībā izzūdot un tad atkal parādoties otrā pusē.
Komoss metās virsū zēnam ar savu īves nūju un iesita tam pa seju. Telpā nodārdēja apdullinošs pērkona grāviens. Zēns sastinga laikā.
- Liec viņu mierā! iesaucās Ageta. Vai viņš nav diezgan cietis? Ko vēl tu gribi viņam nodarīt?
- Viņš tiks uzsūkts tāpat kā viņa draugi, Komoss atbildēja, uzlicis Ramskinam atpakaļ kaklasiksnu. Nekam citam tie nav derīgi.
Vīrietis paskatījās uz meiteni.
- Varbūt tev to nesaprast, bet viņš nekad nepiepildīs savu dzīvi. Viņam nekad nebūs ne paradīzes, ne debesu, ne viņpasaules. Viņa laiks ir beidzies, viss, ko pelnījusi viņa dvēsele, ir pilnīga sagrāve. Komoss pievērsās Tegatusam. Aizved meiteni uz karieti! Es drīz būšu pie jums. Ramskins pieskatīs, lai jūs neaizbēgtu. Galu galā mēs taču nevēlamies biedēt cilvēkus uz Londonas tilta. Kurš gan noticēs skatam, ka eņģelim dzenas pakaļ dēmons?
19 karietes un komētas
Kā tu ienāci mājā bez atslēgas? Bleiks uzstājīgi jautāja, košļādams dzeltena siera garozu, pa kuru lodāja kukainīši. Es biju viens, un Malakinas kundze tevi neielaida. Tu redzēji, kādu skatienu viņa tev raidīja, kad atnesa man brokastis.
Ābrams Rikardss bija pamodinājis Bleiku no dziļa miega, kas bija pilns tumsas un nāves, un ar vienu rokas mājienu aizdzinis murgu, atvērdams biezos aizkarus, lai ielaistu gaismu. Viņš bija atteicies no vairākām tasēm biezas, melnas šokolādes, ko Bleiks, sēdēdams klusu un klausīdamies, viņam piedāvāja.
- Atslēgas maz ko nozīmē, Ābrams noteica. Atslēgas ir paredzētas, lai ar tām atvērtu, un man ir uzticēta tava labklājība. Esmu tavs sargs.
- No kā gan tev vajadzētu mani sargāt? Es pats varu sevi pasargāt, un, lai tiktu vaļā no strīdīgiem muļķiem, man ir zobens.
- Es sargāju tevi no tevis paša un dažiem taviem draugiem, Ābrams atbildēja, palūkodamies pāri laukumam.
- Un kas tev devis tiesības mani sargāt?
Bleiks iekoda cietajā sierā, un pa viņa lūpām sāka rosīties kukainīši.
- Atceries, kā zēna gados iekriti upē! Ūdens straume vilka tevi dziļumā, un tu nespēji pakliegt. Kad zem ūdens ielauzās saules gaisma, tu redzēji sevi grimstam arvien dziļāk. Vai tu saprati, ka mirsti, ka pārceļo no vienas pasaules citā?
Bleiks izspļāva sieru uz gultas.