- Kā tu zini? Es tur biju viens un nevienam neko neteicu. Es pagaidīju, līdz izžuva drēbes, un tikai tad gāju mājās. Tu jaucies manās domās!
- Es nekur nejaucos, Ābrams atkliedza, triekdams ar dūri pa sienu tā, ka no giestiem nobira apmetums. Es biju tas, kurš izvilka tevi no dzelmes. Kurš gan saviem spēkiem spēj izglābties no kapa varas?
Ābrams pastiepa pret viņu rokas.
- Vai redzi šīs rokas? Tās tevi izglāba no ūdens kapa un izvilka no tumšajiem dziļumiem. Šīs rokas atgrieza tevī dzīvību, kad tu biji miris, neelpojošs ķermenis, mana elpa piepildīja tavas nedzīvās plaušas. Es vēroju, kā tu audz. Es lūdzos par tevi grūtajos brīžos. Vai atceries, kā mēģināji pārvērst varu zeltā un uzspridzināji mājas jumtu? Kas pasargāja tevi no uguns? Kurš gars padzina radījumus, kurus tu biji uzbūris un no kuriem netiki vaļā, izmantojot savu neveiksmīgo maģiju?
- Tu jaucies it visā, Bleiks atkliedza. Tas, ko tu par mani zini, ir ar burvestībām nolasīts no manām domām, nolaupīts, kamēr es gulēju.
Viņš trieca šķīvi pret grīdu un pielēca no gultas.
- Tagad tu atnāc pie manis un moki mani kā tāds neradījums, kas izspiež no kauliem dzīvību. Tu esi burvis, ļaunais gars…
- Es esmu eņģelis. Esmu tavs eņģelis, Ābrams klusu noteica.
Bleiks pavērās savā atspulgā spogulī ar zeltīto rāmi, kas atradās virs kamīna. Viņa seja sāka mainīties, it kā sakustu ar kādu citu. Tā pamazām izplūda smaidā, līdz no vēdera dziļumiem izlauzās smiekli.
- Ē… ē… viņš centās pateikt nepasakāmo, smiekli plūda viņam no mutes un piepildīja istabu.
- Tu esi melis, un tagad tev vajadzētu doties prom, Bleiks sacīja, saliecies no smiekliem, kas atslābināja katru muskuli. Viņa ķermenis raustījās un drebēja, un viņš smiedamies un iespurgdamies atslējās atpakaļ. Eņģelis! Tas cilvēks apgalvo, ka viņš ir eņģelis! Šarlatāns, klaidonis, vazaņķis, kas atnācis, lai nolaupītu manu naudu! Tas tu esi, nevis eņģelis! Nē!
- Kā tad es zinu, ka tu vēl aizvien raudi un sēro par mātes nāvi; ka tu noindēji ar dzīvsudrabu savu kaķi, lai atbrīvotu to no blusām, tad pabāzi tā ķermeni zem guļamistabas grīdas, lai tas tur nedēļām pūtu? Es to visu zinu tādēļ, ka man ir dots uzdevums vērot tevi katrā dzīves pagriezienā, ikreiz, kad tu centies apmierināt savas egoistiskās vēlmes. Ābrams saķēra Bleiku aiz rīkles un pacēla no grīdas, turēdams ar vienu roku sev virs galvas. Ko tu domāji, kad es pēc dueļa izdziedināju to dendiju? Vai tas bija triks?
- Jā, lēni nočukstēja Bleiks, spirinādamies gaisā kā nedzīva lelle.
- Es to zināju! izsaucās Ābrams, nometis Bleiku uz grīdas. Tevi nepārliecina pat atgriešanās dzīvē no nāves. Vai tu netici pats savām acīm? Vai tu neredzi patiesību, vai arī šolaiku Dievs ir padarījis tevi neticībā aklu?
Ābrams pagriezās un piegāja pie loga. Gaisotne istabā pēkšņi mainījās, un Bleiks sajuta iekšēju vēlēšanos uzklausīt Ābramu.
- Tavai dzīvei ir plāns, kas nenodarītu tev ļaunu, bet gan ļautu uzplaukt, sniegtu tev cerību un nākotni. Tie nav mani vārdi. Šie vārdi nāk no tā, kurš atsūtīja mani, bet tev ir jāpakļaujas. Pretestības laiks ir beidzies, tu vairs nevari iet savu ceļu. Uzklausi mani!
- Tu esi vārdu mākslinieks un viltības meistars, bet tu neapmuļķosi mani. Paskaties uz sevi! Tu tikko esi sasniedzis manu vecumu un saki, ka esi pazinis mani kopš bērnības. Vai uzskati mani par muļķi? Tu neesi eņģelis, drīzāk francūzis, kurš bēg no sava karaļa. Es negribu nekādu eņģeli, man tas nav vajadzīgs!
- Tātad man atstāt tevi likteņa varā? Komētai, kas saindēs tavu jūru un sagraus tavu pilsētu?
- Tu zini par komētu? Bleiks jautāja, pieiedams pie loga. Kā tu zini?
- Es zinu, jo laiks ir iedibināts jau sen, tāpat kā mērķis. Es zinu, ka tu esi izlasījis Nemorensis un tevi pārņēmuši tās meli, un es zinu, ka pat tu nevēlies redzēt sabrukumu, kāds tuvojas. Runādams Ābrams skatījās Bleikam tieši acīs. Vai tev joprojām nav vajadzīga mana palīdzība?
Bleiks pavērās viņam sejā. Ja tas ir eņģelis, doktors nodomāja, tad kāpēc tas tik ļoti līdzinās cilvēkam?
- Es nezinu, ko domāt, Bleiks atbildēja, atgriezdamies pie gultas. Tik daudz kas likts uz spēles, un ir tik daudz, ko zaudēt.
Ābrams neņēma vērā viņa vārdus, piegāja pie istabas durvīm, atvēra tās un ielūkojās garajā gaitenī. Tad viņš aizvēra durvis un pagrieza slēdzenē atslēgu.
- Mums jābūt ļoti piesardzīgiem. Tevi novēro radījums, kas atsūtīts, lai atrastu Nemorensis.
- Tas briesmonis pagājušajā naktī gribēja mani nogalināt.
- Dunamežs mēģināja tevi nogalināt? Ābrams jautāja.
- Kur tad biji tu, manu asiņu sargs? Par laimi, Bonhems to nošāva un tagad tas guļ miris observatorijā.
- Dunamežus nevar nošaut tie ir gari un tiem nav matērijas.
- Šim bija matērija, turklāt daudz. Zaļa dubļveida viela, kas ož gluži pēc atejas. Tas zināja, kas es esmu, un bija ieradies ar nolūku mani nogalināt. Tas bija sekariss.
- Parādi man savas rokas! eņģelis palūdza un aplūkoja Bleika nagus.
- Vai tu tos apgriezi? viņš jautāja.
Bleiks neatbildēja. Likās, ka sākas kāds ļauns murgs. Viņš zināja, kas sekos, un domās iztēlojās ainu, kas viņam pavērsies. Bleiks nogrozīja galvu un skatījās grīdā, juzdamies kā norāts bērns sava tēva priekšā.
- Kad tas notika? eņģelis jautāja, atlaizdams rokas un pārmeklēdams Bleika matus. Vai tev ir zīme mēness formā? Apdegums uz ādas?
Bleiks pastiepa roku.
- Vai tu meklē šo?
Ābrams palūkojās uz brūci un pie sevis pasmaidīja.
- Vai sāp? viņš apvaicājās. Bleiks piekrītoši pamāja ar galvu. Tas ir labi. Nākamreiz, pirms pastiepsi roku sievietei, divreiz apdomāsi.
- Man nebija izvēles. Lēdija Hezrīna Flemberga bija tik pārliecinoša.
- Tātad tā viņa sevi sauc? Es viņu pazīstu ar citu vārdu, lai gan viņai to ir daudz. Igreta… Ketevmirija… Lilita… Hezrīna… Viņa kā suns atsaucas uz jebkuru no tiem.
- Tu runā tā, it kā viņu labi pazītu, Bleiks piebilda.
- Viņa kolekcionē eņģeļus un citas greznumlietiņas, kas tai iepatīkas. Esmu pazinis viņu jau gadsimtiem ilgi. Parīzē un Romā, Konstantinopolē un Babilonā. Ar Igretu ir tā, ka viņa nekad nemainās, vienmēr paliek tās pašas dziļās, skaistās acis, kas saista dvēseli, un rokas, kas izrauj tev sirdi.
Ābrams krietnu laiku klusēja un pārlūkoja telpu. Viņš paostīja gaisu un cieši noraudzījās uz grīdlīsti.
- Viņa ne tuvu nav cilvēciska būtne, eņģelis noteica, kad Bleiks jau grasījās jautāt. Lēdija Flemberga, kādu tu viņu pazīsti, ir barojusies no augstdzimušu vīru asinīm kopš laiku pirmsākumiem, un arī tu esi ar viņu aizrāvies.
- Kā es varu zināt, ka tā ir patiesība? Bleiks jautāja, sekodams Ābramam, kurš soļoja pa istabu.
- Paskaties uz savu roku! Apdegums ir viņas nodevības zīme. Tā pavēsta visiem virs zemes un ellē, ka tu piederi viņai. Aplūko to, draudziņ, labāk!
Bleiks skatījās uz smalko, melno līniju, kas aptvēra sarkano apdegumu viņam uz plaukstas. Viņš saskatīja melnajā apmalē baltas un sarkanas zīmītes, kas veidoja līnijveida ķeburus un ieskatījās kā vārdi uz papīra.
- Tas, ko tu domā, ir taisnība. Tas ir teksts. Valoda, kurā reti runā cilvēki un eņģeļi, Ābrams atbildēja uz Bleika nākamo jautājumu, pirms tas bija izteikts. Tu sapratīsi, ka tie ir vārdi no Nemorensis. Tie piesaista tevi viņai, un viņa var piekļūt tavai sirdij.
Bleiks paskatījās uz ievainojumu, cenzdamies izlasīt miniatūros uzrakstus, kas ietvēra sarkano mēnesi viņam uz plaukstas.