- Tu esi melis. Viņa nekad man ko tādu nenodarītu.
- Viņa grib redzēt tevi mirušu. Radījums ar dūņu smaku ir sekariss. Tas bija atsūtīts, lai tevi nogalinātu. Viņu pie tevis atveda tavi nagi.
Dubļi, asinis, kauli un miesa, Piešķirt akmenim elpu tā mana tiesa, Blāvajā mēness gaismā vārdu izsaukt es varu: Sekaris, sekaris, steidz savu darbu darīt…
- Es dzirdu tikai kaut kādus pantus un maģiju, Bleiks atteica. Sekariss bija atsūtīts, lai mani nogalinātu, bet es neticu, ka viņu sūtīja lēdija Flemberga. Varbūt tu arī esi mans sargeņģelis, varbūt tu zini visu par nākotni un komētu, bet, uzzinot, ka tu esi man bijis par aukli, es jūtos vīlies. Man liekas, ka tu esi pacēlis mani rokās, lai es nekad pat kājas pirkstu pret akmeni nesasistu. Kad es iekritu upē, tad domāju, ka esmu izglābies pats, bet tagad zinu, ka mani izglābis eņģelis. Tu deri manam lepnumam tik, cik sarūsējis spoguļstikls.
- Tātad tu gribi, lai es tevi atstāju, kaut tuvojas lielas briesmas? eņģelis pajautāja.
- Jā, Bleiks stingri atteica.
- Ļoti labi, es tevi atstāšu savā vaļā, līdz tu lūgsi mani atgriezties.
- Es nekad nelūgšu tevi atgriezties. Pats parūpēšos par savām asinīm.
Eņģelis pagrieza atslēgu, atvēra durvis un izgāja gaitenī.
- Es gribētu redzēt sekarisu. Ilgi neesmu nevienu redzējis… Šķiet, pēdējā reize bija Prāgā 1662. gadā. Arī toreiz to bija radījusi lēdija Flemberga, tikai tad viņa sevi sauca par baronesi Menrīku de Moju.
Bleiks kopā ar Ābramu devās uz observatoriju. Acis žigli pārskrēja telpai. Uz galda neko neredzēja no radījuma nebija ne miņas.
- Tas atradās šeit! Bleiks iesaucās, pārbraucis ar pirkstu dubļainajam galdam.
Tur vīdēja tikai plāna kārtiņa zaļu aļģu un sīkas pie koka pieķērušās piepes.
- Tas bija miris, patiesi miris! Bleiks atkārtoja, nespēdams noticēt savām acīm. Viņš meklēja kādu attaisnojumu, iemeslu, kāpēc radījums neatrodas tur. Es redzēju, kā Bonhems to nošāva. Sekariss nokrita uz grīdas, un tā āda pārvērtās par sakaltušu mālu. Es zinu, ka viņš bija miris.
- Tagad tas atkal ir dzīvs vai arī Bonhems to ir pievācis sev, Ābrams sacīja. Viņš piegāja pie lielā loga un palūkojās uz pilsētu. Sekariss ir aizgājis, bet komēta nāk…
Augstu rītausmas debesīs komēta bija saskatāma ar neapbruņotu aci. Tā karājās kā mazs mēness, kā dimants sprādzē, un to ietvēra septiņas mazākas gaismiņas, kas mirgoja saules staros. Bleiks piesteidzās pie loga.
- Tā padarīs viņus visus trakus. Ļaudis baidīsies par savu dzīvību un domās, ka šī parādība ir debesu zīme. Man jāizstāsta taisnība laikrakstā Chronicle, Bleiks teica, drudžaini bružādams seju. Jītss pavēstīs par to visai pasaulei, un cilvēki varēs izglābties.
- Komēta atrodas tikai divu dienu attālumā. Tā ietrieksies Zemē pilnmēness naktī. Nebaidies, Bleik! Nebaidies!
-Vai tu vienmēr saki: nebaidies? Tādi vārdi var derēt ganiem un jaunām meitenēm, bet es esmu zinību vīrs. Manas bailes balstās uz faktu, kuru aprēķinājis prāts, kas visai maz tic eņģeļiem. Bleiks noraudzījās pāri pilsētai. Šodien es tikšos ar Jītsu, un no rīta viņš varēs brīdināt cilvēkus.
- Ir lielākas likmes par komētu. Hezrīnai ir kāds plāns, un tu esi tā atslēga. Viņai ir draugi, kas perina savus nodomus un… Ābrams apklusa un palūkojās uz Bleiku. Atrodi Nemorensis un atnes to man, to tu vari izdarīt viens. Es tevi brīdinu: neuzticies nevienam!
- Kur lai es to atrodu? Zem kniepadatas galviņas? Paslēptu manā pieliekamajā?
- Meklē patiesību manā vārdā!
Observatorijas durvis aizcirta pēkšņa, skaļa vēja
brāzma. Uz grīdas nokrita sadauzīto durvju gabali, neatstājot rāmī neko citu kā vien misiņa eņģes. Ābrams pārlūkoja istabu, it kā meklētu labības noliktavā žurku.
- Tev ir viesis, doktor Bleik, un beidzot tas ir parādījies. Ābrams aizskrēja uz telpas tālāko galu un piespiedās pie sienas. Bleiks palika stāvam, saules stara izgaismots. Viņu ietina virpuļojošu putekļu sega, kas karājās saules gaismā kā bišu spiets.
- Es neko neredzu. Kas tur ir? viņš jautāja, skatīdamies apkārt.
Kustība bija sajūtama atkal, šoreiz skaļāka un labajā pusē. Likās, it kā radījums, šļūkājot pa grīdas dēļiem, skrietu gar sienu. Ābrams metās tam pakaļ. Viņš notrieca visu, kas bija tam ceļā, un zvetēja ar rokām pa grīdu, it kā censtos notvert kādu neredzamu nezvēru. Virpuļojošajā putekļu mākonī Bleiks uz mirkli samanīja sīku radījumu, kas svaidījās pa grīdu kā mazs sunītis.
Ābrams smiedamies skrēja pakaļ radījumam un tvarstīja to.
- Kāds labs sports! viņš uzsauca, vajādams radījumu pa istabu un neraizēdamies, ko pa ceļam sagrauj.
Bleiks turēja misiņa teleskopu, baidīdamies, ka tas nokritīs.
- Piebiedrojies man, Bleik, tas ir tik jautri…
Ābrams uzlēca uz krēsla netālu no loga un, sašūpojies aizkaros, nogāzās uz grīdas, cīnīdamies ar kaut ko neredzamu sev rokās.
- Nekas uz pasaules nevar būt labāk kā tvarstīt dunamežu! viņš līksmi izsaucās, turēdams rokā kustīgu masu, kas Bleika acu priekšā palēnām sāka materializēties.
- Kas tas ir? Bleiks jautāja.
- Tas ir pierādījums. Pierādījums, ka es nemeloju. Tas ir dunamežs, kas atsūtīts, lai pārņemtu tavas smadzenes, iemājotu tavā ķermenī un nozagtu grāmatu. Tas būtu gaidījis īsto brīdi, tad ielēcis tavā ķermenī un aizstūmis tavu dvēseli prāta tālākajā nostūrī. Tad tas būtu licis tev nokāpt pa kāpnēm, iesēsties karietē un aizbraukt pie viņa kundzes. Un, cik es pazīstu dunamežus, pirms promiešanas tas būtu izdzēris visu tavu vīnu.
Dunamežs sāka augt lielāks un ieņemt formu. Ābrama ciešajā tvērienā tas ņurdēja un spirinājās. Radījumam bija šauras nāsis, un, tam sprauslājot, varēja redzēt mazu muti pilnu ar asiem, gariem zobiem.
- Ko man tev iedot, lai tu ļautu man aiziet? teica radījums, mēģinot pagriezt galvu, lai paskatītos uz Ābramu.
- Es neko no tevis nevēlos, eņģelis asi noteica. Es tikai aizsūtīšu tevi prom uz vietu, kur tu nevarēsi vairs nodarīt nekādu ļaunumu.
- Nē, es neesmu vainīgs! Es negribēju neko ļaunu. Mani apbūra un pateica, lai es atnāku un sameklēju šo cilvēku. Man apsolīja viņa siltumu un ķermeni, kurā apmesties, radījums kauca.
- Kas ir tavs pavēlnieks? Ābrams jautāja, satverdams radījuma kaklu arvien ciešāk.
- Es nedrīkstu nosaukt vārdu. Viņa sasniegs mani pat ellē un nodarīs daudz lielākas sāpes nekā tās, ko spēj jūsu rokas. Eņģelis sagrāba viņu vēl ciešāk, un dunamežs sarāvās.
Bleiks, redzot briesmoni, sajuta vājumu. Viņš saprata, ka ir redzējis to jau iepriekš, izgrebtu akmenī. Viņa priekšā atradās viena no Ņūmenrovas notekcaurulēm. Tās ar saviem garajiem deguniem un šaurajām acīm katru dienu bija akli noraudzījušās uz viņu no augšas, un viņš nebija pievērsis tām nekādu uzmanību. Tagad viens no šiem radījumiem atradās viņa priekšā dzīvs, elpojošs. Asinis bailēs traucās pa kakla vēnām, un sirds joņoja daudz straujāk.
- Ko vēl cilvēks var ieraudzīt? Vai debesis glabā manām acīm vēl kādus noslēpumus? Bleiks jautāja, kamēr dunamežs pūlējās izlauzties brīvībā. Kas noticis ar sekarisu? Kur tas ir?
- To paņēma tavs draugs, es redzēju, radījums, runādams aizsmakušā balsī un pie katra vārda siekalodamies, ļauni tīksminājās. Kamēr tu gulēji, viņš to paņēma un aiznesa. Iedams lejā pa kāpnēm, viņš pie sevis runāja… Es sekoju un noklausījos. Viņš grasījās aizvest radījumu uz biedrību. Tas padarīšot viņu varenu, bet Chronicle padarīšot viņu bagātu…