Tegatuss gaismā samirkšķināja acis un tad kāpa lejā, nozūdot tumšajā bedrē. Komoss sekoja, gandrīz mīdams eņģelim uz rokām, lai mudinātu viņu kāpt ātrāk. Gaisma augstu virs galvas pazuda, jo atvilktais akmens ar smagu būkšķi tika iestumts atpakaļ vietā.
No apakšas nāca tekoša ūdens skaņas. Tegatuss nodrebēja un ar katru soli bažīgāk domāja par savu nākotni. Viņš dusmojās, ka bija ļāvis sevi saņemt gūstā, tik viegli padevies. Kāpjot dziļāk, arvien uzmācīgāka kļuva apjauta, cik ļoti mainījusies viņa dzīve. Reiz viņš Debesu kaujā bija nesis Visaugstākā karogu, un toreiz pūķis tika sakauts; tagad viņš velkas pa vecu kanalizācijas cauruli kā kaut kāda blusu sakosta žurka. Sejā ieplūda kauna sārtums, un viņš priecājās, ka bedrē to nosedz tumsas plīvurs.
Tālu lejā bija dzirdama diakas ņurdēšana, tas jautri šļakstinājās pa seklo ūdeni. Drīz eņģelis stāvēja tauku lampiņas gaismā blakus Agetai, dažas collas no skaidra avota ūdens. Kreisajā pusē tunelis strauji virzījās lejup uz upes pusi, un akmens pakāpieni veda augšup uz koka durvīm ar lielu misiņa slēdzeni.
Komoss izņēma no kabatas atslēgu, pagrieza to slēdzenē un lēnām atvēra durvis.
- Varat iet iekšā, viņš teica un, sarkanajām acīm izspiežoties, atkal piepildīja pīpi. Tur jau atrodas kāds viesis, kuru tu, mana dārgā, domāju, labi pazīsti.
Komoss smiedamies spraucās garām abiem gūstekņiem uz durvīm, un Ramskins šļakstinājās pa ūdeni.
Ageta cilāja samirkušās pēdas aukstajā straumē. Ātri plūstošais ūdens bija aizskalojis ielas dubļus, un tā vēsums bija viņu mierinājis. Meitene iegāja telpā, aplūkoja baltās marmora sienas un lielās, pelēkās akmens plāksnes, kas kopā veidoja savādu zigzagu. Telpā nebija mēbeļu, tikai plaukts, kas pie tālākās sienas veidoja garu solu, un liels septiņžuburu svečturis, no kura uz akmens grīdas pilēja vasks. Sola galā sēdēja kāds vīrs, tā ķermenis bija sasvēries uz vienu pusi, galvā bija uzmaukts kaņepju maiss, rokas sasietas ar resnu auklu.
Komoss iesūca no savas māla pīpes.
- Iekārtojieties ērtāk! Morbuss atnesīs jums ēdienu, un tad, vēlāk, sāksies visa jautrība.
Viņš pamāja Ramskinam, kurš aizvēra durvis ar diviem misiņa aizbīdņiem un tad izzuda caur koka durvīm tunelī. Kad diaka pazuda, Ageta noelsās.
- Viņu nesaista fizikas likumi. Tas spēj iet un nākt, kā vēlas. Mans mazais mīlulis ir eksemplārs, kuru nevada šīs pasaules likumi, bet tikai viņa uzticamā saimnieka balss.
- Un ko tavs klēpja sunītis dara tagad? meitene pajautāja, apsēzdamās uz garā marmora plaukta.
- Viņš sargā tuneli, lai tajā neviens neielauztos un tie, kas ir gana dumji, neiedomātos bēgt.
- Kur mēs esam? viņa neatlaidīgi tincināja.
- Tam tavā atlikušajā mūžiņā nav nekādas nozīmes. Tu atrodies piecdesmit pēdu zem Zivju upes, pie Monumenta pamatiem. Mēs to uzcēlām par piemiņu Lielajam ugunsgrēkam, kuru izraisījām. Šī uguns apturēja uzbāzīgos no viņu nodomu īstenošanas. Tagad mēs tuvojamies laikam, kad šī likuma piepildījums būs pabeigts, un jūs abi mums palīdzēsiet veikt šo uzdevumu. Nevainīga meitene… eņģeļa spārns… krupja acs… un visas citas parastās lietas… Aklie klaidoņi domā, ka mēs to visu ieliekam savos pantos… Komoss, iziedams no telpas, pie sevis noķiķināja. Es ļaušu jums apsveicināties ar jūsu veco draugu. Nedomājiet par bēgšanu, Ramskins nav barots.
Viņš aizcirta aiz sevis durvis, un gūstekņi palika vieni.
No tuneļa atskanēja skaļš, garš rūciens, kas atbalsojās tālumā. Ramskins iebāza galvu durvīs, it kā to tur nebūtu; plivinoties tumšajās ēnās, tas parādījās kā bezķermeņa galvaskauss, tad izzuda visu acu priekšā.
- Tas radījums grib tevi iebaidīt, Tegatuss noteica, soļodams pa istabu slapjajos zābakos.
- Ageta, vai tā esi tu? no maisā iebāztās cilvēka galvas atskanēja nedroša balss.
Tas bija Tadeušs viņš bija dzīvs.
Ageta steigšus metās uz istabas otru galu un norāva draugam no galvas maisu. Tadeuša galvvirsa bija notriepta asinīm, ap kaklu vijās īsa zīda cilpa, un zilās audekla čībās ieautās kājas bija sasietas ar dzeltenu auklu.
- Ko viņi ar tevi izdarīja? meitene jautāja, atbalstīdama Tadeušu pret sienu un mēģinādama atbrīvot viņa plaukstu locītavas no saitēm.
- Viņi atnāca pēc Nemorensis, jo domāja, ka tā ir pie manis. Vai tu zini, kur grāmata atrodas? Tadeušs nemierīgi jautāja. Es ne par ko citu nespēju domāt.
Viņš apklusa un paskatījās uz Tegatusu.
- Kas viņš ir? Tadeušs ar aizdomām vaicāja.
- Tas ir Tegatuss. Es viņu atradu sava tēva mājās, bēniņos. Ageta uzsmaidīja Tadeušam. Viņš ir eņģelis.
- Kāpēc tad viņš atrodas šeit? Vai tad viņš nevar aizbēgt un aizlidot?
- Sarapuks parūpējās, lai viņš to nespētu, meitene atbildēja. Viņš apcirpa eņģelim visas spalviņas, un tas atņēma viņam spēku. Tegatuss ir izdarījis kaut ko nepareizu, kaut ko tādu, kas padarījis viņu līdzīgu mums.
Meitene runāja tā, it kā eņģelis neatrastos telpā.
- Es dabūju grāmatu, bet par to mēs labāk šeit nerunāsim. Ramskins var noklausīties.
- Tumsas spēki nekad vēl nav atsūtījuši mums kaut ko tik riebīgu. Tas briesmonis atvilka mani uz šejieni, izcēla kā kaķēnu no groza un nometa lejā pa kāpnēm. No rīta tas pēc sava smirdīgā saimnieka Morbusa pavēles atgriezās, lai mani mocītu.
- Ko viņi ar mums darīs? jautāja Ageta.
Pie durvīm, kas veda uz kāpnēm, atskanēja dauzīšanās, un kāpņu laukumiņā aiz tām nodunēja smagi soļi. Pa lodziņu ar dzelzs aizbīdni palūrēja ēnā tīts radījums kapucē.
- Morbus!! izsaucās Tadeušs, mēģinādams uzslieties kājās. Palieciet, kur esat! Viņam ir tāds temperaments, ka tas plūst no viņa kā straume. Nostājies cieši aiz manis, Ageta, viņš necieš bērnus.
Tadeušs runāja tā, it kā šo radījumu labi pazītu.
Durvis atsprāga vaļā, un telpā ienāca vīrietis, tērpies biezā ceļojuma mētelī līdz zemei.
- Ēdiens! tas noķērca aizsmakušā balsī, kas griezās ausīs kā krama šņirkstēšana. Es nezinu, kāpēc viņi jūs baro, izšķiež labu mantu. Tas ir kā pasniegt brokastis notiesātajam pirms karātavām.
Viņš iznāca sveces gaismā, nesdams netīru drēbes maišeli, kurā varēja redzēt maizes un siera aprises.
Ageta, stāvēdama Tadeušam aiz muguras, paglūnēja uz runātāju un, ieraudzījusi tā seju, noelsās. Morbusam bija čulgainas, pietūkušas lūpas, pie acīm vīdēja lieli, melni augoņi, un viņa bakurētainās sejas vidū bija redzama neliela, melna plaisa, ko daļēji klāja ādas pārloks. Kad viņš ieelpoja un izelpoja, tas kustējās uz iekšu un āru. Ageta nekad nebija redzējusi nevienu tik atbaidošu radījumu. Morbuss izskatījās pēc dzīva miroņa, pēc cilvēka, kuru lēnām saēd nāves dvaka. Viņš pamanīja meitenes skatienu un saprata, ko tā domā.
- Nekad agrāk nebiji redzējusi nevienu, kas līdzinātos Morbusam, vai ne, meitenīt? Vai es ožu tikpat slikti, kā izskatos? Viņš pieliecās Agetai klāt. Breisgēdls ne vienmēr atradīsies šeit, lai tevi pieskatītu… Es varu atnākt naktī un nozagt no tavām jaukajām lūpiņām skūpstu, un tad tu dalīsi ar mani šo nelaimi un arī nesīsi manu liktenīgo slimību.
Morbuss atkāpās un paskatījās uz Tegatusu.
- Nu, nu, viņš noteica, lēnām tuvodamies eņģelim. Ja es nekļūdos, tad tu esi eņģelis, tava labā auss ir iezīmēta ar jēra asinīm. Ai, cik sen nebiju redzējis šo zīmi! Pagājis ilgs laiks, un tas bija citā vietā, nevis šajā smirdīgajā caurumā. Tu droši vien esi viens no tiem, kas domāti šīs nakts svinībām, jauks cālēns, ko noplūkt un izbarot Ramskinam. Sī būs nakts, ko atcerēties!