Morbuss noņēma no galvas drēbes cepuri. Uz grīdas nokrita gara, bieza matu cirta, tā šķita izrauta ar saknēm. Viņam uz galvas bija lieli, pūžņojoši jēlumi, kas lauzās cauri ādai kā dzeltena vulkāna lava. Ageta aizgriezās no pretīgā skata un centās paslēpt seju aiz Tadeuša muguras.
- Atrodoties šeit, tu nevari noslēpties no tādiem kā es. Šajā vietā tu neesi drošībā arī tad, kad guli. Pat tad tu sapņosi, ka mēs spējam ielūkoties tev domās. Es tevi brīdinu, Lemjēna bērns, nedalies ne ar vienu savā iztēlē!
- Tu zini, kas es esmu? Ageta nervozi jautāja.
Morbuss paskatījās uz Tadeušu un veltīja tam vāju
smaidiņu, bet pa zodu viņam notecēja biezu gļotu pile.
- Tev nav ne jausmas, meitenīt, vai ne? Pēc visa, kas noticis, tu joprojām neko nenojaut. Morbuss nokremšļojās, cenzdamies iztīrīt aizsmakušo kaklu. Mēs esam tevi gaidījuši daudzus gadus, vērojuši tevi kā bērnu un turējuši tavu sargeņģeli tik tālu no tevis, cik vien spējām. Un tas viss šim brīdim. Neaizmirsti, meitenīt, ka rīt ir tava dzimšanas diena, tu kļūsi pieaugusi. Ir pienācis laiks, kad ticība tevi atstās un prātu sāks aptumšot šaubas un pieauguša cilvēka dzīve. Tāpēc notiks rituāls un tu tiksi pārveidota mūsu acu priekšā… ar nelielu eņģeļa palīdzību.
Morbuss iesmējās, nosvieda maizes maišeli uz grīdas un pagriezās, lai izietu no aukstā marmora kambara.
- Tev vēl ir atlikušas divpadsmit stundas bērnības. Izmanto tās labi, bērns! Viņš paskatījās uz eņģeli. Kas attiecas uz tevi izdomā sev vārdu, jo šonakt tu kļūsi par Ramskina brāli.
Morbuss aizcirta biezās ozolkoka durvis un aizbultēja tās ar diviem aizbīdņiem. Ageta pavērās Tadeušā.
Šķita, ka viņa acis zina vairāk, nekā lūpas jebkad izrunās.
- Ko viņi grib ar mani darīt? meitene vaicāja, meklēdama mezglu saitēm, kas turēja Tadeuša rokas cieši sasietas.
- Es neuztrauktos. Nedomāju, ka viņi nodarīs tev ko ļaunu. Kas attiecas uz eņģeli, viņam gan ir pienākušas beigas. Viņu pārvērtīs par diaku tāds ir vienīgais liktenis radījumam, kurš apmainījis debesu godību pret zemes alkatību.
Tegatuss lēnām noslīdēja lejā gar balto marmora sienu un apsēdās uz aukstajām akmens plāksnēm. Šķita, it kā dzīvība pēkšņi būtu viņu atstājusi. Sejā iezīmējās izmisums.
- Es zināju, ka kādu dienu tas notiks, bet nedomāju, ka tik drīz, viņš noteica, rokām aptvēris seju. Debesis man likās tik garlaicīgas… Es paskatījos uz pasauli ar visu tās krāšņumu un vēlējos būt tās daļa. Tad es satiku viņu viņa stāvēja Eifratas krastā un noraudzījās lielajā upē, vērodama savu atspulgu. Kopš tā brīža es biju gatavs pamest visu, kas man bija.
Tegatuss pacēla skatienu uz abiem draugiem.
Visvairāk mani biedēja tas, ka viņa varētu mani ieraudzīt. Es atcerējos viņas pirmos vārdus: "Skatīšanās savā atspulgā nekad nebūs tāda pati kā ieskatīšanās acīs seruvimam."
Viņa stāstu pārtrauca piepešs garš, zems rūciens. Kambara durvis sāka rībēt un vibrēt. Likās, ka tās tricina katrs tā radījuma elpas vilciens, kurš centās izlauzties cauri šaurajai spraugai starp akmens grīdu un biezajiem ozolkoka baļķiem. Tegatuss pielēca kājās un pieskrēja pie durvīm, lai palūkotos pa mazo, ar dzelzi apkalto lodziņu.
Briesmonis uzbruka kā kobra, bez brīdinājuma, un satvēra upuri ar diviem gariem ilkņveida nagiem, kas caurdūra eņģeļa vaigu līdz kaulam. Tas pasvieda Tegatusu gaisā kā lelli, tad nometa uz grīdas. Eņģelis rāpās atpakaļ, bet radījums jau spraucās cauri dzelzs stieņiem. Nolaizījis no garajiem, kaulainajiem pirkstiem eņģeļa asinis, Ramskins blenza iekšā kambarī un ņurdēdams un rūkdams ošņāja gaisu.
21 Salve, Regina, mater misericordiae! Esi sveicināta, valdniece, žēlsirdīgā māte! ( Latiņu vai.)
Grabstrīta oda pēc puvušām jūraszālēm, no dubļainajiem, žūstošajiem Temzas krastiem vējš nesa asu dvaku. Soļojot prom no Blūmsberi laukuma, Bleiks bija pagājis garām ļaužu pulciņiem, kas vērās debesīs un nolūkojās uz dūres formas komētu augstu virs galvām. Kaut kādā dīvainā veidā viņš juta lepnumu, ka bija ieraudzījis to nākam. Plukatas skatīsies uz augšu ar bailēm, bet bagātie raizēsies tikai par sevi un saviem vēderiem. Bleiks savā vientulībā pacēla mēteļa apkakli, lai pasargātos no vēja un sargeņģeļa vārdiem, un klaudzināja ar zobena galu pa zemi tā, ka, metālam sitoties pret bruģakmeņiem, šķīda dzirksteles.
Trijos ātros soļos viņš atstāja ielu ar augstu sakrautajām avīžu kaudzēm un iegāja Chronicle redakcijā. Durvis bija vaļā, un iestādes priekštelpa neparasti tukša. Bija pazudusi pie rakstāmgalda sēdošā vecā sieviete ar vienu priekšzobu, kurš kā dzeltena akmens smaile rēgojās ārā no viņas krunkainajām, bālajām lūpām. Neviens baskājains avīžzēns neiebrāzās telpā, lādēdams garāmejošos džentlmeņus. Māja bija pilnīgi tukša un klusa.
Bleiks pacēla tārīta Chronicle numuru. Tur, pirmajā lappusē, zem gariem ziņojumiem par iepriekšējās dienas pakāršanām un jūrā pazudušajiem kuģiem, pavīdēja ziņa par komētu. Viss viņa mūža darbs bija izteikts vienā rindā gandrīz nesalasāmiem burtiem: "Zinātnieks atklāj jaunu zvaigzni, kas redzama no Zemes un neapdraud pilsētu…"
Lasīdams tālāk, Bleiks it kā dzirdēja lēdijas Flembergas balsi. Tā padarīja viņa atklājumu par kārtējo šarlatāna objektu vai zvērnīcas eksponātu. Avīze pauda: tas, ko lasītāji ieraudzīs debesīs, neradīs nekādas sekas; tā ir tikai vēl viena zvaigzne, kas paies garām vientuļajai planētai, notikums, par kuru nav jābrīnās vairāk kā par pakārtu cilvēku.
"Nebaidieties! Priecājieties par to, ko redzēsiet, kad komēta ies garām!" Bleiks izlasīja beidzamo rindu, it kā tā būtu nokritusi no paša Flemberga lūpām.
Nikni viņš saņurcīja avīzi rokās un izmeta uz ielas, tad paskatījās apkārt, lai sameklētu Jītsu un paskaidrotu sava nāciena iemeslu. Augšstāvā uz raupjās koka grīdas bija dzirdami soļi. Tad durvis aizcirtās un viss apklusa. Bleiks satvēra zobena sudraba rokturi. Lauvas galva ērti iekļāvās viņam rokā un remdēja apdeguma sāpes plaukstā. Bleiku mierināja apziņa, ka spieķveida makstī atrodas ass asmens. Doktors negribēja, lai viņu kāds negaidot pārsteigtu, tāpēc kāpa pa šaurajām kāpnēm uz augšstāvu.
Bleiks šķērsoja kāpņu laukumiņu, kas veda uz mazu darbistabu mājas aizmugurē. Sienas bija tumšas un netīras, notraipītas ar blāvi dzelteniem tabakas dūmiem. Gaisā virmoja spēcīga amerikāņu tabakas lapu smarža, kas jaucās klāt sasmakuša vīna dvakai. Apkārt valdīja pilnīgs klusums.
- Jīts, kur jūs esat? Bleika balss atbalsojās telpā, kurā nebija nevienas dzīvas būtnes.
Viņš iegāja dziļāk telpā un pa kreisi ieraudzīja lielu ozolkoka galdu. Pie tā atradās ādas krēsls ar augstu atzveltni. Nogāzies uz galda kā gulošs lācis, Jītss bija atbalstījis galvu uz papīru kaudzes, ar kuriem bija piekrauts galds.
- Dieva dēļ, Jīts, mostieties! Bleiks pabikstīja viņu ar zobenu.
Atbildes nebija. Jītss gulēja. Viņa galva ļengani nokarājās uz vienu pusi, no mutes sūcās gara, asinīm iekrāsota siekala.
- Celies! Bleiks viņam iebikstīja stiprāk. Tagad nav īstais laiks gulēšanai.
Satraukumā viņš spēcīgi pagrūda Jītsu mugurā, lai pamodinātu no snaudas.
Lielais ķermenis noslīdēja uz grīdas un novēlās zemē kā ērglis izplestiem spārniem. Viņš bija miris to apliecināja zilās lūpas. Jītsa seju bija sašķobījusi baiļu izteiksme, un viņš ar nedzīvajām acīm stīvi blenza Bleikā. Krūšu vidū bija redzams kārtīgas dūres formas caurums, it kā kāds būtu Jītsam dzīvam izrāvis no krūtīm sirdi. Brūce bija izdedzināta cauri biezajai vestei un siltajam apakškreklam un cauri ādai ietiecās dziļi krūtīs.