Bleiks sāka klepot un rīstīties. Mironis, kuru viņš tik labi bija pazinis dzīvu, tagad, nāvē, viņu šausmināja. No blakustelpas atskanēja smagu soļu šļūkāšana pa koka dēļiem, tad ātra durvju aizciršana. Bleiks pagriezās, izvilka no maksts zobenu un turēja mirdzošo asmeni sev priekšā. Viņš iedomājās par Ābramu un vēlējās, kaut eņģelis būtu kopā ar viņu. Domās viņš redzēja otru istabu. Bleiks zināja, ka tajā atradīsies mazs skapītis ar biezām durvīm un tur viņš sastapsies ar savu likteni.
Bleiks ātri un klusu iegāja pa šaurajām durvīm. Šis bija Jītsa kabinets. Telpa bija piemētāta ar papīriem un atvērtām grāmatām. Zem lielā loga, kas pavērās uz sānielu, stāvēja milzīgs dīvāns, un stūrī uz galda, kas bija klāts vienai personai, uz šķīvja vēl aizvien gaidīja pusapēsta gaļa; ēdienu apgaismoja maza svecīte.
Redzamo aizmigloja savādas domas par Nemorensis un spēcīga vēlme to atkal redzēt, sameklēt, kur tā paslēpta. Šķita, it kā grāmata viņu sauktu dziesmā, kas skanēja ārpus laika. Bleiks lielās dusmās iedomājās par Agetu, pielēca pie dīvāna, ar zobenu cirzdams pa tā biezo audumu un plosīdams to kā ceptu cūkas miesu, izšķaidot pa istabu baltas spalvas. Tās mutuļoja gaisā kā pavasara sniegs, biezs un balts, un pārklāja grīdu ar dūnu segu. Bleiks atkal un atkal cirta pa dīvānu, vērodams, kā spalvas paceļas arvien augstāk gaisā un pārklāj viņu ar noplūktas zoss ietērpu.
Bleiks smiedamies atkrita uz dīvāna, bet tad vina sapņainība vienā mirklī pagaisa, jo no tumšās ozolkoka sienas tikai dažu pēdu attālumā atskanēja viegla klaudzināšana. Tā drīz vien kļuva ātrāka, nezināmi pirksti dauzīja pa sienu ritmā. No šiem sitieniem istaba sāka vibrēt, katrs panelis trīcēja un drebēja, un nu jau troksnis izklausījās tā, it kā nāktu no visiem istabas stūriem.
Bleiks pielēca kājās, turēdams zobenu izstieptu sev priekšā un vicinādams to uz priekšu un atpakaļ, it kā cirstu kādam neredzamam ienaidniekam.
- Vari nākt laukā, radījum! Es no tevis nebaidos! viņš uzsauca caur izkaltušajām lūpām, balsij pie beidzamajiem vārdiem aizlūstot.
- Noskaidrosim attiecības tūliņ un tepat, Bleiks kliedza, cerēdams, ka viņa teikto sadzirdēs Ābrams un aizmirsīs īgnos vārdus, ar kuriem viņš bija lūdzis, lai ļauj tam paveikt kaut vienu uzdevumu bez sargeņģeļa.
Klaudzināšana turpinājās un ar katru sitienu kļuva skaļāka. Troksnis ceļoja pa visu istabu kā rēgu bundzinieku pulka atskaņojums.
- Liec mani mierā! Bleiks iesaucās, kad troksnis kļuva arvien skaļāks. Nāc laukā un cīnies aci pret aci…
Pēkšņi bungošana apklusa un iestājās baiss klusums. Gaisā pacēlās zosu spalvu mutulis. Bleiks zināja, ka viņa pretinieks ir tuvu; izjūtas vienā mirklī mainījās no drosmes līdz izmisīgām bailēm, un viņš centās iztēloties, kas sekos. Bleikam gribējās bēgt, bet kaut kas viņu saistīja uz vietas zinātnieks saprata, ka radījums, ar kuru viņam tūliņ nāksies sastapties, nav cilvēciska būtne, bet gan kāds spoks vai tumsas radījums, kurš teju teju nostāsies viņa acu priekšā.
Bleiks neredzēja, kā lēnām atvērās garā, plānā plāksne, kas sedza eju uz upi. Toties viņš saklausīja ciešo eņģu zemi stiepto čīkstoņu. Pagriezies Bleiks pamanīja sekarisu, kas stāvēja atspiedies pret sienu un grauza asinssarkanu sirdi, ko turēja rokā kā ābolu.
- Bleik, klusā balsī, kas skanēja kā kaķa murrāšana, ierunājās sekariss, beidzot mēs esam vieni.
Ar pilnu muti košļādams Jītsa kunga sirdi, sekariss viņam uzsmaidīja.
- Kāpēc tu viņu nogalināji? Bleiks jautāja, atkāpdamies no radījuma, kas stāvēja priekšā durvīm.
- Man lika to darīt… Un man šī doma šķita pievilcīga. Sekariss piegāja Bleikam tuvāk.
Doktors ieraudzīja, ka pistoles šāviena brūce briesmoņa krūtīs ir sadzijusi un bojājumu klāj tumšas ādas laukums.
- Būdams radījums, kurš izgatavots no dubļiem, tu esi labi izdziedināts, Bleiks noteica, un viņa acis šaudījās apkārt, meklēdamas glābšanās iespēju.
- Man bija labs dziednieks. Tas atnāca pie manis iepriekšējā naktī un slacīja manas brūces ar eņģeļa asarām un savas sirds ilgām.
- Ar eņģeļa asarām? pārjautāja Bleiks. Kāda šarlatāna un meļa zālēm?
- Tu savādi runā par savu draugu, radījums noteica, un viņa acis iekvēlojās kā saule. Tu vari sev atvieglot šo mirkli un padoties man bez cīņas. Es to izdarīšu tikpat ātri kā ar to otru cilvēku. Viņš nomira tik viegli, tik jauki. Ieraudzījis mani, viņš gandrīz aizrijās pats ar savu mēli. Vispirms zaudēja valodu un pēc tam… sirdi.
Radījums vēlreiz nokodās no sirds.
- Tas notiks ļoti ātri, es apsolu.
Radījums savādi, asi ieķiķinājās, un vieglajā vēja pūsmā lapas tam uz sejas nočaukstēja.
- Es esmu vīrietis, un manī ir iekalta pārliecība nepadoties bez cīņas. Tāpēc nāc un ņem no manis, ko vēlies, bet tev nāksies par manu miesu pacīnīties, un manas dvēseles cena nav novērtējama.
- Tātad tu domā, ka tev ir dvēsele? Ka tu dzīvosi arī pēc nāves? Neglaimo pats sev! Tev pieder tikai āda un kauli, un prāts, kas tos maldina. Tu esi derīgs tikai apēšanai un arī tikai daļēji. Sekariss iesmējās un meta Bleikam ar sirds atliekām.
- Tad mans tērauds lai cīnās pret tavējo! izsaucās Bleiks un savicināja zobenu, lai apturētu sekarisu.
Starp baltajām spalvām, kas pacēlās no saplosītā dīvāna, zemē nolaidās dažas melnas. Tās krita arvien vairāk un laidās lejup kā tumša migla, piepildot istabu. No visām pusēm skanēja kovārņu klaigas. Tie pulcējās un riņķoja Bleikam virs galvas.
Viņš cirta putniem, kas metās lejā, tēmēdami viņam acīs. Bleiks notrieca vienu, tad vēl un vēl vienu. Ar katru asmens cirtienu kāds putns sasprāga melnās spalvās un Bleiks ieguva laiku. Putni knābāja Bleika miesu un ar saviem asajiem nagiem ķērās matos, bet sekariss gaidīja, līdz Bleiks nogurs. Gaisā parādījās aizvien vairāk putnu. Bleiks aizstreipuļoja istabas tālākajā kaktā. Sekariss vēroja katru viņa kustību.
Bleiks pagriezās, uzlēca uz dīvāna un ar zobena spalu izsita logu. Istabā iekļuva ielas troksnis, un kovārņu ķērkšana izplūda laukā no telpas spožajā Londonas rītā.
Bleiks nolēca uz grīdas.
- Tu un es, sekaris, aci pret aci, un nekādi putni tev tagad nepalīdzēs.
Sekariss smiedamies nostājās viņa priekšā.
- Tava drosme, Bleik, nāk mazliet par vēlu.
Ierēkdamies radījums lēca virsū Bleikam. Ar vienu
soli viņš bija saķēris Bleiku aiz rīkles un iekodies viņam sejā. Bleiks aizstreipuļoja atpakaļ un nokrita pāri dīvānam uz grīdas. Sekariss sekoja un, satvēris laupījumu, iespieda rokas viņam dziļi krūtīs. Kad sāpes pārņēma ķermeni, Bleiks iekliedzās. Viņa veste un žakete dega liesmās.
- Padodies, Bleik, ļauj man izvilkt tavu sirdi, un es tev pateikšu patiesību par tavu dvēseli.
Bleiks belza ar zobena spalu briesmonim sejā, izšķaidīdams pa grīdu sausās lapas. Sekariss piespieda viņu pie sienas un ar neticamu spēku pacēla no grīdas ar vienu roku. Atvēzējis otru roku, tas sagatavojās nogalināt Bleiku, ar beidzamo tvērienu izraujot viņam no krūtīm sirdi.
Bleiks ar izmisīgu cirtienu trāpīja sekarisam virs plaukstas. Zaļā roka, nokrizdama uz grīdas, pārvilkās ar garozu, un pirksti locījās pa grīdas dēļiem kā mirstošs zirneklis. Sekariss nometa Bleiku zemē, bet tas cirta vēlreiz, tēmēdams briesmonim pa galvu. Uz visām pusēm kā rudens aukā pašķīda lapas. No trieciena radījums sagrīļojās un atkrita uz dīvāna. Bleiks uzlēca uz briesmoņa un tad tam pāri metās uz slepeno eju. Viņš iegrima tumsā, aizcirta aiz sevis durvis un sataustīja aizbīdni. Skrienot lejā pa apdrupušajiem pakāpieniem, nāsīs ieplūda upes dvaka Temza nāca arvien tuvāk. Augstu virs galvas skanēja koka šķelšanās. Sekariss lauzās cauri durvīm, lai dzītos pakaļ savam laupījumam.