Skriedams pilnīgā tumsā, Bleiks zvalstījās no vienas sienas uz otru, un viņam pār seju pinās biezi zirnekļa tīkli. Viņš sāka skriet vēl ātrāk, cerēdams aizbēgt, pirms radījums, kura soļi atbalsojās tunelī, viņu noķers. Gaisma kļuva spožāka, un Bleiks saules gaismā ieraudzīja šauras durvis. Sekarisa soļi tuvojās, uzbudinājumā tas kvieca kā resna cūka.
Bleiks ietriecās durvīs, satvēra atslēgu un pagrieza to. Durvis bija cieši aizdarītas, atslēga sarūsējusi un slīdēja laukā no rokām. Kviecieni nāca tuvāk. Bleiks cīnījās ar durvīm, nespēdams tās atvērt, lai izkļūtu brīvībā. Viņš pagriezās un ieraudzīja, ka radījums, šļakstinādamies cauri neskaitāmajām peļķēm, nāk ar katru sekundi tuvāk.
Bleiks nespēja izglābties. Viņš redzēja, kā tumsā uzmirgo radījuma acis un baltie zobi. Pēc desmit soļiem viņš būs notverts. Bleiks atvēzējās un ar vienu izmisīgu cirtienu trāpīja radījumam krūtīs. Inerce uzsvieda to viņam virsū, un spiediena rezultātā durvis pēkšņi padevās. To sarūsējušās eņģes no belziena salūza, un Bleiks kopā ar radījumu izripoja dienasgaismā.
Kādu mirkli viņi gulēja apdulluši uz mitrajiem, brūnaļģēm klātajiem pakāpieniem, kas veda uz upi. Tad sekariss pielēca kājās un Bleiks paskatījās uz briesmoni, kas blenza viņā saules apžilbinātām acīm. Tas grīļojās uz priekšu un atpakaļ, no ievainojuma krūtīs sūcās zaļas asinis un plūda lejup pa viņa vēderu kā sūnu plīvurs. Bleiks vēlreiz cirta radījumam pa kājām. Zobens iztriecās cauri īves koka kaulam. Sekariss sagrīļojās un atkāpās, un krita no vairāku pēdu augstuma dziļajā vecās upes ūdeni. Bleiks apgriezās, paskatījās pār malu un ieraudzīja, kā briesmonis šūpojas straumē ar seju uz leju, tad, lēnām griezdamies, nogrimst biezajā, brūnajā straumē.
- Interesanti, noteica kāda balss ēnā. Es gudroju: kā tu tiksi galā ar sekarisu?
Saules gaismā iznāca Ābrams Rikardss. Viņš uztupināja uz degungala zilā stikla brilles un aizbāza stiepļu kājiņas aiz ausīm.
- Tāds radījums kā šis spēj daudz ko pārdzīvot, un es nekad neesmu redzējis kādu no tiem noslīkstam. Lai nogalinātu sekarisu, galvenais ir atplēst viņam krūtis, atrast austeres čaulu, kas ievietota tam sirdī, un sašķaidīt to. Tad radījums patiešām būs miris.
- Tātad tu visu laiku biji te kā tāda muļķa aukle, gaidot, kad tumsā ieraudāsies bērns, Bleiks sacīja, pieceldamies kājās un atkāpdamies atpakaļ tuneļa ieejā.
- Drīzāk jāsaka: es biju ieintriģēts. Ābrams pasmaidīja. Es apsolīju, ka neiejaukšos, un turēju savu vārdu. Kad redzēju, ka esi uzvarējis, tad parādījos.
- Un ko tu būtu darījis, ja es nebūtu ņēmis virsroku? Bleiks jautāja.
- Tad tu būtu miris. Es apsolīju neiejaukties un būtu aizvedis tavu dvēseli uz nākamību un klausījies, kā tu žēlojies, ka ļāvu tev nomirt. Eņģelis pavērās debesīs.
Bet tev priekšā stāv lielāka problēma par sekarisu, viņš piebilda, rādīdams uz komētu, kura bija skaidri saskatāma augstu debesīs. Zvaigzne virzās mums virsū, un tagad nekas to neapturēs.
Bleiks pacēla acis un ar šausmām ieraudzīja baltas svēdras, kas stiepās rīta debesīs, bet tikmēr pār pilsētu sāka līt simtiem gabaliņu debesu ledus. No katra debesu stūrīša nāca minimeteorītu dobjie vaidi. Tie iztvaikoja un uzsprāga augstu virs galvas. Dažu sekunžu laikā virs Londonas parādījās milzums krusas graudu, kas bija atlūzuši no komētas un traucās uz Zemi kā nākamo notikumu vēstneši. Tie šāvās cauri atmosfērai šņākdami un mutuļodami. Karstums atkausēja daudzas tonnas sasalušu dubļu un kvarca kristālu, kas atceļoja cauri laikam un telpai, lai bombardētu Zemi. Kad kristāli sasniedza Zemes virsmu, debesis atsprāga vaļā visā krāsu spektrā.
Bleiks skrēja uz kāpnēm. No krastmalas viņš varēja redzēt lielo Svētā Pāvila katedrāli, tās plašais jumts vīdēja kā otrādi apgriezts šķīvis, kas sprāgstošo debesu gaismā mirdzēja visās varavīksnes krāsās.
Atskanēja garš, pērkonam līdzīgs dārds, un kūstošā ledus un akmeņu aplis izlauzās cauri atmosfērai kā milzīga tauku lode, kas tiek mesta cauri liesmām. Tā ietriecās baznīcā, un pilsētas ielās atbalsojās kliedzieni. Trieciena vilnis aizbangoja pa laukumiem un sānielām, nostumjot malā visu, kas gadījās ceļā, un iznīcinot nevarīgos, kuri bija par vecu, lai skrietu. Likās, ka visa pilsēta metas bēgt uz upi, un, kad beidzamie debesu akmeņi krita uz zemi, pūļa panika un aurošana nāca tuvāk.
Bleiks ar bezcerību acīs paskatījās uz eņģeli.
Ej iekšā tunelī! Ābrams mierīgi noteica. Drīz ies vaļā īsts vājprāts.
22 nodevība un plūdi
zili zem Monumenta, pazemes kambarī, ielauzās f troksnis no krītošo debesu akmeņu dārdēšanas. Sienas sadrebināja trieciens Svētā Pāvila katedrālei. Svečturis notrīcēja, un kambara grīda kustējās uz priekšu un atpakaļ, nosviežot gūstekņus zemē un izceļot no eņģēm durvis. Ramskins iemetās telpā un griezās riņķī, ņurdēdams kā krātiņā iesprostots pērtiķis. Viņš iesita Tegatusam un tad caur durvīm izgaisa kāpnēs. Tālumā bija dzirdama viņa skrāpēšanās.
- Pilsētu ir skārusi vēl viena nelaime, Tadeušs noteica, piecēlies kājās. Varbūt tas mainīs viņu plānus attiecībā uz tevi.
- Kādus plānus, Tadeuš? Kas ir šie viņi, un kāpēc tie ir izvēlējušies tieši mani? Ageta jautāja.
- Tie ir jaunas nākotnes, jaunas sabiedrības veidotāji. Spriežot pēc tā, ko man teica Morbuss, mēs abi esam notiekošā būtiska sastāvdaļa. Norisinās kaut kas tāds, ko mans vājais prāts nespēj saprast, bet es zinu, ka vini mums nenodarīs neko ļaunu.
- Es nevēlos šeit palikt, Tadeuš. Tev jāpalīdz mums izglābties. Mēs varētu atdot viņiem grāmatu, tā tagad tikpat nav lietojama. Ageta satvēra viņu aiz rokas.
- Mums vajadzētu palikt, bērns, un paskatīties, ko viņi vēlas. Nedomāju, ka viņi grib nodarīt mums ko ļaunu, varbūt vienīgi eņģelim, Tadeušs atbildēja.
- Nejau tevi pārtaisīs par Ramskina draugu, Tegatuss dzēlīgi noteica. Es gan labprātāk izmantošu katru iespēju izbēgt nekā gaidīšu, kad viņi atnāks un no manis uztaisīs cāļa gaļu.
- Es iešu kopā ar Tegatusu, Ageta sacīja, atlaizdama vaļā Tadeuša roku. Tu redzi, ko tas radījums ar viņu ir izdarījis! Viņš nav pelnījis nāvi, mums jātiek no šejienes laukā.
- Es saku, mums jāpagaida. Mēs varam ar viņiem parunāt, pastāstīt, kur ir paslēpta Nemorensis, un izkaulēt sev brīvību. Ar mums viss būs kārtībā, cietīs tikai eņģelis.
Tegatuss piegāja pie durvīm un pavilka eņģes, izlauzdams tās no sienas. Slēdzene atsprāga vaļā, un durvis nokrita, ielaizdamas no tuneļa auksta gaisa pūsmu.
- Es aizeju. Esmu diezgan cietis. Ja vēlaties, nāciet līdzi, bet atrašanās šeit ir ļāvusi man saprast, kur esmu piederīgs un ko esmu pametis. Varbūt ir kāds veids, kā es vēl varu salabt ar savu Kungu.
- Ageta, kur ir grāmata? Pasaki man, kur tā ir! Tadeušs uzstāja. Viņa balss bija mainījusies un dusmu pilna. Jebkurš maigums viņa skatienā bija zudis. Es gribu to uzzināt, pirms tu dodies prom. Ramskins jebkurā brīdī var ierasties un jūs noķert.