Pēkšņi Sarapuks apstājās un pacēla galvu, skatīdamies apkārt, lai ieraudzītu, kas lielajā, velvētajā telpā radījis troksni. Ageta redzēja, kā augstu viņam virs galvas parādās spoku meitene un apsēžas uz grāmatu kaudzes, kura atradās uz paša augstākā plaukta. Ageta gribēja iekliegties, pateikt, lai viņa izbeidz, jo zināja, ka rēgs nogāzīs grāmatas. Plaukts Sarapukam virs galvas piepeši notrīcēja, un, kad viņš palūkojās uz augšu, no tā kā patiesības lietus lejup krita trīs biezas, melnas Bībeles. Belziens notrieca Sarapuku no kājām, un augstu viņam virs galvas atskanēja spalgs prieka sauciens. Rēgu meitene priekā dejoja pa grāmatu rindām.
Sarapuks izvalbīja acis un apskatīja telpu. Tad viņš iebāza roku mēteļa kabatā un izvilka zeltītas brilles ar tumšziliem stikliem. Ageta noelsās tās bija tādas pašas kā cilvēkam, kurš bija viņai sekojis. Tegatuss rupji parāva viņu malā un paglūnēja pa šauro spraugu.
- Manas Cezeda brilles! viņš iesaucās, atkāpdamies no spraugas. Tavs tēvs man tās noņēma, kad atveda uz savu zvērnīcu.
- Tam cilvēkam, kurš te toreiz bija ienācis, man sekojot, bija tādas pašas, Ageta noteica.
- Viņam bija tādas brilles?
- Tieši tādas pašas ar bieziem, ziliem stikliem, kas maskēja acis, un tās karājās viņam uz deguna.
- Tad es neesmu vienīgais eņģelis Londonā un vēl vairāk baidos no iemesla, kāpēc viņš tevi izsekoja, Tegatuss čukstēja. Caur šīm brillēm viņš redz lietas, kurām cilvēka redze nav domāta.
Tegatuss vēroja, kā Sarapuks pārbrauc ar roku grāmatu muguriņām plauktā, kur eņģelis bija noslēpis Nemorensis, tad viņš apstājās un ar pirkstu piedūrās grāmatas vākam. Viņa ķermenis pēkšņi nodrebēja un izliecās, it kā to būtu trāpījis spējš elektrības lādiņš. Brilles nokrita vīrietim no deguna un novēlās uz grīdas. Viņš trīcēdams atkāpās no lielās grāmatas. Roka pasniedzās vēlreiz, lai satvertu grāmatas muguriņu; un atkal tā atsprāga nost no zilajām dzirkstelēm, kas uzmirgoja tumsā. Sarapuks iespurdzās kā mazs bērns pie jaunas rotaļlietas. Viņš raustīja roku šurpu turpu, un zilās dzirksteles nebeidza zibsnīt.
-Nemorensis viņu atrada, eņģelis lūrēdams noteica.
Sarapuks turpināja spēlēties. Roka noraustījās ar katru dzirksteli, kas skāra pirkstus. Bet tad pēkšņi viņa skatienu piesaistīja zelta lapa, kas rotāja kādu grāmatas vāku pārpildītajā plauktā.
Micrographica! viņš iesaucās, uzlēkdams kājās un saprazdams, ka ir atradis to, ko meklēja. Zilādainais Denbijs nemeloja, viņam bija taisnība, un to es tūliņ pat redzēšu savām acīm.
Sarapuks satvēra nelielo koka plāksni, kas atradās zem grāmatas, un tā noslīdēja no plaukta, atklājot tukšumu, kas iesniedzās tumsā. Sarapuks mēģināja ielūkoties dziļumā, bet neko neredzēja. Vīlies viņš iebāza vienu roku dziļi caurumā, piespieda galvu pie grāmatplaukta un pielika garo, tievo degunu pie koka. Ar pirkstu galiem viņš varēja sataustīt mīkstu samta maisiņu. Sarapuks pastiepās, lai iebāztu pirkstus dziļāk tukšumā, bet maisiņa aukla vairākas reizes mokoši izslīdēja viņam no rokas. Vīrietis atspērās pret sienu un iegrūda roku dziļāk. Viņu vadīja nevaldāma kāre pēc zelta.
- Beidzot! viņš iesaucās, satvēris maisiņu un vilkdams to, cik spēka.
Maisiņš pakustējās kādas trīs collas uz priekšu un tad apstājās, it kā to turētu kāda rēgaina roka, kas nevēlas atlaist.
- Kas mani aptur? Sarapuks dusmīgi iekliedzās. Tagad nespēlējies ar mani, Denbij!
Viņa vārdi atbalsojās tumšajā telpā. Vīrietis palaida smago maisiņu vaļā un centās iebāzt roku vēl kādu collu dziļāk.
Neko neredzot, viņš taustījās pa gludo, auksto marmoru, ar ko bija izklāts caurums. Sarapuks domāja par zeltu un iztēlojās, kā skaita dzeltenās monētas un met tās citu pēc citas kabatā. Atceroties, kā Kadmuss, ieraugot Zilādaino Denbiju, skatījās kā izbiedēta cūka, viņš pie sevis klusu noķiķināja. Draugs paliek draugs, viņš nodomāja, bet kurš gan laidīs garām izdevību?
Sarapuks ar pirkstiem sataustīja cauruma dibenā mazu, asu atduri. Ar mazo pirkstiņu viņš atbrīvoja maisiņu un tajā mirklī juta, kā viena kambara siena atlec vaļā, it kā viņš būtu nospiedis slēdzi kādam slepenam nodalījumam. Acis iepletās nojausmā, un rīkli aizžņaudza prieka vilnis.
- Kāds prieks! viņš nomurmināja, iebāzdams roku garajā, šaurajā caurumā. Maisiņš ar zeltu, un es vēl ieraudzīšu citus dārgumus!
- Tūliņ, tūliņ, tūliņ, viņš iedziedājās.
Tegatuss viņu vēroja, un pēkšņi Sarapuks sastinga. Izrāvis roku no cauruma un aplūkojis sažņaugto dūri, viņš palēcās gaisā.
Uz rokas, izlocīdamies starp rādītājpirkstu un īkšķi, grozījās skorpions. Sarapuks pagrieza plaukstu, lai aplūkotu radījumu tuvāk, un tā smailā aste locījās viņam ap delmu. Tad tas atliecās atpakaļ un vairākas reizes iedzēla traucētājam plaukstas virspusē.
Sarapuka roka atsprāga vaļā kā lamatas, un skorpions tika uzmests gaisā. Tas piezemējās uz kājām neskarts un metās virsū Sarapukam, kampdams ar spīlēm. Sarapuks sāka lēkāt no vienas kājas uz otru un mēģināja samīdīt radījumu. Kad inde ieplūda vēnās, viņš saķēra labo roku pie plaukstas locītavas un viņam pāri uzacīm sāka plūst biezi, balti sviedri. Skorpions locījās ap kājām. Vīrietis centās saspiest tā biezo, brūno čaulu un lēkādams kliedza. Un tad inde ieplūda sirdī un Sarapuks, saķēris krūtis, sastinga kā kolonna. Divu sekunžu laikā seja zaudēja krāsu, āda nostiepās pāri dzeltenīgajiem vaigiem. Sarapuks pūlējās runāt, atvēra muti un elsoja kā zivs, tverdams gaisu putojošajās plaušās.
No grīdas pacēlās putekļu mākonis. Lēnām sāka parādīties Zilādainā Denbija spoks. Pieņemot formu un substanci, tas izsūca no telpas visu gaismu. Čūska, kas lodāja pa Denbija tukšajiem acu dobumiem, metās virsū Sarapukam un aptinās ap tā garo, tievo, balto kaklu. Uzsizdama ar asti, čūska nometās Sarapukam uz pleca un sāka lēnām izspiest no viņa ķermeņa elpu.
Cik brīnišķīga lieta ir šī čūska! Denbijs iesmējās. Tā man tika piešķirta mirstot kā aizkapa dzīves zīme, un tagad tā vēsta par tavu nāvi.
Viss, ko Sarapuks spēja ieraudzīt ar indes nespēka aizmiglotajām acīm, bija neskaidrs Zilādainā Denbija apveids. Tad ausīs ieplūda asiņu šalkoņa un padarīja Denbija vārdus par vāju murmināšanu tālā pasaulē.
- Kas noticis? Vai čūska nokodusi tev mēli? Denbijs ķircinājās, kamēr Sarapuks rīstījās un spļaudījās. Es domāju, ka pēc naudas atnāks Lemjēns, bet izrādās, ka alkatība pievārēja tevi. Redzu, ka esi atradis manis sagatavoto pārsteigumu. Šo lamatu izlikšana bija mana pēdējā darbība, vēl dzīvam esot. Viņš lēnām aplūkoja telpu. Tiešām savādi. Nebiju domājis, ka to pieredzēšu, bet situācija ir man labvēlīga. Skorpionu es nopirku dokos, kur tas tika turēts sudraba krātiņā. Ja būtu bijusi kaut mazākā iespēja, es sudrabu ieķīlātu. Bet… virve visu izbojāja.
Sarapuks pūlējās atbrīvoties no dzīvās cilpas ap kaklu, kas tinās arvien ciešāk. Nāve lēnām lauzās viņā iekšā pa katru ķermeņa poru, un Denbijs nesteidzīgi staigāja apkārt savam upurim, ķircinādamies un izbaudīdams viņa bojāeju.
Viņš iesita garajai, melnajai, skaļi šņācošajai čūskai.
- Nu, draudziņ, tu turies pie dzīves kā izbijies bērns. Padodies un piebiedrojies man, tad mēs varēsim apskauties kā velna brāli.
Izstiepis roku kā aklais, Sarapuks pieķērās pie grāmatplaukta, kas atradās līdzās. Roka septiņreiz noraustījās un notrīsēja ar beidzamo arvien vājāko sirds pulsāciju. Sakopojis pēdējos spēkus, Sarapuks iecirtās ar nagiem mīkstajā kokā, bezcerīgi mēģinot noturēties pie dzīves. Viņš kā slīkstošais izmisīgi vilka elpu, pretodamies nāves ūdeņiem, kas vēlās pāri galvai.